Laimes pakavs

Ģimenes firma ir mazā biznesa raksturīgs modelis un pārbaudīta izdzīvošanas metode. Masveida sabrukuma un bezdarba epidēmijas laikā daudzi, glābiņu meklēdami, pievērsās komercijai. Tā rīkojās Oļģerts un Irēna: citu variantu nebija, bet Podjavo ģimenē auga divi bērni. Viņš dzimis Krāslavas poļu ģimenē, viņa, latviete, zemnieku zinību ābeci apguva Ūdrīšu pagastā. Bija laiks, kad abi nodarbojās ar lauksaimniecību, taču beigu beigās izvēlējās komerciju. Iespējams, arī tāpēc, ka Irēna pēc profesijas tirdzniecības darbiniece, bet Oļģerts, kā saka, ir meistars visās lietās, savulaik pabeidzis lauksaimniecības tehnikumu. Pirms atvērt veikalu, abi krāja pieredzi tirgū, tas prasīja vairāk nekā desmit gadu.

Galvenā misija izpildīta — bērni gandrīz izauguši, un viņi nekad nav jutuši trūkumu. Dēls Andžejs dzīvo laimīgajā Anglijā, turklāt pa otram lāgam. Pirmo reizi kārtoja strādīguma un izturības eksāmenu zemeņu plantācijās, bet tagad atrada piemērotu darbu pašā Londonas centrā. Nomainīja divas automašīnas, lielpilsētā personīgais transports ir nepieciešams. Autovadīšanas tiesības iegūst arī viņa māsa Ināra, “Varavīksnes” skolas 11. klases audzēkne. Ar viņu es iepazinos brīvdienā vecāku veikalā, kad te pulcējās daudz pircēju. Palicis bez pastāvīga darba grūtajos deviņdesmitajos gados, Oļģerts ar grūtībām apguva uzņēmējdarbības pieredzi. Pirmais ceļš bija ērkšķains, bet reizēm arī riskants, taču alternatīvas tolaik nebija. Ja pateici “a”, saki “b”... Ja agrāk dzīvesbiedri Podjavo brauca uz Viļņu un Polijas pilsētām, tad tagad viņu maršruts ir cits — Rīga, Daugavpils, Rēzekne.

Sapnis par sava veikala atvēršanu sāka piepildīties pirms gadiem sešiem, kad mūsu komersanti nolēma iegādāties neizskatīgu ēku ļoti izdevīgā vietā. Tēvs un dēls sāka kapitāli rekonstruēt to, un darbs virzījās uz priekšu. Oļģerts atzinās, ka tajā grūtajā gadā maz iznāca gulēt — termiņi steidzināja. Viss iz- devās, bet, kad iegādājās otro pusi mājas, Andžejs palīdzēja vecākiem ar Anglijā nopelnīto naudu. Ģimenes firma centās neņemt kredītus, tiesa, tagad gan nopirka līzingā automašīnu — bez riteņiem komercdarbā nevar iztikt.

Mūsu gadījumā bez ratiem arī. Ar antikvāro “slimību” ģimenes galva sirga sen, zelta rokas vienmēr prasīja darbu, bet pieskaršanās senām mantām sagādāja prieku. Daudzi eksponāti muzejā zem klajas debess — vectēva un tēva mantojums. Uzzinājuši par Oļģerta hobiju, paziņas no Dagdas uzdāvināja viņam īstu bagātību: drošku un līnijratus. Viens no viņiem, Jānis, tā arī pateica: “Bija pircēji, bet es uzdāvināšu labāk tev.” Abi pajūgi arī kļuva par lielas ekspozīcijas pamatu. Pats par sevi saprotams, ka lietpratīgais cilvēks savāca atsevišķu senlaiku instrumentu kolekciju: skrūvspīle, lakta, līmspīles, ēveles, zāģi... Plašs arī zemnieka darba rīku klāsts: arkls, spīļarkls, ecēšas, zirglietas. Īsts dārgums, ko dienu un nakti apsargā gudrs suns laika Lakijs.
Pati tirdzniecības ēka pēc pamatīgas rekonstrukcijas pārvērtusies tā, ka tai nav līdzīgu starp koka ēkām šajā ielā. Tāpēc te labprāt iegriežas pircēji, bet plašos komercinterjeros viegli atrast vajadzīgo preci.

Veikala specializāciju diktēja pieprasījums, plašs sieviešu un vīriešu apģērbu un apavu klāsts. Un ne tikai... Ģimenes firmā pienākumi sadalīti šādi: Irēna — prezidente, ekonomiste, grāmatvede, bet Oļģerts — ekspeditors, šoferis, saimniecības pārzinis un celtnieks. Mūsu sarunā viņš ar labu vārdu atcerējās lielisko namdari Fredu Lukjanski no Kalniešiem, pie kura guva meistarības skolu. Dekoratīvās betona barjeras pagalmā Oļģerts darināja pats: viņa rokām vienādi paklausīgs koks, metāls un akmeņi. Visur jaušama laba kvalitāte un mākslinieciskā gaume. Tas gadījums, kad mēs sakām: “Skaisti dzīvot neaizliegsi.” Es vairākas reizes izgāju pagalmā, lai nofotografētu dzirnakmeņus, senos traukus un atjaunotos laimes pakavus.

Apsprieduši lietišķo daļu, mēs ar saimnieku pievērsāmies sarunai par zveju, ar kuru viņš aizraujas kopš mazotnes. Pēdējos gados Oļģerts pievērsies balansieriem, un pat pagājušajā ziemā ar Somijas ražojuma vizuli noķēra vairāk nekā 50 līdaku. Bija arī 3 - 4 kilogramus smagi eksemplāri. Bet no vasaras trofejām azartiskais copmanis lepojas ar 3,6 kilogramus smagu plaudi, kas vasarā noķerts uz Daugavas. Interesanti ir tas, ka pats copmanis tiek uzskatīts par galveno ģimenes kulināru zivju ēdienu gatavošanā. Irēna godīgi atzinās, ka konkurēt ar viņu virtuvē nav vērts, bet Oļģerta firmas ēdieni ir pildīta līdaka, cepeškrāsnī cepts plaudis un zivju kotletes pēc īpašas receptes. Toties ģimenes pavarda sargātāja ir meistare dažādu marinējumu, ievārījumu gatavošanā un konservēšanā. Viesi vienmēr slavē viņas dārzeņu asorti ar rīsiem, sēņu soļankas un kabaču lečo. Sabiedriskie dzīvesbiedri ar prieku uzņem ciemiņus, it sevišķi Ziemassvētkos, Lieldienās. Arī īsajā līgonaktī, lai gan dzimtā nav Jāņu. Pagaidām nav... Dzīvesbiedri Podjavo cenšas apmeklēt pasākumus, kas notiek pilsētā, noteikti JAK spēles, kurās piedalās meita Ināra.

Pavasarī firma atzīmēs pirmo jubileju — pieci gadi aizritēs kopš reģistrā-cijas dienas. Iekārtojušies darbā paši, Podjavo palīdzēja arī citiem. Pārdevējas Marija Poltarenoka un Svetlana Samsonoviča pateica ne mazums siltu vārdu par saimniekiem, ar kuriem viņām laimējās strādāt.

Aleksejs GONČAROVS