Par vilku uzbrukumiem un snaiperšāvieniem

Ļaunais un alkatīgais pasaku varonis visbiežāk precīzi tiek dēvēts par pelēko laupītāju. Taču tam ir arī savs pluss, zinātne taču skaidri pierādījusi, ka vilks ir mājas suņa tiešais priekštecis. Respektīvi, ienaidnieku var pārvērst par draugu. Vēstures gaitā vilku izplatība ieņēma otro vietu pēc cilvēku apdzīvotības areāla, kas aizņēma ziemeļu puslodes lielāko daļu. Pašlaik vilka ģeogrāfija ir stipri sarukusi. Neapšaubāmi ir tas, ka arī tagad vilki nodara zināmu postu gan medību, gan arī zemnieku saimniecībām. No otras puses, plēsīgajam zvēram ir svarīga loma ekosistēmā, kontrolējot savvaļas dzīvnieku skaitu un iznīcinot pirmām kārtām vājos un slimos. Meža sanitārs — zināmais definējums ar pozitīvu nozīmi.

Vilks ir teritoriāla būtne, kas visbiežāk dzīvo vienā vietā. Pāri vairojoties, tāpat kā bari, aizņem medību platības no 30 līdz 60 kilometriem diametrā. Piekopjot dzīves veidu saimēs, parasti veidojas bari, kurā ir ap desmit īpatņiem, turklāt gudrie plēsoņas cenšas medīt tālāk no pastāvīgām apmešanās vietām, ar to arī rada sev zināmu drošību. Vienā metienā parasti ir 5 - 6 vilcēni, taču zināmi gadījumi, kad to ir arī divas reizes vairāk. Pēc tam, kad mazuļi paaugas, vilki atstāj midzeni. Starp citu, visai lielais plēsoņa pārsteidz ar vieglām kustībām. Vajājot upuri, tas attīsta ātrumu līdz 60 ki- lometriem stundā un diennaktī var pārvietoties pat 80 kilometrus tālu. Tas ir pazīstams ar savu rijību: sverot 50 kilogramu, vilks var notiesāt 10 kilogramu gaļas.

Parasti tas apēd reizes četras mazāk, slēpjot barības pārpalikumu rezervei. Ir zināms arī zvēra neparastais spēks, kad pieaugušais plēsoņa spēj stiept uz muguras lielu aitu ievērojamā attālumā. Uzbrūkot ganāmpulkam, vilki azartā nogalina vairākus dzīvniekus, ar ko arī izpelnījušies cilvēku naidu. No zvēru ilkņiem var ciest govs un zirgs, nerunājot jau par teļiem un kumeļiem. Vilku bari lieliski orientējas apvidū, viltīgi izbēg no atklātām briesmām un ir izsmalcināti laupījuma iegūšanā. Aprakstīti gadījumi, kad, vajājot aļņus un briežus, daļa vilku palika slēpnī, daļa bija dzinēju lomā. Nomainot cits citu, pelēkie plēsoņas ilgi vajā laupījumu un parasti panāk savu un pieveic spēkus zaudējušo upuri. Dzenoties pakaļ stirnām, vilki cenšas izdzīt tās uz ezera ledus un tad no tām paliek radziņi un nadziņi vien.

Mednieku pienākums ir turēt vilkus “grožos”, jo Latgales apstākļos no tiem visvairāk cieš stirnas, mežacūku sivēni un zaķi, kā arī lapsas un jenotsuņi, kuru gan nav žēl. Ir zināms ne mazums gadījumu, kad pazuduši suņi, kurus saplosījuši vilki. Dažādos gados rijīgie plēsoņas uzvedas īpaši, mainot paradumus, reizēm arī aizdod dusmas lauku cilvēkiem. Mūsu rajons biežāk gan cieš no Baltkrievijas atnākušajiem vil- kiem nekā no vietējiem iemītniekiem mežos, kas pēdējos desmit gados kļuvuši ievērojami retāki. Vilku medības ir ārkārtīgi sarežģīta un dārga nodarbošanās. Rajona vēsturē ir zināms gadījums, kad izcilais Krāslavas pēddzinis Jānis Maļinovskis vienā sezonā izsekoja un nošāva piecus plēsoņas, kas nelika mieru Daugavas kreisā krasta iedzīvotājiem!

Visai ražīga uz vilkiem izrādījās arī pagājušā medību sezona. Par to redakcijā pastāstīja pazīstamais Bērziņu mednieks Vladislavs Ļahs, kura personīgajā aktīvā ir pat pāris lūšu. Pelēko plēsoņu lielo skaitu pierobežas zonā viņš izskaidro ar vilku augsto vaislību kaimiņvalstī, kur to populācija nemazinās. Regulāri ieskrienot Latvijas teritorijā, plēsīgie zvēri nodara lielu ļaunumu medību platībām. Šajā sakarā Latgales šāvējiem neatliek citas izejas kā pieņemt nelūgto meža ciemiņu izaicinājumu. Starp citu, pēc noteiktā valsts limita izpildes (160 nomedītajiem vilkiem) Latgale saņēma papildus 20 licenču. Visvairāk dabūja trūkties četrkājainie atnācēji no Osvejas purviem.

Īpašu aktivitāti vilku skaita regulēšanā izrādīja mednieku kolektīvs “Bērziņu mednieks”, taču medības noritēja apvienotiem spēkiem. Pieveikt pelēko plēsoņu ir īsta mednieka goda lieta — katrs skaita izcilas trofejas. Kolektīvo medību laikā Bērziņu pagasta teritorijā trāpīga šāvēja slavu izpelnījās Svariņu mednieks Ivans Stankevičs, kurš nošāva septiņpadsmito plēsoņu savā mūžā! Bērziņu mednieks Ilmārs Pabins nošāva vilku Šķaunes medījamajās platībās. Medībās Svariņu pagastā apsveikumus reta panākuma sakarā saņēma krāslavieši Ruslans Stivriņš un Pēteris Maļinovskis no kolektīva “Bērziņu mednieks”. Redakcijas viesim šogad vilku medībās nav veicies: trīs reizes redzējis vilkus, taču tādā attālumā, ka šaut neiznāca. Apkopojot nomedīto vilku skaitu, es sazinājos ar mednieku kolektīva “Svariņi” biedru Edgaru Tjarvi. Viņš turpināja trāpīgo šāvēju sarakstu, kuri piedalījās rezultatīvās vilku medībās Ezernieku un Svariņu pagasta teritorijā. Laikraksts “Ezerzeme” apsveic jūs, Rupert Joņin, Andri Daņiļevič, Sergej Jermolajev, Jāzep Zariņ, Vasīlij Dementjev, Ivan Burcev un Žani Loc!

Bija laiks, kad par vilku nošaušanu medniekiem tika paredzētas prēmijas ne tikai no valsts. Devīgumu izrādīja arī pašvaldības. Tagad viss atkarīgs tikai no mednieku kolektīva biedru atbildības un augsta apzinīguma, kuri, nerēķinoties ar laiku un materiālajiem izdevumiem, cenšas nepieļaut vilku skaita palielināšanos, kas, manuprāt, ir saimnieciskas attieksmes pret dabu piemērs, kuras resursi nav bezgalīgi.

Aleksejs GONČAROVS