Sešas stundas Stokholmā

Bet starpnieces lomā uzstājās Krāslavas Romas katoļu baznīca, kura arī paņēma savā paspārnē savstarpējās palīdzības centru. Tas notika pirms trīspadsmit gadiem, un par grupas “Caritas” cildenajiem darbiem mūsu laikraksts stāstīja jau vairākkārt. Nē, ne jau plašas popularitātes, bet gan kristieša pienākuma izpildes dēļ šo grūto darbu uzņēmās divas ticīgas sievietes, kuras ar savu labdarības ideju aizrāva daudzus žēlsirdīgus cilvēkus. Pareizi runā, ka labais atgriežas. Patiešām īsi pirms Ziemassvētkiem notika brīnums: divas vienkāršās krāslavietes kļuva par nosaukuma “Latvijas lepnums” goda laureātēm. Tā Valentīna Gekiša un Antoņina Jermaka iepazinās ar trim prezidentiem.

Kad Valdis Zatlers painteresējās nominētajām par viņu darbības būtību, viņas lakoniski atbildēja, ka tikai dzīvo saskaņā ar Kristus bausli “Mīli tuvāko kā sevi pašu”. Bet apbalvojumu mūsu brīvprātīgajām sievietēm pasniedza bijusī prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Vēsti par atzinumu valsts līmenī pilsēta uzņēma ar sajūsmu: piemērotākas kandidatūras prestižajam apbalvojumam nevar atrast. Un, kas bija divtik patīkami, piemiņas apbalvojumam tika pievienota bezmaksas ceļazīme astoņiem cilvēkiem. Tūristu firma “Tallink Latvija” piedāvāja ceļojumu ar prāmi Rīga — Stokholma — Rīga uz valsti, kur uzcelta sociālā taisnīguma sabiedrība. Negaidītā stimulējuma forma īpaši iepriecināja Valentīnu Gekišu, mūžīgo ceļotāju, bet Antoņina Jermaka gan nobijās no jūras slimības. Žēl gan, bet komandā bija atlasīti Valentīnas kundzes cilvēki: divas Ineses no “Caritas” galvaspilsētas filiāles, galvenā pavāre Ludmila, bet vēl lāga dvēsele Lonija, plus Anna, Irēna un es, kurš neatturējās no kārdinājuma veikt pirmo kuģojumu uz komfortablā prāmja “Tallink”. Lai arī Skandināvijas pilsētas apskatei mums bija atvēlētas tikai sešas stundas, pirmajai reizei ar to pietika. Tikko uzkāpuši uz klāja, mēs uzreiz izjutām Eiropas līmeņa kruīza kuģa komfortu. Greznība, spožums, skaistums un pilnīga svētku sajūta. Vēl pie iekāpšanas ostā mūs sagaidīja eksotiski muzikanti. Skanēja vai nu spāņu, vai latīņamerikāņu melodijas. Uzrādīju pasi, biļeti — un nekādu lieku formalitāšu. Lieliskas kajītes četriem cilvēkiem ar dušas telpu, ko labāku var vēlēties ceļā. Viena nelaime tā, ka tūristu sezona vēl nav sākusies, tāpēc uz kuģa bija reizes desmit mazāk pasažieru, nekā paredzēts saskaņā ar normu, kas, pēc manām domām, neietekmēja reisa rentabilitāti: apakšējais kravas klājs bija pilns ar smagajām un vieglajām automašīnām. Tas ir vis- īsākais jūras ceļš no Rīgas Skandināvijas virzienā. Plkst. 6.00 vakarā mēs atvadījāmies no Rīgas, lai no rīta jau nokļūtu Stokholmā. 500 kilometru garo jūras maršrutu mūsu motorkuģis pārvarēja 15 stundās ar vidējo ātrumu 40 km stundā. Latvi- jas komanda ne tikai iepazīstināja mūs ar motorkuģi, bet arī deva iespēju pabūt kapteiņa kajītē. Visur automātika, taču, tuvojoties ostām, uz kuģa klāja kāpa vietējie locmaņi. Tas arī saprotams: Zviedrijas arhipelāgā ir desmitiem tūkstošu salu.

Pirmie iespaidi

Visiem sešiem cilvēkiem no Krāslavas tas bija pirmais jūras ceļojums. Fotografēšanās uz atvadām Rīgā, un mēs draudzīgi pamājām atvadas dzimtenei. Kā izrādījās, Rīgas osta aizstiepjas vairākus kilometrus tālu. Retie kravas kuģi pie ostas celtņiem zīmīgi liecināja, ka jūras termināli nav noslogoti pilnībā. Neviļus nodomāju par vēl vienu svarīgu krīzes cēloni. Atklātā jūrā mēs izbraucām dziļā krēslā, kas nemaz nesarūgtināja krāslaviešus. Mēs zinājām, ka rītausmu sagaidīsim neiedomājamā skaistumā starp daudzām Zviedrijas salām.

Ar pirmajiem saules stariem es ar fotoaparātu rokās jau atrados uz augšējā klāja. Diena bija kā pēc pasūtījuma, bet ainavas vienkārši apbūra skatienu. Neskaitāmi daudz salu un katrā — vasarnīcu namiņi. Acīmredzot vasaras karstumā zviedri te paglābjas no pilsētas trokšņiem, ieelpojot dziedinošo jūras gaisu un baudot klusumu. Bagātajā valstī nav pieņemts demonstrēt savus panākumus, tāpēc vasaras kotedžas neizceļas ar greznību. Klinšu saliņās ar kroplām priedēm — kārtīgas mājiņas pārsvarā sarkanbrūnos toņos bez arhitektūras pārmērībām, taču obligāti ar piestātnēm. Satiksme tikai pa ūdeni: vai nu ar maziem kuteriem, vai arī ar jūras tramvajiem, kurus mēs vēlāk varējām redzēt Zviedrijas galvaspilsētā. Salu pasaule — tas ir skarbs skaistums, kas nav zaudējis savu burvīgumu pat ziemas nogalē. Acīmredzot Zviedrijā prestiža lieta ir būt savas salas īpašniekam, kur vasarā tik labi justies kā Robinzonam Kruzo. No visas sirds es apskaudu to, ka visās salās stāvēja laivas. Respektīvi, te ir makšķernieku paradīze, un tagad kļuva skaidrs, kāpēc Zviedrijas firma “Abu Garsia” jau izsenis iemantojusi īpašu popularitāti starp visas pasaules copmaņiem.

Kaijas, gulbji un peldoši baltie jūras laineri — gluži tādi kā mūsu “Tallink”. Tas bija trešais motorkuģis manā dzīvē, kas komforta ziņā krietni pārsniedza tos padomju laiku pasažieru upju kuģus, ar kuriem es ceļo-ju pa Volgu un Jeņiseju. Skandināvijas krasti man neviļus atgādināja Jeņisejas krastus, tikai miniatūrā.

Galvenā atšķirība — drūmi pelēcīgas salu klintis, bet Sibīrijas milzīgās rozā klintis ar varenām priedēm terasēs man rādās sapnī arī pēc diviem desmitiem gadu.
Kuģojuma vakara programma solīja daudz pārsteigumu, taču masu tūristu trūkums nenāca mums par labu. Pustukši bija restorāni, bāri, kafejnīcas un veikali. Cenas, protams, bija domātas turīgiem tūristiem. Dažs labs no mūsējiem nepalaida garām iespēju tikt pie zviedru galda pavisam tikai par... 20 latiem vienam cilvēkam. Viņi to nenožēloja: vakariņas bija patiešām karaliskas ar izmeklētiem aukstiem un karstiem ēdieniem. Tiesa, par vīnu un brendiju bija jāmaksā papildus. Kādu no mūsējiem pārsteidza tases tējas cena kafejnīcā — 1,35 lati. Nekas, pierada. Kā tad var bez tējas?

Pirms izbraukšanas no Krāslavas mūsu delegācija noskaitīja lūgšanas baznīcā. Arī Stokholmā, kur laika bija ļoti maz, mēs apmeklējām divus dievnamus. Un Dievs dāvāja mums tādu laiku, ka labāk nemaz nevar būt. Nebija ne lietains, ne drēgns, ne arī auksts. Tikai siltie Skandināvijas saules stari un liegais vējiņš. Sešas stundas, kas pavadītas kājās, nenogurdināja pat mūsu Ludmilu, kura aizmirsa par gadu nastu, bet Valentīna lūdza mūsu pavadoņiem parādīt vairāk tūrisma objektu. Stokholmā taču muzeju vien ir vesels simts! Šoreiz mēs nolēmām tikai mazliet iepazīties ar Zviedrijas galvaspilsētu, bet gida lomā iejutās viena no Rīgas Inesēm. Savu uzdevumu mēs izpildījām. Turpinājums nākamajā numurā.

Aleksejs GONČAROVS