Ja visā pagājušajā gadā Valsts asins pārliešanas stacijas brigādes atbraukšanas reizēs uz Krāslavu asinis nodeva 249 cilvēki, tad aprīļa pirmajā dienā — 95. Pavisam ieradās 120 krāslaviešu un apkārtējo pagastu iedzīvotāju, bet stingra medicīniskā komisija nodot asinis atļāva ne visiem.
Šāda donoru aktivitāte — tas visdrīzāk ir sociālo un ekonomisko apstākļu pasliktināšanās apliecinājums nekā humānisma izpausme. Daudziem cilvēkiem, kuri zaudējuši darbu, arī trīs lati ir nauda. Par šiem brīvprātīgajiem cilvēkiem neviens neatcerējās pat treknajos gados. Valsts, kura nežēlo milzu līdzekļus uzpūstā aparāta uzturēšanai, nekādi neattapās paaugstināt atlīdzību donoriem, kuru pilnīgi pamatoti var nosaukt par ņirgāšanos.
Ilggadējā korespondenta darba praksē regulāri nācās gatavot fotoreportāžas no asins no- došanas punktiem. Lieliski atceros pastāvīgo donoru Rodionu Čumiku pavisam jaunu, bet tagad viņš nodeva asinis jau 166. reizi! Viņš to uzskata par savu pienākumu, un Rodions atceras tādu gadu, kad donoru punktā pabija astoņas reizes. Viņš veic arī nodoto asiņu daudzuma uzskaiti — sešdesmitais litrs!
Turklāt par veselību viņš nesūdzas, viņam ir cita problēma — nevar atrast pastāvīgu darbu. Viņš ir bijis gan mehanizators, gan šoferis, gan celtnieks... Varbūt atradīsies kāds, kurš palīdzēs iekārtoties darbā šim dāsnajam cil-vēkam, kura asinis izglābušas desmitiem dzīvību?
Bet Sarmīte Subatoviča, pirmsskolas izglītības iestādes “Pienenīte” lietvede, ieradās donoru punktā tikai ceturto reizi. Pirmo reizi atnāca kompānijas pēc un uzreiz saprata šīs humānās akcijas svarīgumu. No nelaimes neviens nav pasargāts...
Aleksejs GONČAROVS
.jpg)
.jpg)
