Paši laukos, bērnus — uz pilsētu!

Tuvākajā apkārtnē tādu esot vēl kādas piecas vai sešas, tiesa, visas pievērsušās vienai nozarei — piena lopkopībai. Raisa, kura žurnālistam izrādīja saimniecību, tagad var būt priecīga, ka savulaik nolēma iesaistīties projekta realizācijā un saņēma Eiropas Savienības strukturālo fondu fi- nansējumu saimniecības attīstības veicināšanai. Rezultātā saimniecībā ir divas nozares: piena lopkopība un cūkkopība, kas šajā krīzes situācijā izrādījās glābiņš.

Raisa: “Sivēnus audzējam un pārdodam gaļai. Pēdējai realizētajai partijai bija pat laba cena, jo sivēnus barojam bez piedevām, sākumā ar putriņām, tad lietā liekam savus graudus. Darba daudz, toties ekoloģiski tīru produktu cilvēki labi pērk. Nesenā pagātnē mums bija sešas govis, tagad — piecas. Vienu jauno nevarējām aplecināt, realizējām, gribējām nopirkt vietā, bet piens kļūst arvien lētāks un māc šaubas par šāda soļa lietderību. Martā maksāja astoņus santīmus, bet aprīlī, iespējams, maksās sešus. Vienīgais, kas mūs priecē, ka samaksa par pienu ir regulāra, vismaz šobrīd tā ir. Neskatoties uz to, ka ģimenes galdam visu saražojam un izaudzējam savā saimniecībā, ik mēnesi nākas atstāt lielu summu arī veikalā, jo gribas kaut ko piepirkt klāt — augļus, desu, kādus saldumus un citu. Daudz naudas tērējam sadzīves ķīmijai, bet vislielākie izdevumi ir degvielai. Piemēram, divas reizes nedēļā ir jāizved kūtsmēsli uz lauka, jo visa saimniecība ir kompakta un pie mājas nav vietas mēslu krātuvei.”

Jāzeps un Raisa ar laucinieku ikdienu pazīstami kopš agras bērnības un zināja ne pēc nostāstiem — kas ir lauksaimnieka darbs. Abiem mammas bija slaucējas, kuras modās agri, lai nenokavētu darbu fermā, tad skriešus mājās bērnus uzpasēt, un tā visu mūžu. Jaunie izvēlējās citas profesijas. Jāzeps pabeidza Dagdas lauksaimniecības profesionāli tehnisko skolu, vēlāk — šoferu kursus, iegūstot autovadītāja apliecību, kas ļauj vadīt visu kategoriju transporta līdzekļus. Agrāk ar darbu problēmu nebija — padomju gados Jāzeps strādāja sovhozā “Voshod”: bija gan kravas auto, gan autobusa šoferis. Raisa Dagdas arodskolā apguva šuvējas profesiju, bet specialitātē nestrādāja — iekārtojās sovhoza bērnudārzā par auklīti, vēlāk kļuva par audzinā- tāju. Darba gaitas iesāka vecajā bērnudārzā, pastrādāja arī jaunajā ēkā, par kuru vairs saglabājušās tikai jaukas atmiņas. Bērnudārza ēka šodien ir ļoti bēdīgā stāvoklī, bet savulaik tā bija vizuāli ļoti pievilcīga un mājīga — viss bija jauns, bērniem klājās labi, bet izrādījās, ka tagad bērnudārzā nav kam iet, un ēka stāv tukša. Raisa spriež, varbūt novads tajā tomēr izveidos veco ļaužu mītni, kas būtu visnotaļ apsveicams solis, jo būtu gan darbs vietējiem, gan ēka tiktu saglābta.

“Kad sabruka sovhozs, es sēdēju mājās ar mazo meitiņu, vīrs palika bez darba,” Raisa kavējas atmiņās. “Sākās mežizstrādes bums, vīrs kā meža strādnieks sabojāja tajā darbā muguru. Tagad abi dzīvojam no savas saimniecības un laikam vienīgie apkārtnē līdztekus piena lopkopībai vēl arī sivēnus audzējam.

Mums sanāca tā, ka, realizējot projektu, vajadzēja nošķirt cūkas no govīm, tālab par Eiropas naudu uzbūvējam labu, lielu cūku kūti. Arī govju fermu pārbūvējām, uzbūvējām un attiecīgi aprīkojām piena māju. Visā procesā ieguldījām arī daudz pašu darba. Ļoti liela pateicība mūsu palīgiem — vectēvs Vincents Bričs būvdarbu laikā ik dienu kā ātrā palīdzība steidzās pie mums. Arī sienu sagatavot palīdz. Liels paldies visiem kaimiņiem, kas vasarā izlīdz ar tehniku siena sagatavošanai. Vārdu sakot, dzīvojam šeit visi draudzīgi, turklāt nav jau ko mums dalīt, bet bez draudzības laukos nevar izdzīvot.”

Arī Lubgāni iet palīgā citiem. Iespējams, viņi ir vienīgie tuvākajā apkārtnē, kuri uztur darba kārtībā kravas automašīnu. Mūsdienās tāda automobiļa ekspluatācija ir dārga, bet laukos bez tā nekādi nevar iztikt.

Raisa: “Nākam palīgā arī citiem zemniekiem kaut ko atvest. Mums ir zemā piekabe, varam pārvadāt lopus. Ar traktortehniku neesam bagāti — vecs “JuMZ” markas traktors un “T-25”. Ar lielāko kultivējam, zemi aparam, mazākais vieglākiem darbiem — kartupeļu vagošanai un tamlīdzīgiem. Vēl ir vieglais automobilis “Audi”, lai vasarā brauktu pie lopiem uz ganībām — tālu sanāk.”

Lubgāniem ir divi bērni: divdesmitgadīgais Dmitrijs pabeidzis dzelzceļnieku tehnikumu, gadu pastāvīgs, dzīvo Daugavpilī un strādā uz dzelzceļa. Astoņpadsmitgadīgā Karīna ir Ezernieku vidusskolas 12. klases skolniece. Bērnu mamma ir latviete, tēvs — krievs. Ģimenē sarunvaloda ir krievu, tomēr abi bērni labi pārvalda latviešu valodu: Dmitrijs mācījās bilingvāli, Karīna līdz ceturtajai klasei mācījās krieviski, pēc tam vecāki viņu sūtīja latviešu klasē. Mamma stāsta, ka Dmitrijs gribēja pēc tehnikuma iegūt augstāko izglītību, bet no šīs ieceres vismaz pagaidām nācies atteikties finansiālu apsvērumu dēļ. Dēls paņēma kredītu un nopirka pusi mājas Daugavpilī. Vecāki domāja, ka palīdzēs kredītu nomaksāt, bet piena cena ir kritusies un dēlam nākas strādāt, kas izslēdz iespēju apmeklēt dienas studijas. Māja arī nav jauna, jāparemontē, tas tāpat prasa līdzekļus. Bet vismaz viens bērns ir iekārtojis dzīvi, vecāki par to ļoti priecājas: tomēr savs kakts, tomēr lielpilsētā.

Dmitrijs ir izmēģinājis viesstrādnieka maizi — puisis, mācoties tehnikumā, vasaras brīvlaikā aizbrauca uz ārzemēm, jo gribēja nopelnīt naudu lietotai automašīnai. Brauca kopā ar draugu, izmantojot kādas firmas pakalpojumus. Iepriekš gan visu uzzināja, uz dullo nebrauca, bet vecākiem tas vienalga bija liels uztraukums, līdz sagaidīja zvanu un apstiprinājumu, ka viss kārtībā. Mamma stāsta, ka dēls ārzemēs strādājis produkcijas fasēšanā, visu laiku kājās stāvot, kas ir ļoti grūti. Tomēr smagais darbs nav atbaidījis un Dmitrijs gribētu braukt vēl. Viņa meitene ir topošā grāmatvede, pabeidz dzelzceļnieku tehnikumu, ja darba šeit nebūs, būs laikam jābrauc uz Angliju, kur dēla meitenes māsa sen strādā kādā rūpnīcā.

Karīna mammai nav ieminējusies par darbu ārzemēs, bet tāds variants Raisai galīgi neiet pie sirds, jo cik nav dzirdēts, ka salīdzinoši lielā nauda, kaut arī smagā ceļā nākusi, nestimulē vēlmi mācīties, bet gan gribas pelnīt vēl un vēl.

Raisa: “Meitai tagad jāizlemj, kurp doties pēc 12. klases. Viņa labi mācās, bet ar budžeta vietām augstskolā tagad kā ir, tā ir. Ja izvēlētajā profesijā nevarēs mācīties par budžeta naudu, tad būsim šokā, pat nezinu, ko darīsim. Var jau kaut ko izdomāt un maksāt par mācībām, ja zinātu, ka pēc tam darbs būtu. Meitas izvēlētā profesija ir mūsu abu noslēpums, vien pateikšu, ka tagad tā nav pieprasīta specialitāte, bet arī daudzas citas vairs nav pieprasītas, cilvēkus atbrīvo no darba. Taču studēt vajag, galu galā triju četru gadu laikā var notikt lielas izmaiņas, un jauni speciālisti atkal būs vajadzīgi.

Par bērniem esam ļoti priecīgi, viņi nedara mums kaunu. Tagad, kur vien skaties, daudzi mācīties negrib, neko negrib, sēž uz kakla vecākiem, bet mūsējie paši domā par sevi, jo kopš bērnības audzināti darba mīlestībā. Mazi bija, pa māju palīdzēja, paaugās — saimniecībā paši gāja strādāt. Vienmēr nāca un nāk palīgā, jo saprot lauku darba smagumu. Draudzenes man pat aizrādīja, sak, kālab liec viņiem kūtī iet? Bet man tas nebija jādara — viņi paši gāja, un tas noderēja izaugsmē. Bērni nekad nepārmeta, ka esam laucinieki, jo paši šeit ir auguši, draugi un draudzenes no laukiem.”

Jāzeps un Raisa kopā 22 gadus, no tiem apaļus divus desmitus gadu dzīvo savā mājā, bet pirms tam bija dzīvoklis. Uzbūvēja māju celtnieki, kādu daļu naudas iemaksāja paši tagadējie saimnieki, pārējo — sovhozs. Pēc tam māju izpirka. Māja liela, bet istabu tikai trīs, vēl ir virtuve, vanna, tualete. Vēlāk paši piebūvēja katlu māju un atrada firmu, kas ierīkoja radiatoru apkuri. Līdz ar to tagad ir arī karstais ūdens. Pēc projekta gan bija paredzētas krāsnis, taču ar radiatoriem mājā siltāk. Turklāt šādu saimniecību bez uzraudzības tik un tā neatstāsi. Labi, ja uz diennakti var izbraukt, bet arī tad kāds jālūdz lopus pieskatīt.
“Savulaik, kad juka un bruka sovhozs, gribēju aizbraukt dzīvot uz pilsētu vai tuvāk tai,” neslēpj Raisa. “Latviešu valodu zinu labi, vīrs arī būtu atradis darbu. Aicināju, aicināju, bet Jāzeps nepiekrita, jo bija daudz līdzekļu un spēka ieguldīts šeit. Runa nav tikai par māju, uzbūvētas arī saimniecības ēkas, sava pirts. Pārdot to visu varēja, bet bija žēl darba. Pilsētā dzīvoklis un nekā vairāk. Palikšanu laukos nedaudz nožēloju, bet tagad vairs negribas mainīt dzīvesvietu — pieradums. Bet abiem bērniem sacīju, lai brauc uz pilsētu, negribu, ka viņiem būtu tik smagi jāstrādā, kā vecākiem. Ja meita sadomātu palikt laukos, es nudien viņai to neļautu, neparko. Ja vajadzēs, viņa paņems kredītu, bet mācīties vajag un labu profesiju vajag. Būs abi bērni iekārtojuši savas dzīves, arī mēs varēsim atvilkt elpu.”

Jāzeps un Raisa reti apmeklē kultūras pasākumus, nekad nav bijuši rajona zemnieku rudens ballē. Jāzeps nav ne makšķernieks, ne mednieks — viņš vairāk ir mājās sēdētājs, kas pilnīgi saprotams, jo pēc nogurdinošajiem lauku darbiem gribas mierīgi atpūsties pie televizora. Raisa ieskicē savu dienu: “Rītā mosties, zābakus kājās un uz kūti. Kamēr tur, jau laiks pusdienas gatavot, istabas jāsakopj, tad atkal uz kūti, no kūts — pēc malkas, sanesi, iekurināji katlu, un vakars klāt. Ziņas paskaties, nervus sabojā, un visi prieki. Agrāk ziņas neskatījāmies, bet tagad tāda situācija, ka gribi negribi, ir jāseko līdzi norisēm valstī, vēl ko svarīgu palaidīsi garām. Vispār pārsteidz valstsvīru attieksme pret lauksaimniekiem. Labi, nav naudas, bet kā var būt tik ciniskiem, sak, iedosim tiem lauciniekiem 27 miljonus, kādu laiku liksies mierā un mūs netraucēs.”

Kādu mēnesi Svariņu ģimenēs apsprieda LTV1 raidījumā “Province” atspoguļoto kultūras dzīvi pagastā. Jāzepam un Raisai šis raidījums bija patīkams pārsteigums. Tikai saimniece uzskata, ka vajadzēja veidot plašāku reportāžu, vajadzēja parādīt, ka krīze skārusi arī Svaiņu pagasta ļaudis: “Labi, ja, līdzīgi kā mums, cilvēkiem ir ar ko nopelnīt iztikai, bet citiem nav nekā, un viņiem ļoti, ļoti grūti izdzīvot. Bet raidījumā sanāca, ka Svariņos viss jauki, bet tā nav. Vēl labāk būtu veltīt atsevišķu raidījumu mūsu pagasta ļaužu ikdienas dzīvei.”

Raisa tomēr priecājas par žurnālistu pozitīvismu un korektumu, jo parasti jau Latgali mēdz pavilkt uz zoba. Starp citu, Svariņu kultūras dzīves organizatore Erna Šļahota dzīvo blakus mājā, un ģimenes sadzīvo draudzīgi. Turklāt pašu bērni savulaik arī bija aktīvi pašdarbnieki. Tieši vietējie kultūras pasākumi ir tie, kurus Lubgānu ģimene paretam apmeklē. Būtu laiks, mazāk noguruma, noteikti ietu uz visiem.

Juris ROGA