“LIKTEŅDĀRZS” Kokneses salā — atmiņai, cerībai, apskaidrībai

Man liekas, katra latvieša, katra Latvijas patriota pienākums ir atbalstīt — vismaz morāli, iespēju robežās arī materiāli — šo ļoti būtisko Latvijas 20. gadsimta vēstures simbolu. Aizvadītais gadsimts jāieraksta ne tikai vēstures grāmatās, bet arī tautas emocijās. Ir nemitīgi jāatgādina par tiem 600 tūkstošiem latviešu, kas aizvadītajā gadsimtā izgaisa karos, represijās, kas nepiedzima, kas tika izkliedēti pasaulē. Būtiski ir tas, ka piemiņas dārzs top nevis Rīgā, bet Koknesē, pie deformētās likteņupes Daugavas, atdzīvinot mākslīgi jaunradītu salu, veidojot jaunu ainavu. Šai salai ir jāatdzīvina arī slavenās Kokneses jēdziens. Mana paaudze kādreiz brauca turp priecāties par Daugavas senleju, Staburagu, Pērses ūdenskritumu. Tagad varēsim braukt turp pārdomāt. Ne sērot, bet meditēt, pārdomāt par Latviju, par savām dzimtām, par nepiepildītām cerībām un arī par to, kādai jābūt Latvijas nākotnei, ko spēj panākt latviešu nācijas radošais gars modernajā pasaulē, 21. gadsimtā. Mums garām plūdīs Daugava un aizvadītie gadsimti un mūži.

Būtiski, ka iecerētais projekts “Likteņdārzs” ir starptautisks, un tam var būt plaša starptautiska rezonanse. Dārza izkārtojumu dod slavenais japānis — ainavu veidotājs un budistu mūks Šunmio Masuno, ēku projektē ievērojamais latviešu arhitekts Andris Kronbergs, bet iecere pieder Vilim Vītolam, kas dzimtenē pārradies no Venecuēlas ar pasaules skatījumu.

Rīgas Brāļu kapus veidoja 13 gadus, Brīvības pieminekli arī 13 gadus - pirmie tā projekti cilāti 1922. gadā, bet pašu pieminekli atklāja 1935. gada 18. novembrī. Arī Kokneses “Likteņdārzs” netaps pāris gados. Kociņiem jāiesakņojas, jāizaug, celtnēm jātiek gatavām. Ansambli īstenotu redzēsim varbūt ap 2015.-2018. gadu. Daži no mums varbūt gatavu to vispār neredzēs. Bet svarīgi, lai projekta īstenošanā iesaistītos visa latviešu tauta, arī tie, kas 20. gadsimta traģiku zina tikai no vecāku nostāstiem. Svarīgi, lai katrs no mums uztvertu to individuāli, kā savējo, lai tas dotu mums mūžības skatījumu, vērienīgumu.

Nāk 25. marts, atceros savu krietno sievastēvu, Kārli Zuteru, kas pirms 60 gadiem, 1949. gadā, vienā liktenīgā naktī pazaudēja iekoptās, sakārtotās Bulduru mājas Augšciemā, pazaudēja savas dzīves saturu. Sagruva viņa pasaulīte, patiesībā — vesela pasaule. Viņš būtu atbalstījis šo ieceri, jo Kokneses “Likteņdārzs” ir arī viņa un viņa dzimtas piemiņai. Mēs kādreiz brauksim turp ar mazdēlu Kārli (kas nosaukts vectēvam par godu). Un es vēlos, lai arī mazdēlam būtu sava ziedojuma zīme ”Likteņdārzam”, tāpat kā citiem mūsu ģimenes locekļiem — senču tradīciju piemiņai un mūsu kādreizējās vēstures izvērtējumam.

Profesors Jānis Stradiņš