Veco ļaužu mājās

Robežnieku pagasta pašvaldības priekšsēdētāja Ērika Gabrusāne pastāstīja, ka pieprasījums pēc vietām ir, taču: “Mēs cenšamies vietas pietaupīt, uzņemam tikai tos, kurus šodien vienkārši nevar neuzņemt. Starp citu, notiek arī pretējs process: bērni zaudēja darbu Rīgā un izņēma no centra savu māti — kops mājās paši.”

Tagad sociālās aprūpes centra kompleksam trūkst vairs tikai divu objektu, lai šis komplekss būtu funkcionāli pilnībā pabeigts: jāuzbūvē jaunas attīrīšanas iekārtas un veļas mazgātava, jo izrādījās, ka ar vecās mazgātavas jaudu ir par maz. Attīrīšanas iekārtu būvniecībai pašvaldība bija uzrakstījusi projektu un Vides ministrijā tas guva atbalstu. Visa būvdarbiem nepieciešamā dokumentācija arī gatava, bet būvieceri izjauca ziņa no Vides ministrijas, ka naudas šogad nebūs. Bez šī atbalsta pašvaldība par savu naudu šādu objektu uzbūvēt nespēj.

Iestādes vadītāja Konstance Kirsanova tāpat priecājas par savlaicīgi ņemto kredītu, kas deva iespēju pabeigt remontu centra vecajā korpusā, kā arī par krietni uzlabotiem darba apstākļiem apkalpojošajam personālam. Savukārt iemītnieki nebeidz slavēt centra darbiniekus un nesalīdzināmi labākos dzīves apstākļus. Šeit darbojas viss, tostarp arī mehāniskais pacēlājs, kas invalīdu ratiņos var nogādāt otrajā stāvā vai lejup uz pirmo. Tiesa, šo iekārtu iemītnieki baidās lietot bez apkalpojošā personāla palīdzības. Bet ko par savām tagadējām mājām saka paši centra iemītnieki?

Pats, visu pats

Invalīds ratiņkrēslā Staņislavs Jakovelis bija tikko kā iznācis no dušas, kad pieklauvēju pie viņa istabiņas durvīm. Staņislavs ir no Robežniekiem, visu mūžu strādājis lopkopībā, vārdu sakot, bijušais lopkopis. Bija izbraucis no Robežniekiem uz Indru, bet pēc kāda laika atgriezās dzimtajā pusē un ievācās pašvaldības ierādītajā dzīvoklī pretī pagastmājai. Pērn apbedīja savu sieviņu. Tā kā bērnu abiem nebija, Staņislavs palika viens pats, bija ļoti grūti sevi apkopt. Negribēdams būt par nastu kādam, pats izdomāja prasīties uz sociālās aprūpes centru. Viņu atveda šurp tieši no slimnīcas, kur izgāja medicīnisko pārbaudi, lai saņemtu medicīnisko izziņu.

Staņislavs: “Priecājos, ka mums ir tāda ēka, kur rūpējas par veciem ļaudīm. Man šeit patīk. Četras reizes dienā ēdina, aizvakar bija dakteris Sidorovs, medmāsa nāk katru dienu.”

Lai arī palicis bez vienas kājas, Staņislavs visu cenšas darīt pats un nav grimis bezcerībā. Tiesa, vannā nomazgāties grūtāk, bet dušā viņš to spēj. Daudz lasa, labprāt klausās radio un vispār ir aktīvs.

Atpakaļ lasot - 38!

Marija Mileika ir vēl viena invalīde, kura ir zaudējusi kāju, bet saglabājusi optimismu. Viņa ir aizrautīga rokdarbniece, iespējams, visčaklākā no visiem iemītniekiem. Tieši tādu viņu pārsteidzu — ar adīkli rokā!

Izrādās, pavisam nesen — 21. martā — Marija nosvinējusi savu 83. dzimšanas dienu. Lielais gadu skaitlis, šķiet, pensionāri vairāk uzjautrina nekā sarūgtina: “Atpakaļ lasot - 38!” Istabiņa burtiski pielīst Marijas smiekliem. Kā tad tāda dzīvespriecīga sieviete nonākusi sociālās aprūpes iestādē? Stāsts par to ir visai rūgts.

“Biju uz 40 dienām aizbraukusi ciemoties pie savas vienīgās meitas Baltkrievijā, tikai nodzīvoju tur 8 dienas un steidzos atpakaļ, jo man paziņoja, ka manās mājās liela nekārtība,” turpina Marija. “Atbraucu uz Latviju, biju šokā — māja apzagta, visas mantas iznestas! Man uzreiz nervu sabrukums, slimnīca, terapija, ķirurģija — kājai gangrēna. Māja arvien stāv Asūnes centrā, vainīgie it kā nojaušami, bet ko tiem vairs padarīsi. Mājās vairs negribas, jo šeit man nav nekādu rūpju — ir viss nepieciešamais. Mājās es tagad neko arī nevarētu.”

Marijai diena paiet galvenokārt adīšanā, četras reizes dienā uz ēdnīcu aizbrauc, kas, viņasprāt, esot jau par daudz, un, protams, gulēšanā. Viņai ļoti patīk apkalpojošais kolektīvs, sevišķi mīļas esot auklītes.

Marijas vīrs nomira turpat pirms diviem gadu desmitiem — septembrī būs visi 20 gadi, kopš viņa dzīvo viena. Vienīgā meita ir tālu prom Baltkrievijā, tomēr viņa un viņas ģimene uztur ciešas saiknes ar mammu, brauc bieži, neaizmirst. Starp citu, Marija lepojas ar septiņiem mazbērniem: četri mazdēli, trīs — mazmeitas.

Lielākajam tagad 20 gadu, mazākajam — jūnijā būs pieci. Viens mazdēls jau trešo gadu studē akadēmijā, drīz pabeigs, arī mazmeita otro gadu studē medicīnu, arī vēl viens no mazbērniem paziņoja, ka stāsies augstskolā. Mazbērni vecmāmiņai regulāri sūta apsveikumus, Marija parādīja ļoti skaistu apsveikumu Ziemassvētkos un Jaunajā gadā, kuru atsūtījusi viena no mazmeitiņām, kā arī palasīja jaukos novēlējumus.”

Apsveikt dzimšanas dienā Mariju bija ieradies znots, ar kuru sirmgalve arī lepojas. Vārdu sakot, viņa noteikti jūtas visiem vajadzīga un bērnu mīlēta, nevis pamesta un aizmirsta. Pati Marija ir bārene, bet viņa ar labu vārdu atceras saimniekus, pie kuriem strādājusi, un skolotāju Juhņeviču, pie kura dzīvojusi un kurš viņai deva labu padomu. Tam sekojot, Marija pati izcirta sev ceļu dzīvē. Viņa aizbrauca uz Daugavpili, izmācījās par šuvēju, strādāja firmas “Latvija” filiālē. Kad apprecējās un mainīja dzīvesvietu, iekārtojās darbā veikalā, kurā nostrādāja līdz bērna piedzimšanai — trīs gadus. Pēc meitas Ainas nākšanas pasaulē Marija vairāk nestrādāja.

Romans

Tā viņu sauc vietējie, bet pilnā vārdā Romualds Gaidzeļs šeit ievērojams ar to, ka ir sociālā centra stiprākais iemītnieks, kurš ne mirkli nevar būt bez darba. Vienudien Romualds savāca pūpolzarus un izdalīja istabiņu iemītniekiem, dodoties mājup pēc mūsu sarunas, viņu ieraudzīju mazgājam centra stāvvietā kādu automašīnu. Romualds pats savām rokām uzbūvējis trīs siltumnīcas, pats tajās audzē gurķus, tomātus, redīsus, dilles, citus zaļumus, ar ko nodrošina kopgalda vajadzības. Starp citu, arī viņam pašam ļoti garšo pašaudzēti zaļumi.

Romualdam 6. februārī apritējuši 65 gadi. Viņš dzīvo vecā korpusa istabiņā, kas viņam ir ļoti pa prātam. Viņš ir bijušais Kalniešu pagasta iedzīvotājs, darba mūžu bijis traktorists — ara zemi, kultivēja, sēja, darīja praktiski visus lauksaimniecības darbus, kur vajadzēja traktoru. Pirmoreiz pie rumaka svirām apsēdās 1961. gadā un turpināja strādāt līdz pat 90. gadu sākumam, kad iepriekšējā sabiedriski ekonomiskā iekārta vienkārši sabruka.

“Traktora vadīšanas tiesības ieguvu Krāslavas Lauktehnikā sešu mēnešu kursos,” atceras Romualds. “Pirmais mans traktors bija ”DT-54”, pēc tam “T-74”, ”MTZ-50”, “T-40”. Pirmajiem traktoriem pedāļu nebija, tos vadīja tikai ar roku svirām, kas plaukstām uzdzina pamatīgas tulznas. Agrāk traktoru pietrūka, tehnika strādāja diennaktīm, mainījās tikai traktoristi. Maiņā uzaru vidēji 5-6 hektārus, norma bija kādi 4 hektāri.

Apprecējās pēc armijas 1965. gadā, septiņus gadus nodzīvojām un izšķīrāmies. No šis laulības man palika dēls, bet kaut kā esam atsvešinājušies.”

Sociālajā centrā Romualds nonāca būtībā tālab, ka palika bez jumta virs galvas. Viņam bija māja Kalniešos, kas 90. gados nodega. Vaina izrādījās vecajā elektroinstalācijā, kuras nomaiņai nebija naudas. Elektriķi jau grasījās atslēgt elektrību, bet mazliet nepaspēja. Vairākus gadus Romualds dzīvoja ar putna tiesībām pie viena vai otra saimnieka, kuram vajadzēja palīgu. Bet kādu dienu pagasta priekšsēdētājs viņam piedāvāja doties uz Skuku centru. Sak, kamēr esi stiprs, tu visiem esi vajadzīgs, bet ko darīsi, kad spēki zudīs? Romualds ieklausījās, jau rit piektais gads, kopš viņš dzīvo Skuku centrā. Starp citu, tagad Romualds kļuvis aktīvs grāmatu lasītājs, jo brīvais laiks kaut kā jāaizpilda. Agrāk gan viņš nebija lasītājs, nebija tam laika. Par karu gan nemīl lasīt, tad jau labāk par ceļojumiem vai ko citu aizraujošu. Patīk politika, nelaiž garām interesējošās TV pārraides. Kad nav darba uz vietas, vīrietis iet palīgā Skuku ciemata tantiņām. Viņam ir tikai viena izskaužama vājība — neatsakās no alus. Lai vai kā, problēmas citiem nerada.

Katram savs liktenis

Arī vecajā korpusā istabas pēc remonta mājīgas un iemītnieki pauž savu apmierinātību. Vienā tādā mīt divas draudzenes: invalīde no bērnības Ludmila Prokuratova un Nataļja Lagūne, kura pirms tam veselu gadu ārstējās Daugavpils slimnīcā un tika atvesta uz šejieni, jo viena pati nevarētu izdzīvot. Kādā citā istabiņā mīt māmiņa ar diviem dēliem — šeit viņiem gaiši un labi. Vēl kādā dzīvo sieviete, kura nesen pārcietusi operāciju Daugavpilī. Šajā namā katram savs liktenis, sava sāpe un savi prieki.

Juris ROGA