Līdzcietība un palīdzība — konkrētiem adresātiem

Taču tā saucamā mazturīgo cilvēku kategorija ir stiepjams jēdziens. Tāpat kā spekulatīvs... Pilnīgi skaidrs, ka starp mums ir absolūti vientuļi un smagi slimi cilvēki, un sabiedrības pienākums ir palīdzēt viņiem. Tikai šie cilvēki parasti kautrējas vai neprot lūgt. Toties ikvienā ciemā, ciematā un reizēm arī viensētās var redzēt pagalam nolaistas mājas. To nevīžīgie saimnieki ne tikai nejaudā iestādīt puķīti logu priekšā, bet gadiem ilgi neuzrok dobi sakņu dārzā. To, kādi ikdienas “darbi” neļauj to darīt, nav grūti nojaust. Toties humānās palīdzības sadales dienās viņi ir starp pirmajiem. Visa traģēdija ir tāda, ka bieži vien šādās ģimenēs aug bērni. Tēvi un mātes, kuri pieredzēja bēdas deviņdesmitajos gados, kad zaudēja darbu, tā aprada ar piespiedu atpūtu, ka nemaz nemēģina atradināties. Izveidotais sociālo darbinieku institūts, protams, cenšas pastāvīgi aprūpēt bērnus no trūcīgām ģimenēm. Viņu bezrūpīgie vecāki apbrīnojami viegli kļūst ne tikai par pastāvīgiem lūdzējiem, bet arī pieprasa palīdzību no pašvaldībām.

Atceros grūtos pēckara gadus. Pirms pusgadsimta Krāslavā, tāpat kā pašlaik, bija sarežģīti atrast darbu, algas bija niecīgas, taču pilsētnieki apstrādāja katru zemes pleķīti, izmantoja katru iespēju nopelnīt kādu grasi. Ja apstākļi spieda, devās uz viensētām un palīdzēja saimniecībā par vēdera tiesu. Tolaik nebija izsalkušu cilvēku, tāpat kā nebija arī lūdzēju. Pārejas periods zināmā mērā samaitāja atsevišķas kategorijas cilvēkus, kuriem ir slinkums strādāt. Zinu ne mazums piemēru, kā, pavadījuši dīkā dažus mēnešus, štata bezdarbnieki lika krustu profesijai, kuras iegūšana viņiem prasīja daudzus gadus. Dīka dzīve pārņem savā varā tā, ka pat slinkums iestādīt kartupeļus... Turklāt spēcīgs vīrietis nesmādē palūgt no garāmgājēja 20 - 30 santīmus. Protams, ne jau maizei. Tā ir tipiska aina pat mūsdienu Krāslavā...

Šīs kaites saknes aizsniedzas padomju pagātnē, kad lielvalsts budžetu balstīja divi vaļi: degvīns un nafta. Gorbačova izsludinātā alkoholisma apkarošanas kampaņa, bet vēlāk radītā tirgus telpa ar lētā spirta un alkohola surogāta upēm nodarīja šausmīgu triecienu postkomunisma valstu demogrāfijai un arī sabiedrības morālei. Žūpošana ģimenē netiek stingri nosodīta arī tagad, un tikai cietēji bērni liek mums konstatēt šo problēmu. Mani vērojumi apstiprinājās sarunā ar Izvaltas pagasta sociālo darbinieci Ināru Botori-Tumovu. Šajā raižpilnajā amatā pirmsskolas klašu skolotāja un sociālā darbiniece stājās pirms trim gadiem.

Apspriežot krīzes tēmu, Ināra apgalvo, ka sociālās problēmas laukos jūtami padziļinās. Ja pirms gada, sadalot bezmaksas putraimus, bija 205 gribētāji saņemt tos, tad nākamajā reizē to skaits ievērojami palielināsies. Maznodrošināto ģimeņu skaita pieaugums ir augošā bezdarba sekas. Vieni ir saraduši ar totālo nabadzību, citus neglābj arī garantētā minimuma izmaksas, vēl citi arī iztikas minimuma apstākļos priecīgi saņemt humāno vai pagasta palīdzību, ja tas izdodas. Protams, sociālā darbinieka redzeslokā ir ģimenes, kurās trūkuma dēļ cieš bērni. Vēl jo vairāk tāpēc, ka izdevumi skolēnu uzturēšanai nemitīgi palielinās. Ir ģimenes, kuras pieradušas iztikt tikai no bērnu pabalsta un, lai cik dīvaini tas būtu, neapgrūtina sevi pat ar minimālu darbu saimniecībā. Tas ir gadījums, kad mēs sakām: “Ābols no ābeles tālu nekrīt.” Bērniem, kuri ģimenē nav radināti pie darba, būs grūti adaptēties sabiedrībā. Tādu problemātisku ģimeņu vienā pagastā vien sanāks ap desmit. Zināmā mērā atspaids ir bērnu brīvpusdienas, regulāra humānā palīdzība, vienreizējie pabalsti. Taču galvenā problēma ir vecāki. Ja darba tikums tiek mantots no paaudzes paaudzē, tad tas pats notiek arī ar nevērību un nevīžību. Tā vietā, lai uzartu sakņu dārzu un turētu govi, daži tēvi un mātes pilnā spēku plaukumā turpina lūgt vai pat prasīt palīdzību no pagasta. Bet, saņēmuši vienreizējo palīdzību, nesteidzas pirkt pienu un maizi, bet iegādājas kaut ko citu, kas nekādi nesaskan ar bērnu interesēm. Žūpība un alkoholisms ir hroniska slimība, kuru nav iespējams iznīdēt. Kaimiņiem un vienkārši svešiem cilvēkiem sāp sirds par nelaimē nonākušajiem bērniem, bet vecākiem viņi nerūp nemaz. Var palīdzēt ar maizes riku, bet kas aizstās mātes un tēva mīlestību! Bet tie nekaunīgi uzskata, ka rūpēties par atvasēm, kuras viņi laiduši pasaulē bērnu pabalstu dēļ, ir sabiedrības pienākums. Cita lieta — veci un slimi cilvēki, kuri cieš nevarības un vientulības dēļ. Pagastā, kur pavisam ir 800 iedzīvotāju, tādu cilvēku ir tikai septiņi. Sociālais dienests patur redzeslokā katru no viņiem, vienojas ar kaimiņiem un žēlsirdīgiem cilvēkiem par palīdzības sniegšanu. Sekojot kristīgajai morālei, daudzi ticīgie paši sniedz palīdzību, atbalsta vientuļos cilvēkus ar labu vārdu. Pie tādiem var attiecināt Larisu Subotjalo, Solomeju Jutāni, Moniku Kovaļonoku...

Galvenais ir tas, ka pašvaldība pilnībā kontrolē situāciju sociālajā sfērā, atdodot prioritāti tiem, kuriem faktiski nepieciešama palīdzība, nevis tiem, kuri demonstratīvi prasa to. Taču retumis gadās tā, ka cilvēki paši nolaidušies līdz tādai pakāpei, bet vēlāk cenšas vainot varu. Nepieciešamības gadījumos cilvēkus iekārto Dagdas sociālās aprūpes pansionātā, kura vadītājs Jāzeps Japiņš nekad neatsakās palīdzēt novadniekiem.

Katra Ināras diena ir aizpildīta ar lielu un mazu jautājumu lemšanu, kas skar vitāli svarīgas problēmas. Reizēm saruna sākas pa ceļam uz darbu, bet Ināras pienākums ir reaģēt uz katru lūgumu. Krīzē viņai ir jauna slodze. Trīsdesmit gadu vecumā Ināra Botore-Tumova atrada savu vietu dzīvē. Nemierpilnu, taču ļoti atbildīgu. Bet sirds sāp visu laiku — par citu cilvēku bēdām, par nestabilitāti valstī un lauku dzīvi Latgalē, kurai neredz perspektīvu.

Aleksejs GONČAROVS