Kāda krīze?

Tas bija nesen un reizē sen... Septiņdesmito gadu sākumā fabrika ezera krastā saucās Rīgas šūšanas ražošanas apvienības “Latvija” 5. filiāle, bet bērnu sortimenta produkcija ar Krāslavas marku vagoniem tika sūtīta uz visattālākajiem tās lielvalsts stūrīšiem, kuras vairs nav. Kad sākās pārmaiņu vēji, kas izraisīja visas Latvijas sabrukumu, fabrikas vadītāju saliedētā komanda, saprotot savu atbildību par kolektīvu un pilsētu, varonīgi cīnījās par rajona lielākā uzņēmuma izdzīvošanu. Lai arī visu 500 strādājošo štatu neizdevās saglabāt, tomēr ar laiku un praktiski bez ražošanas pārtraukuma fabrika spēja integrēties Eiropas tirgus sistēmā.

Kā saka, nav ļaunuma bez labuma, un pasaules krīze pēkšņi atklāja Latvijas valstsvīru bezpalīdzību, kuri ņēma no budžeta visu iespējamo birokrātijas labā. Iznākumā gudrākie un prātīgākie cilvēki ar zelta rokām kļuva par galveno eksporta preci, bet palikušie iedzīvotāji — par slaucamu govi alkatīgajiem amatvīriem. Vērojot varasvīru agoniju un augošo bezdarbu, mums, vienkāršiem mirstīgajiem, ir skaidrs: glābiņš no krīzes un ceļš vairāku miljardu latu parāda atgūšanā meklējams tikai ekonomikas attīstīšanā. Bail iedomāties, kas notiktu ar Krāslavu, ja šūšanas fabrika būtu pārtraukusi darbu. Tagad vietējie menedžeri cenšas izvairīties no kontaktiem ar žurnālistiem, taču SIA “Nemo” valdes loceklis Viktors Moisejs uzreiz piekrita sarunai. Diplomētais ekonomists ar augstāko izglītību divdesmit darba gados šūšanas ražošanā nostaigāja ceļu no iecirkņa priekšnieka līdz komercdirektoram. Starp citu, janvārī apritēja piecpadsmit gadu kopš firmas “Nemo” reģistrācijas dienas, un visus šos gadus Viktors Moisejs atradās pie vadības stūres. Turklāt autoritatīvais jaunā tipa vadītājs ievēlēts par Krāslavas novada domes deputātu.

Saruna sākās brīvi un par spīti manām bažām bez krīzes preambulas. Gluži atrādi, Viktors Moisejs mierīgi un pārliecinoši stāstīja par to, ka pagājušajā gadā firmai, kas devusi Krāslavai vairāk nekā 300 darba vietu, izdevās pat palielināt apgrozījumu, un tas sasniedza 1400000 latu, bet valstij pārskaitīto nodokļu summa — pusmiljona! Vārdu sakot, komentāri lieki. Tajā laikā, kad visa Latvija sapņo par politisko, ekonomisko un sociālo stabilitāti, Krāslavas šūšanas fabrika turpina ierasto ražošanas ritmu. Te nepazīst algu aploksnēs, netiek aizkavēta tās izmaksa, gribētāji saņem pat avansus un visi izmanto brīvdienas un ikgadējos atvaļinājumus. Iznākumā nav kadru mainības, kas arī ir stabilitātes galvenais apstiprinājums. Sīva konkurence, kā arī partneru — Dānijas un Somijas vairumpircēju — stingrās prasības, stilīgu sieviešu apģērbu sarežģītais sortiments mazās partijās prasa no plūsmās strādājošajiem ļoti augstu meistarību. Uzņēmums, kurš neriskē ņemt bankas kredītus, konsekventi modernizē ražotni. Pasūtītāji faktiski atsūta modeļu zīmējumus, bet tos izstrādā Krāslavas konstruktori, iz- mantojot mūsdienu datortehnoloģijas.

Pēdējā laikā sasparoties lika konkurenti no Polijas, kur zlots devalvējās un kļuva par eksporta stimulu. Krāslavas šūšanas uzņēmumam nācās maksimāli optimizēt ražošanas procesus, ko arī paveicās izdarīt. Pastāvīgi paaugstinot rentabilitāti un palielinot finanšu apgrozījumu, firma “Nemo” izmantoja vēl vienu komerciālu ražošanas resursu — tā pati sāka iepirkt komplektējošus materiālus. Turklāt Krāslavas šuvēji neatsakās arī no vienkāršākajiem pasūtījumiem, kas papildina mēbeļu komplektus.

Tiekoties ar ārzemju partneriem, tie atzīmē plūsmas ražošanā strādājošo augsto meistarību, taču nesteidzas investēt līdzekļus valstī ar nestabilu ekonomiku. Savukārt fabrikas vadība augstu vērtē saglabātos vecās skolas kadrus. Te, tāpat kā agrāk, īpaši augstu vērtē strādīgumu, meistarību un atbildību. Ir šuvējas ar stāžu, kas ir tāds pats kā fabrikai. Sasniegušas pensijas vecumu, dažas sava aroda meistares nevēlas atstāt kolektīvu, kas kļuvis par savu. Jubilāru apsveikšanā noteikti piedalās administrācijas pārstāvji, un tikai šajā uzņēmumā saglabāta rajonā vienīgā strādnieku ēdnīca, kur var lieliski un garšīgi paēst par Ls 1 - 1,50.

Kopā ar komercdirektoru mēs pagājāmies pa cehiem, kas, protams, kļuvuši tukšāki kopš tā laika, kad uzņēmums pat strādāja divās maiņās. Agrāk gatavā produkcija tika sūtīta uz austrumiem un blīvi tika salikta konteineros, turpretim tagad katrs izstrādājums aizceļo rietumu virzienā atsevišķā hermētiskā maisā un vertikālā stāvoklī, lai transportēšanas laikā nerastos neviena krociņa! Viktors Moisejs parādīja man jauno iekārtu, bet es bez mitas sveicinājos ar sievietēm, kuras pazīstu gadu desmitus. Daudzu portreti vairākkārt rotāja mūsu laikraksta lappuses.

Saruna par krīzi neiznāca, jo, strādājot konkurences režīmā, uzņēmums vienmēr domāja par perspektīvu un neatļāvās treknus gadus, kuru dēļ mūsu valsts palika zaudētājos.

Aleksejs GONČAROVS