Lauciniekiem vajag atbalstu

Robežnieku pagasta priekšsēdētāja Ērika Gabrusāne: “Izglītības un zinātnes ministre Tatjana Koķe kādā uzstāšanās reize sacīja, ka laukos ir vājas skolas un bērni iet uz blakus skolām, tālab vajadzīgas reformas. Bet mums jau tā nav: mūsu bērni mācās mūsu skolā! Vienīgi tie nav šajā skolā, kuru vecāki faktiski ir mainījuši dzīvesvietu, bet nav izdeklarējušies. Mums nepietiek kādas piecas sešas likmes, līdz ar to būs jādomā, kā risināt problēmu. Nav arī pensijas vecuma skolotāju, izglītības iestādē strādā gados jauni skolotāji, un jebkurš nepārdomāts solis draud ar bezdarbu. Skola šeit ir nepieciešama, par slēgšanu nevar būt nekāda runa, turklāt mums ir gana daudz bērnu. Valdībā rēķina — savāks autobuss, bet nerēķina, ka bērns nedzīvo centrā. Pie katra nepiebrauki, turklāt cikos viņam jāmostas un cikos viņš būs atpakaļ mājās? Tāpat nedomā, būs paēdis vai nebūs paēdis. Pa vasaru situācija var izmainīties mums par labu, jo cilvēki lielpilsētās paliek bez darba un spiesti atgriezties laukos. Jaunas ģimenes no pagasta savulaik aizbrauca uz Daugavpili un Rīgu, viena jau ir atpakaļ, un bērns mācās mūsu skolā. Cerēsim, ka bērnu skaits pagastā pieaugs.”

Robežnieku skolas direktors Pjotrs Boločko nenoliedz, ka ar gadiem skolas perspektīva pasliktinājusies: “Mums šodien ir 97 skolēni un 17 pirmsskolēni un četrgadīgie bērni. Ja 97 izdala ar klašu skaitu, sanāk apmēram 11 audzēkņi klasē, ja šos 17 dalām uz trīs, tad sanāk nepilni seši. Tātad skolēnu skaits sarūk. Tā kā ar 1. septembri sola jaunu finansēšanas modeli, tad mums vajag vēl kādus 15 skolēnus klāt, lai saglabātu esošās 22 likmes vai jāmeklē, kur ietaupīt. Bet kaut ko samazināt ir ļoti sāpīgs jautājums. Es domāju, jāsagaida 1. septembris, tad redzēsim, kā veidosies situācija. Viss būs atkarīgs no bērnu skaita: šodien viņi ir, rīt — nav, bet var gadīties arī otrādi. Ja Krāslavas skolas padalīsies, būs labi. Iedotu kaut 1,5 likmes, arī tā ir maize. Katrā ziņā kopā ar pirmsskolēniem mums būs vairāk par simts bērniem, aptuveni 110-115.”

Diemžēl pirmsskolēnus šajā modelēšanā neņem vērā, runā tikai par skolēniem. Bet šī skola ļoti nozīmīga bērniem un vecākiem, raugoties no ģeogrāfiskā izvietojuma. Pagasta teritorija ir visai liela — 15-20 kilometru diametrā, tālab jau tagad vajag daudz laika, lai savāktu bērnus uz šo skolu, bet vēl vairāk vajadzēs, lai vestu kaut kur projām no pagasta, ja situācija nonāk līdz mazo lauku skolu slēgšanai. Kaut ko tādu Robežniekos pat domās negrib pieļaut.

Konkrēts piemērs: ģimenē, kura dzīvo tikai 9 kilometrus no centra, bērnu modina jau sešos no rīta, lai paspētu uz skolas autobusu. Cikos jāmostas, ja būs jābrauc vēl tālāk? Mājās skolēns tiek tikai piecos vakarā, kad ceļš labāks — pusstundu ātrāk. Ne mazāk svarīgs ir ēdināšanas faktors. Ja bērns nav paēdis regulāri un veselīgi, viņš agrāk vai vēlāk iedzīvojas gremošanas trakta slimībās, no tā visas tālākās veselības problēmas. Robežnieku pamatskolā kvalitatīvas pusdienas, iespējams, ir vislētākās starp rajonu skolām — 35 santīmi dienā. Turklāt pēc otrās stundas piekto līdz devīto klašu audzēkņiem tiek piedāvāta tēja ar smalkmaizīti, bet 1.-4. klašu skolēni saņem bezmaksas piena glāzi, neskatoties uz valdības nesmuko rīcību, kas nolēmusi nedotēt pienu janvārī un februārī, bet skolai paziņoja par to martā. Interesanti, kur agrāk visi bija? Paēduši bērni jūtas labi, un mācības viņiem sokas, par ko liecina arī panākumi olimpiādēs, kurus lasītājiem darījām zināmus iepriekšējā laikraksta numurā.

Skolotājai Rutai bērns mācās 10. klasē vidusskolā, visu nedēļu dzīvo pilsētā: “Ik mēnesi jāiedod 20 latu par dzīvokli, internāts patiesībā iznāk dārgāk. Ik nedēļu dodu kādus 10 latus kabatas naudai, divas reizes nedēļā no mājām uz pilsētu ved pārtiku. Tēriņi lieli — ja visu sarēķina, mēnesī nepieciešami kādi 80 lati, ja vēl jāatvēl nauda ēdināšanai, tad pat simtniekā neiekļausies. Pusdienas pilsētā maksā pusotru latu, bet lauku bērniem tās īsti negaršo. Tādas pusdienas, kā laukos, pilsētā maksātu kādus divarpus latus. Viena no pēdējām iegādātajām mācību grāmatām maksāja sešus latus, bet vasarā mācību grāmatām nācās iztērēt 40 latu, protams, lietotām.”

Vai spiedīgajos ekonomiskajos apstākļos jaunievēlētie deputāti novadā sapratīs lauku situāciju un nāks pretī lauciniekiem? Robežniekos cer, ka starp deputātiem būs arī laucinieki, kuri pratīs izskaidrot situāciju kolēģiem. Pretējā gadījumā būs problēma, jo pilsētniekiem sava politika, viņi nesaprot laukus. Jau esot dzirdēti izteikumi, ka jāpalaiž autobuss, lai visi bērni no laukiem brauc uz pilsētu. Tikai nav dzirdēts, ka kāds grib uzņemties personīgu atbildību situācijā, kad mazais bērns kaut kur noklīst, aizspēlējas un nokavē autobusu. Kā tad justies mammai, kur viņai braukt meklēt bērnu, cik tad tas izmaksās?
Savu viedokli par gaidāmajām pārmaiņām izteica arī Robežnieku pamatskolas padomes locekļi, kurā strādā skolas direktors, pagasta padomes pārstāvis, 9. klases skolēns, pa vienam bērnu vecākam no katras klases. Ņina Čerepanova viennozīmīgi norāda, ka Robežnieku skola ir ļoti svarīga pagasta ļaudīm, jo viņu bērniem šī ir vispieejamākā mācību iestāde no jebkura aspekta: ģeogrāfiskā, finansiālā, izglītības kvalitātes, bērnu drošības utt.

Ņ. Čerepanova: “Mums ir audžuģimene, šajā skolā mācās trīs bērni — dvīņi septītajā klasē, viens apmeklē pirmsskolas grupu un drīz arī pats mazākais dosies skolā. Man nav izdevīgi viņus kaut kur vest. Pirmām kārtām esmu mierīga par bērnu drošību, jo zinu, ja arī tētis nevarēs atbraukt pakaļ, tad viņiem ir ar ko nokļūt mājās, un skolotāji šādā situā-cijā par viņiem noteikti parūpēsies kā par saviem. Mani apmierina pedagogu attieksme pret skolēniem, kvalitatīvā ēdināšana, vārdu sakot, skola ir laba un tā ir jānosargā.”

Citi padomes locekļi uzsvēra iespējamās problēmas. Ko būs darīt bērniem no nelabvēlīgām ģimenēm, kurus pamatskolā ēdina par velti? Pagasta pašvaldība ne vien cenšas samaksāt par pusdienām, bet palīdz apgādāt bērnu ar skolai nepieciešamo, atved un aizved mājās. Padomes locekļus uztrauc gan mazo, gan lielo skolēnu liktenis, jo, kā saka, mazi bērni — mazas problēmas, lieli bērni — lielas problēmas. Abi vecāki ir bezdarbnieki 40% skolas audzēkņu ģimeņu no 67. Vai reformu tēvi iedomājas, kādas ir šo ģimeņu finansiālās iespējas? Sūtīt uz pilsētu nozīmē, ka vajag līdzi ne tikai produktus, bet vajag reālu naudu, turklāt lielu naudu. Atkal tas pats jautājums, vai pilsētnieki lauciniekus sapratīs un būs gatavi padalīties?
Janīna Kuzmiča pārliecināta, ka nesapratīs, un viņu nekavējoties skaļi atbalsta pārējie vecāku padomes locekļi. Daudzi pilsētnieki nesaprot pat to, ko laukiem nozīmē pagastu pašvaldību reforma. Kad sāc stāstīt, viņiem platas acis. Vēl saka: “Jūs laukos varat izdzīvot, apstrādājot zemi...” It kā lauciniekiem nav jāmaksā ne par malku, ne par elektrību, ne par gāzi, ne par sabiedriskā transporta pakalpojumiem un citām lietām.

Kamēr Robežniekos ir skola, tikmēr te ir kultūras dzīve, jo daudzi pasākumi notiek tieši šeit. Skola ir ciema un pagasta pastāvēšanas garants. Spilgts piemērs ir Ķepovas pagasts, kur nav skolas un no kurienes ļaudis izbrauca, bet precīzāk — aizmuka. Skola ir darbavietas, kas laukos ir aktualitāte numur viens kopš neatkarības atgūšanas. Vecāki arī prognozē, ja nebūs skolas, daudz bērnu vienkārši sēdēs mājās, kas draud ar analfabētismu.

Padomē izskanēja arī neizpratne par dažu modelēšanas aspektu: Robežnieku pamatskolas beidzēji lielākoties turpina mācības Krāslavas Valsts ģimnāzijā, bet Izglītības pārvaldes modelī kā donorskola Robežnieku pamatskolai ieplānota Krāslavas “Varavīksnes” vidusskola. Loģiski domājot, tur noteikti nav nekādas ieinteresētības, jo Robežnieku bērni taču nepapildina šo vidusskolu. Te ir latviešu skola, un visi iet uz ģimnāziju, daži — uz Dagdas vidusskolu.

Visi skolas padomes locekļi uzskata, ka pilsētas skolām noteikti būtu jāpalīdz lauku skolām izdzīvot. Galu galā laucinieki vienmēr ir palīdzējuši pilsētniekiem, tālab būtu tikai loģiski, ja pilsēta padalītos, jo visi grib dzīvot. Turklāt pilnīgi visas likmes pilsētu skolām tik un tā nebūs nepieciešamas.

Gan jāpiebilst, ka lauciniekus pilsētniekiem nenopirkt ar prastu un lētu populismu, pirms vēlēšanām solot saglabāt mazās lauku skolas, bet nepasakot konkrēti, uz kā rēķina. Šodien izskatās, ka ne jau tikai jaunais finansēšanas modelis “Nauda seko līdzi skolēnam uz novadu” un nepietiekamās likmes būs vienīgais klupšanas akmens, jo valdībā runā par nopietnām strukturālām reformām izglītībā un medicīnā.

Juris ROGA