Krīze — tā ir tiesa

Respektīvi, tas, kas pašlaik norisinās pasaulē un mūsu valstī, nav nejaušība. Senie grieķi bija gudri cilvēki. Jau ļoti sen viņi zināja, par ko būs atmaksa augstāko spēku priekšā. No tā arī izriet secinājums, ka jāpievērš uzmanība mūžīgām vērtībām. “Ne jau naudā ir laime ” — vēsta sens sakāmvārds. Taču tā ir patiesība.

Kas tur ko slēpt, ne jau visi jaunie cilvēki devās uz ārzemēm tāpēc, lai glābtu sevi, savus vecākus un bērnus. Daži tur jutās lieliski, sūtot un pat nesūtot zināmu naudas summu uz mājām. Bet ja viņi būtu redzējuši savu bērnu acis. Pat svētkos daudziem tajās vīdēja skumjas. Viena meitene kādu reizi teica: “Šodien man ir vislaimīgākā diena: es eju mājās tāpat kā citi bērni, ar māmiņu un tēti.” (Abi viņi paņēma mazo no bērnudārza). Taču kādreiz tā bija pašsaprotama parādība.
Kā izdzīvot tiem, kuri tomēr nejūt īpašu vainu? Uz to sniedz atbildes daudzi laikraksti, tajā skaitā “Ezerzeme”: tie stāsta ne tikai par nelaimēm, bet arī par gaišiem notikumiem, cilvēkiem.

Jūs jau laikam esat pamanījuši, ka jūs visbiežāk sauc nevis pēc tautības, bet vienkārši par Latvijas iedzīvotājiem — gluži tāpat kā citu valstu iedzīvotājus (angļi, amerikāņi, austrieši utt.).

Lai ko arī teiktu par 13. janvāra notikumiem, cilvēki (te es runāju par pasākuma pirmo daļu) bija vienoti savā tieksmē dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi. Iespējams, kāds vēl nezina, taču Rīgā uz visu jūliju taisās slēgt bērnudārzus. Šķiet, dzīvo un priecājies: veselu mēnesi atpūtīsies kopā ar saviem bērniem. Taču kurš dos atvaļinājumu strādājošiem vecākiem kaut vai uz divām nedēļām tieši šajā mēnesī? “Māmiņu klubs” laikus ceļ trauksmi nevis vienkārši ar iebildumiem, bet piedāvājot variantus, kā izkļūt no šī stāvokļa. Varbūt pacentīsimies saskatīt šajā tiesā (krīzē) arī pozitīvās puses. Mēs taču vislabāk mācāmies no savām kļūdām. Vai jūs pazīstat daudz tādu senioru, kuri ņemtu kredītus greznai dzīvei? Bet jaunie cilvēki pat smīnēja, redzot garās rindas pie bankām pensijas dienās. Tie, kam nav Interneta, steidzas samaksāt par visiem pakalpojumiem, lai nevajadzētu maksāt nodevas par nieka papīrīti kvīti.

Protams, ir jauni cilvēki, kuri ņem savā aprūpē vecākus vai radus, palīdz apmaksāt rēķinus ar sava Interneta starpniecību. Gods un slava viņiem! Mēs esam sākuši pirkt produktus tieši no zemniekiem. Plašu izplatību tas guvis Daugavpilī. Žēl, ka mūsu fermeris zaudē pusi dienas, stāvot aiz letes. Toties naudu viņš saņem uzreiz! Nav jau tik briesmīgi tie ierēķinātie “procenti”. Varbūt arī Krāslavā līdz ar pavasara, vasaras iestāšanos varēs kaut ko izdomāt?

Pārbūves sākumā bija laba ideja nodrošināt sākumskolas bērnus ar brīvpusdienām. Tagad būtu labi, ja ēdinātu vismaz pirmo un otro klašu bērnus. Izeja taču ir! Kāpēc mēs aizmirsām par skolu izmēģinājumu lauciņiem? Ir vajadzīgs tikai labs likums. Kādreiz taču pie skolām bija pat fermas. Tā nav labākā izeja, tomēr... Varbūt fermeri neatteiktos no pilsētnieku palīdzības — ne par naudu, bet par produktiem? Starp citu, daži sen tā dara. Bet ja vēl atmestu dzeršanu! Daudzi darba devēji taču vaid un sten, ka nevar atrast darba roku pāri, kuram var kaut ko uzticēt. Ja mēs, sievietes, ar vienu kāju, bet kura ar abām jau esam Eiropā, tad vīriešu daļā tas nav manāms. Varbūt ka jāpārstāj ne tikai noēst, bet arī nodzert bērnu naudu, sievas algu un vecīšu pensijas!

Kāds psihologs no Liepājas vēl pārbūves sākumā pateica: ja cilvēks (ne invalīds un arī ne bērns) divus gadus dzīvo uz citu cilvēku rēķina, tad diez vai viņš strādās vēlāk. Saskaņā ar statistiku Zviedrijā ir 7% “tranu”, tas ir, cilvēku, kuri nav pielāgoti darbam. Bet pie mums? Un mēs gribam dzīvot normāli?! Pat tad, kad masveida bezdarbs gāja mazumā, mūsu “trani” nestrādāja. Vai jūs atradīsiet kādu, kurš uzraktu sakņu dārzu pavasarī vai rudenī? Tas, kurš prot un grib, arī tāpat ir aizņemts līdz pēdējam, bet pārējie...

Paldies klubam “Krasts”, bet it sevišķi I. Japiņai par to, ka viņa dara labu darbu jauniešiem. Arī skolas cenšas, kā var. Laiks mosties no snaudas arī dažiem vecākiem! Jāsniedz labestības un darba tikuma mācību stundas. Pēteris I ir teicis, ka no izpriecām vien labvēļi nepiedzimst. Mācīsimies no baznīcas grupas “Caritas” ļaudīm. Ja nevaram palīdzēt ar naudu, mantām, produktiem, tad pateiksim labu vārdu, sniegsim padomu. Nesen kāda jaunā māmiņa vilcienā deva ļoti vērtīgu jogurta recepti. Bet vēl atcerēsimies L. Lebedin- skas vārdus: “Nepatikšanas, par kurām var samaksāt ar naudu, neko nav vērtas”.

Ņina GADŪNE