Pie ūdeņiem — bez zivīm

Ir arī aktuālās problēmas otrais apstiprinājums. Pirms diskusijas sākuma pie redakcijas pilnīgi nejauši piebrauca specializētā mašīna ar laša reklāmu uz borta, un runīgais ekspeditors pastāstīja mums, ka Daugavpilī visu laiku tiek pārdotas ezeru zivis, kas nozvejotas Igaunijā. Arī krāslaviešiem ziemā reizēm izdevās iegādāties asarus, plaužus un raudas, kas noķertas tālā Peipusa ezera ūdeņos. Vai nav jākaunas par to, ka Baltijas valstī cenas dēļ zivis kļuvušas par dārgu produktu, bet veikalu plaukti pilni ar Norvēģijas lašiem. No saldūdens zivju sugām tikai dīķa karpas guvušas pastāvīgu pierakstu veikalos, arī tās maksā 2 latus par kilogramu. Bija laiks, kad pirms gadiem divdesmit — četrdesmit rajonā strādāja rūpnieciskās zvejas brigāde, un svaigas ezera zivis tieši no ūdenstilpēm nonāca tirdzniecības tīklā par ļoti pieejamu cenu.

Vai tad tas nav paradokss: rajonā, kur ir 267 ezeri, par īstu deficītu tirgū un veikalos kļuvušas līdakas, plauži, karūsas, līņi un pat asari, raudas. Tādi nu esam saimnieki... Pievēršot uzmanību tūrisma attīstībai, vietējie organizētāji izlaida no redzesloka galveno — bija jāsāk ar makšķerēšanas tūrismu, kas turpmāk kalpotu par stimulu viesu māju tīkla celtniecībai. Acīmredzams fakts: atpūtas popularitāte pie ūdeņiem strauji palielinās, bet mūsu makšķernieki un spiningotāji rezultatīvas copes meklējumos brauc uz Igauniju un kaimiņrajonu ezeriem, kur labprāt atdod naudu par licencēm. Ja nepieciešams, maksā par naktsmītni.

Kā atgūt ezeru produktivitāti

Šīs diskusijas ideja radās sen, arī Aulejas pagasta padomes ieinteresētais vadītājs Aivars Umbraško steidzināja mani. Aktuālās problēmas apspriešana faktiski sākās uz marta ledus — Aulejas makšķerēšanas sacensību dienā. Gan pats pagasta priekšsēdētājs, gan arī zemledus makšķernieki satraukti risināja sarunu par vienu: “Tā dzīvot nedrīkst, ir jāglābj daba.” “Apaļā galda” dalībnieks Aivars Umbraško minēja pārliecinošu faktu: “Pat ziemas sacensības liecina par zivju krājumu izsīkšanu Latgales ezeros — tajos pārsvarā savairojušās nekvalitatīvas sīkzivis. Izeja viena — līdaku mazuļu intensīva ielaišana. Agrāk pielietotie zivkopības pasākumi izrādījās nepietiekami efektīvi, tāpēc ir jāsāk ar savu audzētavu (kaut arī visparastākā tipa) radīšanu.

Te atļaušos izdarīt atkāpi. Netālajos padomju laikos Krāslavā strādāja zivju audzētava. Līdaku ikru inkubācija — primitīvs un pieejams process, arī iekārta nebija sarežģīta. Veisa stikla kolbas, tekošs ūdens, temperatūras kontrole. Nelaime meklējama citur: Latvijas kopējā sabrukuma azartā zivju audzēšanas cehs pārtrauca savu ilggadējo darbu. Ceha atjaunošana ir tās varas prioritāte, kura pārņems vadības grožus jaunajās teritoriālajās robežās. Faktiski tagadējais rajons tiek sadalīts divarpus daļās, un diskusijas dalībnieki arī iesaka Krāslavas novada jaunajai domei nekavējoties sākt ar zivju audzēšanas bāzes atjaunošanu. Jūras un iekšējo ūdeņu pārvaldes Daugavpils kontroles sektora vecākais inspektors Arvīds Vīguls brīdināja, ka pašdarbība zivkopībā nav pieļaujama. Konkrēta ezera zivju resursus nosaka dabiskā barības bāze. Lūk, kāpēc vēlams iepriekš apsekot dabiskās un mākslīgās ūdenstilpes. Daba dzīvo atbilstoši saviem likumiem, un cilvēka pienākums ir veicināt zivju dabisko atražošanu. Tajā pašā laikā iezīmējusies klimata globālas pasliktināšanās tendence. Šā gada pavasaris ar palu ūdeņu zemo līmeni un nakts temperatūru zem nulles aprīlī radīja ļoti nelabvēlīgus līdaku vairošanās apstākļus. Inspektors ar solīdu stāžu un pieredzi pilnībā atbalsta vietējās nozīmes zivju audzētavu ideju. Vēl jo vairāk tāpēc, ka daba vairs nav spējīga izturēt amatierzvejas un rūpnieciskās zvejas spiedienu. Taču galvenos draudus ezeru un upju iemītniekiem, it sevišķi aizliegtajā nārsta periodā, rada malu zvejnieki.

Zvejas vads: par un pret

Mūsu ezeru pārvēršanās par sīkzivju mitināšanās vietām ir acīmredzams fakts. Šajā sakarā pastāvīgi rodas diskusijas par to, vai lietderīga ir zveja ar vadu. Tradicionālais rūpnieciskās zvejas veids Latgales ezeros plaši tika pielietots padomju laikos, taču, kā precizēja Arvīds Vīguls, intensīvu zveju kompensēja pārdomāti un efektīvi zivkopības pasākumi. Viņam iebilda Pēteris Ratkevičs, zivkopis ar diplomu un makšķernieku kluba “Dridži” valdes priekšsēdētājs, ka zveja, izmantojot vadu, nepieciešama arī mūsu dienās. Starp citu, arī diskusijā uz ledus Aulejas copmaņi viennozīmīgi izteicās zvejas vada izmantošanas labā. Argumenti ir šādi: nepieļaut ezeru aizaugšanu, veicināt zivju aktīvāku dzīves veidu, it īpaši ledstāves periodā.

Šo racionālo zvejas veidu ar vadu atbalstīja arī Andrejs Abrosimovs, makšķerēšanas amatieru kuplā pulka pārstāvis. Kopš tā laika, kad šī zveja netiek pielietota, Sīvera un Dridža ezerā amatierveja nekļūst pievilcīgāka. Par to liecina daudzu makšķernieku teiktais, ko Andrejam nākas uzklausīt, strādājot par pārdevēju makšķerēšanas piederumu veikalā. Visi bija vienisprātis par to milzīgo kaitējumu, ko dabai nodara Ķīnas ražojuma malu zvejnieku tīkli. Ja pēdējā laikā naudas sods virs 200 latiem zināmā mērā savaldīja šādas zvejas cienītājus, tad tagad pastāv bažas, ka krīzes situācija, tāpat kā deviņdesmitajos gados, mudinās bezdarbniekus nelikumīgi iegūt zivis. Diskusijas dalībnieki bija vienisprātis par to, ka rūpnieciskās zvejas rīku pārdošana ir jākontrolē un jāatļauj realizēt tīklus tikai specializētajos veikalos, uzrādot rūpnieciskās zvejas licences. Turpretim pagaidām Ķīnas ražojuma tīklu zemās cenas provocē pat tūristus, kuri bieži vien atstāj tos ūdenī, nodarot nelabojamu kaitējumu dabai. Rūpnieciskais tīkls 5 latu vērtībā malu zvejniekam atmaksājas pat vienā izbraukšanas reizē pie dabas krūts. Reidu laikā to dalībnieki atrod aizliegtus makšķerauklas tīklus milzīgos daudzumos. Pat nārstošanas laikā...

Turpināt ezera eksperimentu

Protams, diskusijas gaitā tās dalībnieki apsprieda pagastu sadarbības apvienības “Augšdubna” darbības nozīmi. Šo eksperimentu zilajā druvā uzsāka Pēteris Ratkevičs, diemžēl apvienības desmit darba gados makšķernieku vispopulārāko publisko ezeru produktivitāte manāmi nav paaugstinājusies. Lai gan tādos ezeros kā Sīvera, Dridža, Ārdava, Ežezerā, Indra un Aulejas ezerā tika veikti plānotie zivkopības pasākumi. Pēdējos pāris gados paaugstinājusies makšķernieku amatieru disciplīna, kuru skaits Latvijā sasniedzis simts tūkstošus. Pareizināsim šo skaitu ar makšķerēšanas kartes cenu 10 latu apmērā un iegūsim milzīgu summu, kuras daļa jāizmanto dabisko ūdenstilpju produktivitātes atjaunošanai no “Zivju fonda”. Tam jāpieskaita arī līdzekļi, kas tiek saņemti no dažādu licenču realizēšanas.

Plānveidīgi zivkopības pasākumi mūsu rajonā tika veikti no 2000. līdz 2006. gadam. Ar pagastu sadarbības apvienības darba sākumu ezeros tika ielaists simtiem tūkstošu zivju mazuļu un pat miljoni līdaku un gadu vecu sudrabkarūsu mazuļu. Privātā kārtā ūdenstilpēs tika ielaisti karpu un pat zandartu mazuļi. Nesaprotamu iemeslu dēļ ezeru kooperatoru zivsaimnieiciskā darbība pēdējos gados gandrīz pārtraukta.

Ezeru pārvaldnieks Leopolds Delvers izvairījās no diskusijas dalībnieku jautājumiem sakarā ar pagastu sadarbības iestādes finanšu darbību. Lai gan pēc mūsu viedokļa tiem, kuri iegādājas licences un makšķerēšanas kartes, ir svarīgi zināt, kāda daļa līdzekļu mūsu rajonā tiek adresēta zivkopības mērķiem. Vēl jo vairāk tāpēc, ka sadarbības iestādē “Augšdubna” ietilpstošo ezeru produktivitātes paaugstināšanas problēma nezaudē savu aktualitāti. Dažas dienas pirms “apaļā galda” man nācās uzklausīt, turklāt asā tonī, Skaistas pagasta padomes pārstāves Grundegas Grišānes pārmetumus par to, ka es, lūk, neesmu informējis viņu par diskusijas plāniem. Laikraksta “Ezerzeme” redaktores šaurais kabinets var ietilpināt tikai noteiktu viesu skaitu, tāpēc mēs aprobežojāmies ar to, ka uzaicinājām vienu pagasta vadītāju pārstāvi (no Aulejas), un Aivara Umbraško piedalīšanās diskusijā bija ļoti produktīva. Protams, uzklausījis nepamatotos apvainojumus par informācijas slēpšanu ezeru sadarbības iestādes komerc-darbā, es uzaicināju Grišānes kundzi uz sarunu pie “apaļā galda”, taču... Kādi var būt komercnoslēpumi tik svarīgā darbā?

Neplānots jautājums

Visi redakcijas diskusijas dalībnieki nonāca pie secinājuma: makšķerēšanas tūrisms ir Latgales perspektīva, taču zilajā druvā nedrīkst saimniekot stihiski, bet gan šim nolūkam jāizmanto zinātniskas rekomendācijas. Uzsāktais pagastu apvienošanas eksperiments uz zivsaimniecības darba bāzes ir jāturpina. Kā pozitīvs piemērs tika atzīmēta Andrupenes un Robežnieku pagasta vadītāju iniciatīva zivkopībā un vēžu audzēšanā. Jauno novadu domēm tika ieteikts plānot savu darbu tā, lai uzreiz tiktu radīta sava zivkopības bāze, šim nolūkam obligāti piesaistot Eiropas un privātās investīcijas. Turklāt bez vilcināšanās, jo zaudēti daudzi gadi. Ekonomiskās stratēģijas trūkums ir Latvijas amatvīru hroniska slimība. Nav vērts izgudrot velosipēdu — ir Ludzas rajona zivju audzētāja Andreja Oševerova pārliecinoša pieredze.

Diskusijas neplānotais jautājums bija negaidītā atļauja atklāt šī gada laivu sezonu mēnesi agrāk — sākot ar 1. aprīli. Vai tas ir labi vai slikti dabai?

Arvīds Vīguls: “Tas ir likumdevēju pārsteidzīgs lēmums, bet ja jau tas noticis, tad uzskatīsim to par eksperimentu. Laiks rādīs.”

Pēteris Ratkevičs: “Labi. Makšķernieku amatieru laivas uz ūdens būs šķērslis malu zvejniekiem.”

Leopolds Delvers: “Malu zvejas apkarošanas ziņā — slikti.”

Aivars Umbraško: “Slikti, turpinās zivju nārsts. Vai copmaņi būs tik apzinīgi, ka netraucēs plaužu nārstam...”

Andrejs Abrosimovs: “Tā ir kļūda. Spiningotājiem līdakas kļūs par vieglu ieguvumu. Mēs jau vairākkārt esam runājuši par to, ka līdaku skaita krasa samazināšanās veicina ezeru izmiršanu.”

Aleksejs Gončarovs: “Tā ir likumdevēju kārtējā kļūda. To cilvēku interešu aizstāvēšana, kuriem nerūp perspektīva. Atkal kāda azarts ņēmis virsroku pār veselo saprātu.”

Aleksejs GONČAROVS