Pēc ceturtdaļgadsimta

Man radās profesionāla interese: kā tagad klājas bijušajai lauku traktoristei, kura vairākkārt bija laikraksta publikāciju varone? Mana senā paziņa zināja, ka es divas reizes veltīgi klauvēju pie viņas mājas durvīm, bet pavisam nesen svētku koncertā Izvaltā sēdēja man gandrīz blakus, taču kautrējās atzīties. Arī trešo reizi tālruņa zvans pārsteidza darbīgo Lūciju ceļā, taču viņa solījās pēc pāris stundām būt mājās. Kāpēc gan nesatikties pēc tik daudz gadiem...

Jaunatnes iela ar desmit Līvānu mājām sen neatbilst savam nosaukumam — nosirmojuši tās iedzīvotāji. Bija laiks, kad saņemt jaunu dzīvokli tika uzskatīts par jaunlaulāto viskārotāko sapni. Atskatoties uz nodzīvotajiem gadiem, Lūcija atzinās, ka viņai, vājā dzimuma pārstāvei, ļoti palīdzēja mehanizatora profesija. Acīmredzot tā liktenis bija lēmis: Izvaltas vidusskolā vecāko klašu audzēkņiem tika piedāvāts apgūt divas vispieprasītākās profesijas laukos: mehanizētās slaukšanas meistara un traktorista. Lūcija pieņēma negaidītu lēmumu un savu panāca. Tiesa, tajos tālajos sešdesmitajos gados lielpilsētas vilināja lauku jaunatni ar rūpnīcām gigantiem. No kārdinājuma neatturējās arī jaunā Lūcija, taču, nostrādājusi gadu par operatori Daugavpils ķīmiskās šķiedras rūpnīcā, viņa pēkšņi sāka posties uz mājām — lauki turēja savā varā. Ar savu izredzēt Vladislavu iepazinās deju vakarā Šķeltovā — te pacentās savedēja Terēzas tante. Harmoniku spēlētāji ir braši puiši, tādi meitenēm patīk, un piecus gadus ilgie randiņi beidzās ar laulāšanos Peipiņu baznīcā un kuplām kāzām līgavas un līgavaiņa mājās. Papildinājuši kolhoza mehanizatoru saimi, abi izjuta savas profesijas prestižu. It sevišķi Lūcija: vīri vienmēr centās palīdzēt remontu laikā, un ļoti drīz sievietei mehanizatorei kolhoza valde sagatavoja dārgu dāvanu — jaunu traktoru MTZ-80. Tad arī sākās darba rekordi, kas padarīja Lūciju slavenu visā republikā.

Kad ģimenē radās papildinājums, kolhozs apveltīja to ar gādību. Priekš-sēdētājs Romāns Lomanovskis pasniedza trīsistabu dzīvokļa atslēgas, bet vēlāk jau Aleksandrs Buko piedāvāja mehanizatoru pārim jaunu Līvānu māju, kurā mēs arī atcerējāmies pagājušos laikus. Lūcija nolika uz galda vairākus albumus, bet tajos bija ne tikai ģimenes fotogrāfijas, bet arī laika ritumā nodzeltējuši izgriezumi no laikrakstiem. Tā jau interesanti sagadījās, ka dēlam un meitai vecāki deva savus vārdus. Pavisam piemirsu, ka arī Vladislava jaunākā, mehanizatoru pēcteča, fotogrāfijas rotāja rajona laikraksta lappuses. Vēl interesantāk bija ieraudzīt manis iemūžinātos fotouzņēmumus pat divos republikāniskajos laikrakstos. Tajos redzama Lūcija, kura atcerējās kādas tikšanās sīkumus: “Todien man pēc remonta bija problēma ar normālu apģērbu, tad, lai nofotografētu, jūs man iedevāt savu virsjaku.” No laikrakstu izgriezumiem uzzinājām, ka pirms 25 gadiem Latvijā bija 430 sieviešu mehanizatoru.

Kopš tā laika, kad Lūcijas portrets parādījās laikraksta “Cīņa” pirmajā lappusē, viņai sākās neklātienes draudzība ar Dzidru, mehanizatori no Madonas rajona. Sarakste turpinājās piecus gadus, bet tikties tā arī nebija lemts — lauku cilvēkiem darba allaž atliku likām. Par īstu atklājumu man kļuva Lūcijas teiktie vārdi: “Darba gadi par mehanizatori bija visskaistākie manā dzīvē. Iemīļota profesija, gods, cieņa, apbalvojumi, laba alga, bet vēl prēmijas, piemaksas. Ja nepieviltu veselība — darbs nav no vieglajiem. Kad nesen kooperatīva priekšsēdētājs Valdis Stivriņš piedāvāja izmēģināt jaunāko Rietumeiropas ražojuma traktoru, es biju laimes kalngalā. Tā gan ir tehnika, bet man arī “Belarus” ļoti patika. Nevaru dzīvot bez riteņiem, bija viens “Moskvič”, tad otrs, tagad, lūk, braucu ar “Renault”. Pašlaik mājās mēs esam trīs, un katram sava mašīna. Tādi tagad laiki, tikai jaunajiem ir grūti dzīvot — nav stabilitātes, problēmas ar darbu. Mums ir četri mazbērni, sāp sirds par viņiem.”

Es aizsēdējos pie Lūcijas un Vladislava mājās. Ilgi pārlūkoju vecus un jaunus laikrakstu izgriezumus. Te vēl noskaidrojās, ka ģimenes galva ir kaislīgs makšķernieks, diplomu par uzvarām vien būs vairāk nekā desmit. Īsts zvejnieka slavas stūrītis, un mans copes kolēģis ieteica publicēt vairāk amizantu stāstu. Interesanti ir tas, ka mūsu uzticīgie lasītāji ģimenes arhīvā glabā daudz publikāciju ne tikai par sevi, bet arī par dzimto Izvaltu. Lūcija atzinās, ka viņas dzīvesbiedrs ir mājās tupētājs, bet viņa labprāt apmeklē gandrīz visus pasākumus ciematā, jo kultūras piedāvājumi vienmēr ir.

Ja nemāktu bažas par Latvijas likteni, par pārējo dzīvesbiedri Subotjalo ir gandrīz mierīgi. Normāla māja Jaunatnes ielā, ļoti labi kaimiņi, sava zeme. Bija laiks, kad aktīvi saimniekoja, bet tagad spēki vairs nav agrākie. Arī par pensiju nesūdzas, pašiem jau pietiktu, tikai gribas palīdzēt mazbērniem. Un abi nekādi nevar saprast, kāpēc Latvijas lauksaimniecībai nemaz nav perspektīvas. Vai tik ne tāpēc arī piemeklēja šī šausmīgā krīze...

Aleksejs GONČAROVS