Idejas labākai nākotnei

Pasākuma dalībniekus uzrunāja centrālās bibliotēkas vadītāja Valentīna Magidas: “Laikā, kad pavasaris cīnās ar ziemu par varu, esam pulcējušies šeit, lai runātu par visiem tik aktuālo tēmu — krīzi. Šo vārdu dzirdam katru dienu radio, televīzijā, sarunās uz ielas, paši savā starpā par to runājam. Tas nav nekas priecīgs, jo zinām, kā krīze vēršas pret mums, mūsu tuviniekiem. Ja nepārtraukti par to domāt, kļūst pavisam bēdīgi. Bet cilvēks mēģina pielāgoties jebkuriem apstākļiem un izdzīvot jebkuros apstākļos. Tālab esam mudinājuši savus lasītājus uz sarunu, kā pārvarēt krīzi, Ja cilvēks, kurš palicis bez darba, mēģina rosīties, kaut ko dara savās mājās, drūmās domas attālinās. Tas ir viens ceļš, otrs — ja ar tevi kāds runā. Viens labs padoms, viena laba doma cilvēku spēj orientēt vajadzīgajā virzienā.”

Vārds tika dots Baltijas Praktisko psihologu asociācijas biedru organizācijas sertificētai psiholoģei Irinai Japiņai, kura tāpat uzsvēra nozīmīgo darbošanās lomu krīzes situācijā: “Ar šo jūsu veikumu, šiem skaistajiem rokdarbiem viss ir pasacīts — tas arī ir pareizais ceļš. Ja runāt par krīzi un depresijas stāvokli, kas aptver sevišķi tādu mazo pilsētu iedzīvotājus, kāda ir mūsējā, tad vajag kaut ko darīt, lai nenolaistu rokas un nepagrimtu.”

Turpinājumā psiholoģe pastāstīja par praktisko psiholoģiju, atbildēja uz jautājumiem un veica speciālu vingrinājumu. Irina uzsvēra, ka pārstāv pozitīvo psiholoģiju, kas piedāvā strādāt ar cilvēka potenciālu, viņa labākajām īpašībām, ar viņa centieniem attīstīties un pilnveidoties. Ir daži stereotipi, kas mums traucē dzīvot, viens no tiem saistīts ar psiholoģiskās konsultācijas uztveri. Mūsu valstī cilvēks parasti saka: “Es pats sev esmu psihologs!” Tādiem Irina grib teikt: “Tad tu esi arī pats sev masieris, zobu tehniķis, ārsts, frizieris un tā var turpināt. Katrs taču ir apguvis attiecīgu profesiju un dara savu lietu. Kvalificēta palīdzība visos laikos ir kvalificēta palīdzība.”

Otrs stereotips ir šokējošs: “Es neesmu psihs, lai ietu pie psihologa!” Spriežot pēc Irinas vārdiem, psiholoģija sen jau ir tagadnes, nevis nākotnes profesija, psiholoģiskā konsultācija ir bezmaz katra cilvēka dzīves neatņemama sastāvdaļa, sevišķi tad, ja runājam par pozitīvo psiholoģiju. Nekad nevajadzētu ļaut situācijai attīstīties līdz izvēlei starp psihologu un psihiatru — tik šaura ir šī robeža.

Bet kā atrast savu psihologu? Tā ir katra paša izvēle, bet der ieklausīties Irinas sacītajā: “Psihologi nedod padomus, psihologi konsultē. Ja psihologs jums dod padomu, tad ejiet projām, jo tāds vārds viņa leksikā nedrīkst būt. Viņa uzdevums ir parādīt jums ceļus, kā izkļūt no sarežģītās dzīves situācijas, bet ceļa izvēle ir klienta ziņā.”

Pievēršoties radošo darbu konkursam, Irina pasākuma dalībniekiem sacīja, no psiholoģijas viedokļa ir ļoti pareizi, ka iedzīvotāji nekautrējas parādīt savus darbus citiem. Cilvēks, kurš visus savus talantus glabā sevī, nolemts dvēseles mokām, jo visu, ko māki, vajag rādīt citiem, bet obligāti ir kaut kas jāsaņem pretī. Tāpat vien neko nevar dot, jo izjūk enerģētiskais līdzsvars. Padomju gados mums iepotēja pašuzupurēšanos. Neizlien, lai citi tevi novērtē! Bet kurš sacīja, ka citi tevi vispār novērtēs un novērtēs objektīvi. Ir pašam jāparāda savi talanti. Jā, es labi tamborēju, jā, es labi adu! Kas tik slikts šajos vārdos, ja mēs baidāmies par to runāt?

Irina klātesošajiem pastāstīja arī kādu ļoti vienkāršu metodi cīņai ar sliktu garastāvokli — jāelpo pareizi! Izrādās, tas labi nostrādā, un negatīvisms kā ar roku noņemts, nervi nomierināti. Turklāt nevajag nekādus tēriņus, pat piepūlēties vajag pavisam minimāli. Tiesa, pareiza elpošana nav vienreizējs pasākums, tas jādara visu laiku, pastāvīgi. Pie reizes klātesošie tika apdāvināti ar dažādu izdales materiālu kaudzīti.

Irina: “Visa mūsu dzīve ir nemitīga cīņa. Kad ir slikts garīgais, novēlu jums sevi mazliet palutināt. Jādzīvo sev, ne vīram, ne sievai, ne bērniem, ne vecākiem, ne vecvecākiem — dzīvot vajag sev, mīlēt vajag sevi! Tā ir aksioma, kas neprasa nekādus pierādījumus. Paskaidrošu, kāpēc. Kad pats esi harmonijā, tad arī tuviniekiem ar tevi labi. Un nevajag varoņdarbus, nevajag krist galējībās, nevajag dot, kad tevi neviens neprasa to darīt. Piemērs no psiholoģijas literatūras: pie psihologa ierodas dzīves rūpju salauzta sieviete, izrādās, ka dzīvojusi visiem — vīram, bērniem, vecākiem, tikai ne sev. Kad pēc šiem varoņdarbiem vīrs paskatās uz sievu un pasaka: “Ir labāki varianti!”, viņai pilnīgi loģiski rodas aizvai- nojuma sajūta: “Es visu sevi viņiem atdevu, bet viņi ar mani tā!” Bet rodas jautājums: “Jūs kāds prasīja to darīt?” Tas griež ausīs, bet tas tā ir. Mums ir jārūpējas par savu enerģētisko līdzsvaru, ir jāzina, ka jādod, kad tev to lūdz šī vārda tiešā nozīmē. Bet ir arī cita problēma — mūsu cilvēkiem ir grūti vērsties pēc profesionālas palīdzības, viņi izvēlas citus ceļus.”

Irinai klātesošie jautāja, vai tiešām bērnības pārdzīvojumi nosaka visu mūsu tālāko dzīvi? Vispār jautājumu par bērnu psiholoģiju netrūka, bet Irina uzreiz pateica, ka šis nav viņas darba lauciņš. Viens gan vecākiem jāņem vērā: “Nekad nesoliet bērniem to, ko nevarat izpildīt, pat ja solījums ir tikai tāpēc, lai tiktu vaļā!” Klātesošie jautāja, kāda ir Irinas attieksme pret ekstrasensiem un zīlniecēm, interesējās par tā saucamajiem sadzīves psihologiem, konkrēti tiem, kuri iemanījušies no cilvēkiem slaukt naudu, par lietām, kam nav zinātniska skaidrojuma, bet kas netraucē dzīvot, par enerģiskiem vampīriem un aizsargmehānismiem, par smaida nozīmi un tā spēku.

Juris ROGA