Plāksnēs iemūžinātās rindas

Izvaltas pagasts, Lielo Onzuļu ciems... 1924. gada 22. martā strādīgajā zemnieku ģimenē piedzima Anna, un viņas liktenis kļuva par daudzcietušās Latvijas vēstures atainojumu. Smagajos pēckara gados žēlsirdīgie lauku cilvēki bija gatavi dalīt pēdējo maizes riecienu ar katru. Arī Anna neatteicās palīdzēt “mežabrāļiem”, par ko tika apsūdzēta saskaņā ar briesmīgo 58. pantu. “Dzimtenes nodevējai” piesprieda 25 gadus lēģeros. Paglāba tikai tirāna nāve, un pēc pieciem drausmīgiem gadiem, kas tika pavadīti meža darbos, gāžot kokus ziemeļos — Arhangeļskas apgabalā, un katorgas darbos tīrumā, Anna Rode atgriezās dzimtajā Latgalē. Ar iedragātu veselību un “tautas ienaidnieces” zīmogu. Taču gars nebija salauzts, un Anna turpināja rakstīt dzejoļus.

Ritēja gadi, un tikai Atmodas laikā viņas daiļrade tika atzīta, zem dziesmotās revolūcijas spiediena sabruka cenzūras važas. Tagad Anna jau varēja sacerēt brīnišķīgus dzejoļus, dziedāja korī, piedalījās dziesmu un deju svētkos. Saskarsme un vienotība ar radošajiem kolēģiem deva savdabīgajai dzejniecei jaunus spēkus. Viņas dzejoļus ar atskaņām pamanīja profesionālie un pašmāju mākslinieki. Vēl autores dzīves laikā patriotiskās un garīgās dziesmas skanēja uz skatuvēm, parku estrādēs un zem dievnamu velvēm. Anna Rode bija gaidīta viešņa redakcijā, bet viņas izjustie dzejoļi tika publicēti ne tikai laikrakstā “Ezerzeme”, bet arī “Lauku Avīzē”, “Moras Zemē”, laikrakstā “Latgales Laiks”. No daudzām tikšanās reizēm ar dzejnieci Latvijas iedzīvotāju vienotības laikā uz visu mūžu palika atmiņā “Baltijas ceļš” Cēsu rajonā.

Daudzas dzejnieces dzīves lappuses sakopotas krājumā, kas nāca klajā pirms piecpadsmit gadiem. Bet 2001. gada 8. janvārī Anna Rode aizgāja mūžībā, atstājot par sevi spilgtas atmiņas. Par Latgales dzejnieces dzīves un daiļrades ceļu izjusti stāstīja Valentīna Magidas, centrālās bibliotēkas vadīja. Kad atmiņās dalījās Annas Rodes krustmeita Astērija Rusecka un Krāslavas represēto biedrības priekšsēdētāja Ērika Andžāne, daudzi zālē nespēja novaldīt asaras. Raudāja vijoles, uz ekrāna zibēja pagātnes fotolappuses un dabas skati, bet radošie kolektīvi izpildīja Annas Rodes iemīļotos skaņdarbus un dziedāja dziesmas ar viņas dzejoļu vārdiem. Visā atmiņu pasākuma garumā ģimnāzijas audzēknes lasīja dzejoļus, kurus caurstrāvo mīlestība uz Dievu, dzimteni, cilvēku un tēva mājām.

Annas Rodes kvēlās rindas dzīvos mūžos, tās jau iegravētas akmens plāksnēs.

Aleksejs GONČAROVS