Padomi jaunajiem varasvīriem

Tādus kā reformēšana, kas gaida mūsu valsti vistuvākajā nākotnē. Ja reformas teorētiskā daļa guvusi redzamas aprises, tad administratīvā izraisa lielas šaubas: cik drīz, kādā veidā un kam tas jādara? Ļoti daudzi lauku speciālisti noraizējušies par tuvākās perspektīvas neskaidrībām: līdz jauno pašvaldību vēlēšanām taču atlicis maz laika.

Šajā sakarā laikraksta “Ezerzeme” redakcijā tapa jaunas rubrikas “Reformas “apaļais galds”“ ideja, bet uz pirmo apspriedi mēs uzaicinājām lauksaimniecības speciālistus, kuri saistīti ar piena ražošanu, kam iestājušies grūti laiki. Uzaicinājumu uz sarunu pieņēma Marija Kozinda, ciltsdarba zootehniķe, kura apkalpo Daugavpils, Preiļu un Krāslavas rajonu, bet Ludmila Stepiņa ir valsts ciltslietu inspekcijas pārstāve. Trešā sarunas pie “apa- ļā galda” dalībniece ir Marija Vaišle — pārraudze, kura apkalpo Aulejas, Kastuļinas un Ūdrīšu pagastu un saņem algu no pašvaldībām. Ceturtā sarunbiedre — Žeņa Lukaševiča, individuālā uzņēmēja, kura apkalpo piena nozari Andrupenes pagasta teritorijā. Starp citu, tā nu sagadījās, ka pusi rajona ciltsdarba speciālistu algo pašvaldības, puse strādā individuāli. Visi viņi ir sertificēti speciālisti, kuri pastāvīgi apmek- lē kvalifikācijas celšanas kursus. Realitāte ir tāda, ka daļa vecās zootehniķu skolas pārstāvju aiziet pelnītā at- pūtā, bet jauna papildinājuma nav un acīmredzot arī nebūs. Nevienam nav noslēpums, ka piena ražošana paliek par to lauksaimniecības pamatnozari, kas dod pēdējo izdzīvošanas iespēju tūkstošiem Latgales ģimeņu. Jaunākajā Latvijas vēsturē ne reizi vien gadījās, ka tā saucamā reforma dzīvē pārvērtās par neatgriezeniskiem sabrukuma procesiem. Kā lai kārtējo reizi “neuzkāpj uz tā paša grābekļa”? Galvenā tēma mums bija par to, kā saglabāt un turpināt ciltsdarbu jau jauno pašvaldību apstākļos.

Marija Kozinda: “Ņemot vērā uzkrāto pieredzi, varu sacīt, ka divos jaunajos ģeogrāfiskajos veidojumos — Krāslavas un Dagdas novadā — pietiktu katrā ar pāris ciltsdarba vadīšanas speciālistiem. Protams, ja tiks nodrošināti normāli darba apstākļi. Vispirms ir nepieciešama telpa, orgtehnika ar obligātu pieslēgumu Internetam. Transporta problēmu var atrisināt atbilstoši vienkāršotai shēmai: vairākums speciālistu vada automašīnas. Respektīvi, ar viņiem var noslēgt līgumus par personīgā transporta izmantošanu, protams, nodrošinot arī ar degvielu. Lai apturētu Latgales izmiršanu, pirmām kārtām jāatbalsta piena ražotāji. Tas jādara nekavējoties, lai reforma nepasliktinātu jau tā ļoti bēdīgo stāvokli. Kliedzoša netaisnība: litra piena iepirkuma cena jau noslīdējusi līdz dažiem santīmiem. Bet ciltsdarba prasmīga vadīšana ir vienīgais pareizais ceļš uz rentabilitātes sasniegšanu, iespēja saņemt subsīdijas.”

Žeņa Lukaševiča: “Gribētos, lai jauno novadu vadītāji uzreiz saprastu: piena nozare ir vissvarīgākā. Tas ir ne tikai Latvijas zootehnikas nozares tradīciju turpinājums, bet arī valsts nākotne. Spriediet paši: Andrupenes pagasta teritorijā patlaban ir bezmaz 400 slaucamu govju. Tā nav nejaušība, ka bijušajā sovhozā ar republikas slavu saglabājušies salīdzinoši lieli ganām-pulki. Oļega Gekiša zemnieku saimniecībā ir 50 govju, Pētera Vaičuļa — 40, Vladislava Zvīdriņa — 35. Vidējais piena izslaukums no govs pagastā ir 4731 kilograms. Par to, cik svarīgi ir veikt ciltsdarbu vismūsdienīgākajā līmenī, liecina zemnieku saimniecības “Zundi” lieliskā pieredze, kur izslaukums sasniedz 6324 kg! Lai gūtu šo fantastisko rezultātu, Pēterim Vaičulim bija vajadzīgi desmit gadi. Ārzemēs viņš iegādājās augsti produktīvus lopus, izmantoja Latgales ciltslietu stacijas vaislas buļļus. Plus kultivētās ganības, mūsdienīgas tehnoloģijas lopbarības sagādē. Vārdu sakot, Pēteris Vaičulis ir no tiem retajiem cilvēkiem, kuri ieliek darbā dvēseli, iet kopsolī ar jaunākajiem zinātnes sasniegumiem un zina, ko grib.”

Marija Vaišle: “Zemnieki ir ļoti ieinteresēti veikt piena analīzes, kas ļauj viņiem pareizi un rentabli ražot pienu pat nelielos apmēros. Situācija pagastos ir dažāda. Pieņemsim, Aulejā nav neizmantojamu zemju platību, taču tur pārsvarā ir nelieli ganāmpulki — 5 - 6 slaucamas govis. Daudzus aptur tieši nepieciešamo platību trūkums. Tā kā mans darba stāžs ir piecpadsmit gadu, varu apgalvot, ka pagasta vadītājs Aivars Umbraško atbalsta mūsu dienestu. Iespējams, arī tāpēc, ka pašam pieder saimniecība un viņš lieliski orientējas lauku problēmās.

Ūdrīšu pagastā ir citāda situācija. Acīmredzot to ietekmēja pilsētas tuvums ar darbā iekārtoša-nās iespējām. Tāpēc lauksaimniecībā izmantojamo zemju efektivitāte ir zemāka nekā Aulejā. Taču piena ražotājiem te radīti nepieciešamie apstākļi. Pagasta priekšsēdētāja Māra Miglāne jau ar pirmajām vadības dienām parūpējās par algotu ciltsdarba speciālistu. Tas liecina, ka šajā pagastā rūpējas par darba cilvēkiem un šāda attieksme jāsaglabā arī nākotnē. Reforma nedrīkst par vismazākajā mērā ierobežot lauksaimniecības produkcijas ražotāju intereses.”

Ludmila Stepiņa: “Kā speciāliste teikšu: kvalitatīvus ciltsdarba pakalpojumus piena ražošanas nozarē zemnieki pieprasīs vienmēr. Tāpēc šī dienesta reformēšanai jāpievēršas jau tagad. Kadru jautājuma risināšana nav tik vienkārša, kā tas var likties sākumā. Profesionāļi ir norūpējušies par nenoteiktību: krīze, nesaprotama reforma. Dažs labs no vērtīgiem speciā- listiem var pārbraukt uz citu rajonu vai pat doties uz ārzemēm. To nedrīkst pieļaut. Jāstrādā perspektīvai.”

Marija Kozinda: “Arī es esmu pret vienaldzīgu nogaidīšanu. Gribētos, lai cilvēki, kuri nāks pie varas, domātu perspektīvi un ņemtu piemēru no zemniekiem, kuri bez priekšā teikšanas iemācījušies strādāt ar izglītotiem speciālistiem. Manā kabinetā laucinieki pastāvīgi jautā: “Kas būs tālāk, ar ko mums jāturpina sadarbība?” Īsts pieprasījums vienmēr bija un būs. Taisnības labad pateikšu, ka ne visi rajona speciālisti ir apveltīti ar nepieciešamajām zināšanām un atbildības izjūtu. Baidos, lai tik reformēšanas steigā mēs nepazaudētu visvērtīgākos zootehniķu kadrus. Turpretim kas sa- kāms par piena nozari, tad tā patlaban pārdzīvo ļoti grūtus laikus — īstu izdzīvošanas pārbaudījumu. Izpostīt pēdējo, kas palicis, tas nozīmē pieļaut liktenīgu kļūdu, ko mums nepiedos nākamās paaudzes. Ja jūs, godājamie lauku lasītāji, atbalstāt mūsu bažas, tad nekautrējieties izteikt savu viedokli un piedāvājumus pa tālruni 29235737. Problēmas risinājums sākas ar tās atzīšanu. Mūsu pienākums ir ieteikt jaunajiem varasvīriem, ar ko jāsāk darbs agrārajās pašvaldībās.”

Aleksejs GONČAROVS