Debesīs lidoja gulbji...

Ezeru novadam paveicies uzreiz ar divām putnu sugām. Ja stārķi jau no senseniem laikiem ligzdoja latgaliešu māju tuvumā, tad gulbji nelielos ezeros apmetās pēdējos trīsdesmit — četrdesmit gados. Šajā laikā “Ezerzeme” jau vairākkārt stāstīja lasītājiem par šiem cēlajiem putniem, bet šodien mēs piedāvājam vēl vienu stāstu.

Viss sākās ar telefonzvanu, kas aicināja atbraukt uz viensētu “Prīmulas” gandrīz pašā Bogdānu ciema centrā. Bez grūtībām atradis kārtīgo māju, es uzreiz pazinu tās trīs iemītniekus. Galvenā ģimenes pavarda sargātāja, ne pēc gadiem enerģiskā Janīna Miglāne agrāk vairākkārt iegriezās redakcijā. Viņas meita Valentīna arī ir mana laba paziņa, kura bezmaz 30 gadu nostrādāja tirdzniecība. Un ne jau kaut kur, bet gan Krāslavas universālveikalā. Tolaik būt draugos ar tirdzniecības darbiniekiem bija izdevīgi, ko es arī izmantoju. Tajos laikos importa preces, kas bija vislielākais deficīts, padomju cilvēki visbiežāk dabūja nekā nopirka. Tiesa, ar Vaļu mēs sen nebijām redzējušies, toties ar viņas dzīvesdraugu Mihailu tikāmies Skaistas makšķernieku ziemas sacensībās. Korespondenta ierašanās laukos allaž ir notikums, tāpēc noteiktajā laikā Miglānu mājā gluži kā netīšām iegriezās arī kaimiņiene Anna Grišāne. Vārdu sakot, sapulcējās piemērota kompānija, bet viesmīlīgā saimniece Janīna uzklāja galdu, kurā tūdaļ parādījās nupat izvārīti kartupeļi, lauku desa milzīgā pannā. Tā izskatījās tik ļoti kārdinoša, tā ka mēs nespējām atteikties. Bija arī mājas sviests, biezpiens, krējums, siers... Un glāzīte pašdarināta upeņu vīna. Brokastīs saruna risinājās par galveno: Miglānu saimniecībā radies negaidīts papildinājums. Piektdiena, 13. marts, izrādījās nelaimīga skaistulim gulbim. Acīmredzot pārlidojuma laikā putnam izsīka spēki un tas piezemējās grāvī pie paša Bogdānu ciema. Tajā laikā pa šoseju ar ziedu pušķi rokā gāja žēlsirdīgā Janīna, lai apsveiktu kaimiņieni Annu dzimšanas dienā. Viņa arī pamanīja nelaimīgo putnu un saprata, ka tam nepieciešama steidzama palīdzība. Viņa tā arī pateica gulbim: “Pacieties, mīļais, nākšu atpakaļ no ciemiem un paņemšu tevi.” Pasēdēšana pie galda neiznāca, kaimiņieņu prātus nodarbināja viens: kā palīdzēt gulbim. Viņas pat piezvanīja glābšanas dienestam, bet tur ieteica pagaidīt līdz rītam. Bet vai var uz nakti atstāt nespēcīgo putnu. Apkaimē ir pilns lapsu, arī klaiņojošu suņu gana. Pasauca palīgā Mihailu, tas paķēra līdzi paziņu Valentīnu. Divatā tad viņi nogādāja gulbi Miglānu sētā, kur pēc saimnieces pavēles vistas tūdaļ tika pārvietotas uz lopu kūti, bet vistu kūtiņā iemitināja jaunatnācēju. Iesauka Goša radās it kā pati no sevis. Gulbis izrādījās ar raksturu, transportēšanas laikā tas pretojās un šņāca, bet, būdams ieslēgts, bija stipri satraukts. Turpretim kad parādījās saimniece ar cienastu un ūdeni, Goša pamazām nomierinājās. Acīmredzot arī agrāk putnam nebija sveša cilvēku labestība.

Lauku glābēju komanda uzreiz pievērsa uzmanību tam, ka gulbis ir apgredzenots. Uzraksts “Rīga EK-290” deva meklējuma orientierus. Vēlāk tiešām Miglāni sazinājās ar dabas muzeja ornitologu Dmitriju Boiko. Tika noskaidrota interesanta detaļa: 10. martā paugurknābja gulbis tika apgredzenots pie Rīgas, bet pēc dažām dienām tas nokļuva aiz Krāslavas. Iespējams, ka putns atgriezās ligzdošanas vietā, bet neaprēķināja spēkus. Starp citu, Ilža ezerā, kas atrodas kaimiņos, pēdējā laikā gulbji ligzdo pastāvīgi. Kas sakāms par Gošu, tas ātri aprada ar jaunajiem apstākļiem. Kļuva nekaunīgs tiktāl, ka prasa no saimniekiem galveno gardumu. Padod tik tam divus batonus dienā, arī no trešā neatteiksies. Rupjmaizi smādē, toties biezpienu un putraimus ņem labprāt. Desmit dienās gulbis pilnībā atguva savus spēkus, tā ka no viņa pagalmā tagad vairās Reksis un Cēzars. Kad es fotografēju Gošu, tas vairākkārt mēģināja uzbrukt man, tā ka par putna pašsajūtu turpmāk var neuztraukties. Viena nelaime — gulbis atrade- nis kļuva par ģimenes locekli, grūta būs šķiršanās ar viņu.

Sarunā pie galda mēs atcerējāmies visu dzīvi. Lielas nelaimes nav saudzē- jušas nedz māti, nedz arī meitu, tikai abas sievietes varonīgi pārcieš visas likstas. Glābiņu viņas atrada lauku darbos un lūgšanās. Kaut arī Janīnai ir pāri par septiņdesmit gadiem, viņa slauc divas govis. Pacienāja ar tādiem lauku labumiem, ka mēli var norīt. Visu mūžu viņa nostrādāja lopkopībā, bet vēl bija slavena pavāre. Ēdināja kolhoza mehanizatorus, klāja kāzu galdus. Viņas izslavētie lauku sieri degustēti ne jau kaut kur, bet gan Vatikānā un Izraēlā.

Kad saruna ievirzījās par Mihailu, tas noskuma, jo zaudēja pastāvīgu darbu Daugavpilī. Kas būs tālāk, nav ne jausmas. Bet vīram ir zelta rokas: viņš ir gan celtnieks, gan metinātājs... Krīzes melnā ēna skārusi katru viensētu.
Es biju pārsteigts par Valentīnas drošsirdību. Pārcietusi smagu kaiti, viņa nezaudēja optimismu un lūdza ar laikraksta starpniecību nodot sveicienus visiem, kuri atceras viņu.

Paciemojies pāris stundas pie labiem cilvēkiem, arī es kļuvu garīgi stiprāks. Gluži kā tas gulbis. Viss nogurums, kas bija sakrājies pa ziemu, tika kā ar roku noņemts. Bet par Gošu, kuram laimējies ar pagaidu saimniekiem, var neuztraukties. Sācies pavasaris, un paugurknābja gulbis, izlaists brīvībā, noteikti atradīs sev draudzeni. Par gulbju uzticību taču ir sacerēts tik daudz leģendu...

Aleksejs GONČAROVS