Rokdarbi un puķes

Pirmā nosauktā slimība, šķiet, ir smagāka: adīšana, izšūšana krustdūrienā, tamborēšana, diegu vērpšana ar vārpstiņu, cimdu adīšana — to un vēl daudz ko citu pensionāre dara kopš bērna kājas, turklāt ar lieliem panākumiem. Piemēram, viņas tautiskie adītie cimdi tika atzinīgi novērtēti rajona izstādē, kā arī aizceļoja uz Latvijas galvaspilsētā rīkotu izstādi. Nesen līdzcilvēki atzinīgi novērtēja arī Romualdas tautiskos izšūtos spilvenus, vēl agrāk — krustdūrienā tapušās gleznas. Laime, ka pensionārei ir kādi divi desmiti radu, kurus viņa mēdz no sirds apdāvināt ar saviem rokdarbiem, lai atbrīvotu vietu jauniem darinājumiem. Kālab labu mantu guldīt plauktos, jāliek lietā!

“Uzsākot skolas gaitas, pirmajā klasē devos pašas izgatavotajos apavos,” atceras Romualda. “Tolaik no linu diegiem notamborēju čuņas, tētis pašuva apakšā aitādu, āvu kājās un gāju uz skolu. Domāju, ka manu rokdarbnieces talantu noteikuši mammas gēni — viņa visus bērnus mācīja darbam. Savu vecmāmiņu atceros ļoti vāji. Tajā laikā bija lielas ģimenes, varbūt tālab tajā valdīja kārtība. Mēs bijām deviņi bērni, katrs pieprata kādu darbu. Toreiz vajadzēja visu prast, ja nepratīsi — kā tad dzīvosi, ko ēdīsi? Piemēram, mammas brālis taisīja mucas un daudz ko citu, to apguva arī mans vecākais brālis un darīja visus koka un metāla darbus, bija pat primitīva smēde. No deviņiem bērniem — četras māsas un pieci brāļi — pieaugušo vecumu sasniedza septiņi, bet šodien vairs dzīvi ir tikai divi: es un jaunākais brālis.

Vakar biju Ezerniekos bibliotēkā apskatīties izstādi, par kuru izlasīju “Ezerzemē”. Speciāli braucu, man nepietiek ar to, ko izlasu, gribu redzēt savām acīm, vienkārši nevaru paskriet garām skaistajam. Izstāde kopumā patika, lai gan autoriem un rīkotajiem ir pie kā piestrādāt, proti, katrai gleznai vajadzīgs savs, tikai tai pieskaņots rāmītis. Man ļoti patīk Oksanas Jančenko pērļu izstrādājumu izstāde Svariņu tautas namā. Izstādes eksemplāri ir neaprakstāmi skaisti, bet ne manam vecumam — tas ļoti smalks darbs, turklāt man ir slimas acis. Savulaik mūsu tautas namā tika rīkota Čerņavskas kundzes izšuvumu un tamborējumu izstāde. Ziniet, es pat nebiju domājusi, ka viņa tāda meistare, turklāt vecāka par mani! Tas bija pirms gadiem desmit, kad viņa nāca uz mūsu māju pie draudzenes: apsēdās uz lāviņas, sarunājās ar draudzeni, kā labāk sataisīt spilvenu, kuram izšuvusi apvalku, ko likt tajā iekšā? Noklausījos sarunu un saku: “Tante Vaļa, jums to vajag?” Atbilde mani pārsteidza — jā, vajag! Vēl to un to arī. Sagribēju paskatīties, bet toreiz neuzdrīkstējos uzprasīties ciemos. Kad uzzināju par izstādi, uzreiz nācu skatīties. Katru ziemu viņai top jauni rokdarbi, tostarp smalki un akurāti, pārsteidzoši precīzi piemeklēta krāsu gamma. Kaut ko tādu iedomāties nevarēju, izbrīnījos ļoti.”

Rakstus saviem slavenajiem cimdiem Romualda rod ne tikai bērnības atmiņās. Viņa iegādājusies divas grāmatas. Agrāk ar diegiem apgādāja māsa, kura turēja aitas un pati vilnu vērpa tik kvalitatīvi, ka gribēdams nepiekasīsies. Romualda nokrāsoja un lika lietā. Tagad ada tikai no atlikumiem, jo vairs nav vajadzības adīt tādos apjomos, kā kādreiz. Rokdarbniece uzskata, ka pirktie diegi nav tas, kas vajadzīgs cimdiem: lai arī ražotājs raksta “tīra vilna”, tomēr kaut kripata piejaukumu ir. Vēl ir arī jārēķinās ar to, no kādas aitas iegūta vilna. Izrādās, vilna, tātad arī diegi var krasi atšķirties, būt mīkstāki vai cietāki un krāsojot vienā reizē, tiks iegūti atšķirīgi krāsu toņi. Par mūsdienu modernajām tehnoloģijām Romualda izteicās tā: “Diegus tagad tādus sataisa, ka pati īsti nesaprotu, cik tur vilnas, cik piejaukumu. Tikai cimdi vienalga nesanāk tik mīksti un silti, kā no pašu aitas vilnas vērptiem diegiem.”

Ja rokdarbi Romualdai palīdz īsināt garos ziemas vakarus, tad otra aizraušanās — ziedi un puķes — padara īsākas garās vasaras dienas. Manā sarunbiedrenē mīt eksperimentētājas gars. Atliek ieraudzīt žurnālā interesantu košumkrūmu vai puķi, uzreiz gribas izmēģināt to pie sevis mājās.

Romualda: “Vienu dienu skatos — pie pagasta iestādītajam košumkrūmam sēkliņas nobriedušas. Salasīju tās, aiznesu mājās un iesēju podiņā. Zināt — sadīga! Pārstādīju, viens no tiem pieauga, jau sasniedzis pusmetra augstumu. Saviem tālākajiem eksperimentiem jau noskatīju laukumu aiz divstāvu mājas, šo to tur iestādīšu, interesanti pavērot, kas sanāks. Man patīk izdaiļot dzīvesvietas apkārtni. Ziemā lūkojos caur logu un sapņoju: kā stādīšu, kā augs. Es taču nezinu, kā tas būs, interesanti iegūt rezultātu. Ja gadījumā rezultāts nepatīk, izrauj un sāc no gala. Mēs savā mājā visi esam pensionāri, bet katrs kaut ko dara. Galvenais — mums nav skumji. Par savu pienākumu uzskatu apgriezt un veidot košumkrūmus, kurus pirms vairākiem gadiem stādījām. Rudenī novācu sakritušās kļavas lapas.”

Romualdai ir vēl kāds talants: skolas gados viņa bijusi laba daiļlasītāja. Tieši šis fakts Ezernieku vidusskolas latviešu valodas skolotājai, tagad pensionētai pedagoģei Valentīnai Ivanovskai palīdzēja pērnruden atpazīt savu skolnieci pēc daudzu gadu neredzēšanās: “Tā tak mūsu deklamētāja, kura izcīnīja 1. vietu rajonā!”

Romualda savulaik pabeigusi Dagdas tehnikumu, kur apguva zootehniķes-agronomes specialitāti, strādāja par zootehniķi sovhozā “Voshod”. Agrākajos laikos turēja lopus, bet nu jau gadus trīs netur neko. Romualda uzskata, ja cilvēkam nav pa spēkam kopt lopus tā, kā tas pienākas, tad nevajag mocīt ne sevi, ne dzīvniekus. Tieši tāpēc viņai nav arī ne kaķu, ne suņu. Viņasprāt, lai par dzīvnieku rūpētos, kā to vajag, tad viņas vecumā jau grūti.

Pensionāre ar dalītām jūtām atceras tos gadus, kad strādājusi sovhozā: “Dzīve sovhozā kūsāja, selekcijas jomā viss ritēja savu gaitu. Sākām burtiski no nulles, ieguldījām milzīgu darbu un sasniedzām ļoti augstus rezultātus. Ceļš līdz tīrasiņu dzīvniekam ir garš: otrā, trešā, ceturtā, piektā paaudze, bet uz katru paaudzi vajag mazākais trīs gadus, turklāt ne katru gadu govij dzimst telīte. Mēs panācām 95% tīrasiņu šķirni, teles pārdevām rajona vaislas lopu bāzei un tālāk plašajā Padomju Savienībā. Kad viss sabruka, sākumā nevarēju mierīgi gulēt. Iedomājieties to milzu darbu, kas ieguldīts, panākumus un līdz perfektumam noslīpēto procesu, bet pēkšņi neko vairs nevajag — lopus nodot, un visam beigas. Pirmajā laikā jutos kā vainīga kāda priekšā, jo, redz, čakli un apzinīgi strādāju, saņēmu algu, pateicības, diplomus, apbalvojumus, apmeklēju kvalifikācijas celšanas kursus, bet galarezultātā — tavs darbs, izrādās, bijis lieks. Aizgāju strādāt par apkopēju skolā, pārkvalificējos darbam ar lupatu. Bet katrs darbs ir darīšanas vērts, es nevienu darbu nenoniecinu.”

Svariņu tautas nama vadītāja Erna Sļahota apgalvo, ka Romualda katru gadu pārsteidz pagasta ļaudis ar kaut ko jaunu un interesantu, vienalga, vai tie būtu rokdarbi, vai vasaras puķes.

Juris ROGA