Viedoklis: Kopš kura laika erudīcija ir sporta sacensības?

Agrāk es domāju, ka erudīcija apzīmē plašu orientēšanos jebkurā jomā, spēju domāt sistemātiski un strukturāli, saskatīt nepateikto un, galvenais, uz esošās informācijas bāzes radīt jaunas koncepcijas. Erudītam cilvēkam ir gana plašs redzesloks, viņš ir radošs un zinošs. Taču pēc 20. martā notikušās erudīcijas spēles Gaudeamus pārliecinājos, ka mana teorija acīmredzot bijusi nepareiza.

Šī spēle, kuras rīkošanas iniciatīva pieder Krāslavas KN un Andrejam Jakubovska kungam un kurā piedalījās Krāslavas Valsts ģimnāzijas un Dagdas vidusskolas komandas, izrādījusies vairāk nekā neveiksmīga. Sākotnēji bija teikts, ka dalībniekiem pašiem jāsagatavo pieci jautājumi pretinieku komandai par visdažādākajām nozarēm: ķīmiju, bioloģiju, vēsturi, literatūru, matemātiku, ģeogrāfiju, vispārējo erudīciju utt. Jau tas vien raisa šaubas par spēles kvalitāti. Kā tas iespējams, ka dalībnieki vienlaicīgi ir arī uzdevumu sastādītāji? Vai tas būtu līdzvērtīgi, ja, piemēram, viena komanda izdomātu jautājumus augstskolas līmenī, uz kuriem varbūt paši nespētu atbildēt, bet otra — reālus, vispusīgus? Par laimi, sākotnējā iecere tika atmesta, un organizatori paši apņēmās “pielikt pūles” jautājumu sastādīšanā. Taču turpmākais pierādīja, ka spēlē tik un tā ir vairāk nepilnību, nekā varētu vēlēties.

Katra komanda sastāvēja no septiņiem cilvēkiem, ikviens no viņiem pārstāvēja atsevišķu jomu. Gan krāslavieši, gan dagdieši pēc kārtas vilka aploksnes ar nozares nosaukumu. Pēc tam attiecīgi uz ekrāna parādījās jautājums, uz kuru bija dotas trīs minūtes laika, lai atbildētu (izņēmums — matemātikas jautājumi, kuriem bija paredzētas piecas minūtes). Taču šeit kļūst saskatāmi spēles trūkumi. Kad tika iesniegtas abu komandu atbildes uz pirmo jautājumu, izrādījās, ka punktu pieskaita tai komandai, kura atbildējusi pirmā; tas būtiski, jo atbildes vienlīdz pareizas abām komandām. Spēles gaitā šī ātruma pārbaude (citādāk to nosaukt nevaru) kļuva par noteicošo. Erudīcijas un atjautības spēle izvērtās par īstu sporta sacensību. Cīnoties par katru nākamo punktu, dalībniekiem burtiskā nozīmē vajadzēja skriet, ja vien viņi gribēja pirmie nokļūt pie žūrijas galdiņa. Un ko darīt tad, ja neesi dzimis skrējējs? Dagdas komanda arvien izrādījās ātrāka, kā rezultātā arī uzvarēja, iegūstot diplomu un vērtīgu enciklopēdiju. Ar to arī apsveicu! Taču cik lielā mērā šī uzvara ir pelnīta?

Raksts nav vērsts uz to, lai kaut kādā ziņā apšaubītu Dagdas vidusskolas komandas vispārējo zināšanu līmeni (dalībnieki veiksmīgi tika galā arī ar gana sarežģītiem jautājumiem), bet gan uz to, lai parādītu, kādas erudīcijas spēles tiek rīkotas mūsu rajonā. Organizatorus aicinu padomāt — vai tiešām erudīcija un gudrība balstās gluži vienkārši uz sporta disciplīnas pārvarēšanu? Kāda ir intelektuālo prasmju būtība? Vai erudīcija nenozīmē vairāk, kā vien to, kā būt pirmajam? Kur palikusi kvalitāte? Un galu galā, vai erudīcijas spēlēs nevajadzētu ieviest demokrātiju? Cerams, šie argumenti liks organizatoriem rūpīgāk apsvērt erudīcijas būtību, pirms rīkot nākamo šāda veida pasākumu... Vai ir vērts?

Anna ZEMBLICKA, Krāslavas Valsts ģimnāzija, 12. klase