Silvijas laimīgie akordi

Tagad pašvaldībai ir divas vizītkartes — “Izvoltīši” un “Mozī izvoltīši”. Pēdējo reizi es redzēju Silviju skolu solistu un ansambļu skatē, kur viņa ļoti pārdzīvoja par Ksenijas Tumaševičas un Andra Bižāna uzstāšanos. Bet janvāra konkursā ar nosaukumu “Lakstīgala” ansamblis “Mozī izvoltīši” starp skolu folkloras kolektīviem tika atzīts par labāko! Jaunais ansamblis taču izveidots tikai pirms trim gadiem, un tāds progress!

Silviju es vēroju kopš dziesmotās revolūcijas laikiem. Vēl būdama pedagoģiskā institūta studente, viņa sāka vadīt jaukto kori Izvaltā, uz vietējo skolu arī saņēma darba norīkojumu. Kopš tā laika jau aizritējuši divi gadu desmiti, bet Silvija tā arī nav zaudējusi jaunības dzirksti. Viņas agrā bērnība aizvadīta Osvā, arī tagad Bērziņu novadu viņa uzskata par savu mazo dzimteni. Mīlestību uz tautasdziesmām viņa mantoja no māmuļas, Janīna Trepša daudzus gadus dziedāja plaši pazīstamajā folkloras kopā “Rudzutaka”. Brālis Voldemārs Trepša kopš studenta gadiem nešķiras no dziesmas, viņš dzied Jelgavas korī.
Arī piecpadsmit dzīves gadi Krāslavā deva savu labumu. Te Silvija ieguva ne tikai vidējo, bet arī muzikālo izglītību akordeona klasē, kas vēlāk palīdzēja nekļūdīgi izvēlēties profesiju.

Mūžu dzīvo, mūžu mācies — šī paruna pilnīgi attiecināma uz manu seno paziņu. Pabeigusi augstskolas mūzikas fakultāti Daugavpilī, Silvija izmantoja iespēju apmeklēt galvaspilsētas folkloras skolu, bet pašlaik mūžīgā studente jau neklātienē mācās Latvijas Universitātē, lai iegūtu maģistra grādu. Diplomdarba tēma, protams, ir folklora. Pats par sevi saprotams, ka Silvija jau daudzus gadus piestrādā Krāslavas Bērnu un jauniešu centrā, bet tās ir radošas nodarbības ar solistiem, ansambļiem un tagad — ar folkloras kopu. Grūti atcerēties visus bērnu ansambļu nosaukumus — “Auseklītis”, “Zvaniņi”... Taču visdārgākais kolektīvs ir “Mozī izvoltīši”. Tas ir senā sapņa realizējums un iecerētā īstenošanas pirmais posms. Astoņpadsmit dziedošo zēnu un meiteņu no pirmās līdz sestajai klasītei. Pieaugušo kolektīva “Izvoltīši” (vadītāja Anda Leikuma) lieliskais papildinājums. Šis kolektīvs nesen ieguva godpilnās tiesības pārstāvēt mūsu rajonu Starptautiskajā folkloras festivālā “Baltica 2009”.

Starp citu, šo augsto godu izpelnījās arī bērnu kolektīvs ar nedaudz mainītu nosaukumu — Silvijas Stivriņas “Mozī latgalīši”. Katrs brauciens skolēniem taču ir labākais stimuls par darbu, kas sagādā radošu prieku.

Ārpusklases darbs prasa daudz laika, taču arī sagādā patiesu prieku. Vadītājai divtik patīkami ne tikai pastāvīgi saņemt pateicīgus aplausus, bet arī izjust vispārēju atbalstu. Ar “Latgales fonda” palīdzību “Mozī izvoltīši” saņēma tautas tērpus. Lai sekmīgāk uzstātos starptautiskajā festivālā, Silvija papildināja bērnu folkloras kopu ar Šķeltovas skolēniem, kas arī deva ieganstu jaunajam nosaukumam. Radošums vienmēr ir jaunas idejas, eksperimenti un negaidīti atklājumi, pastāvīga skatītāju atzinība. Divu bērnu folkloras kolektīvu priekšnesumu repertuārs ir plašs un daudzveidīgs. Mazie latgalieši un iz- valtieši gatavi piedāvāt piecas vai sešas dziesmas jebkuros svētkos!

Lai paspētu visur, ir stipri jāmīl sava profesija. Ulda un Silvijas ģimenē aug trīs bērni. Lieliski atceros Mārtiņu, kurš bija dziedošo ģimeņu saietu “Spiets” rota. Pašlaik viņš mācās Daugavpils Valsts ģimnāzijas 11. klasē — laika ritums ir straujš, it sevišķi ja katra diena piepildīta ar laimīgiem akordiem.

“Vai mūzika neapnīk?” es pajautāju Silvijai. Viņa tikai pasmaidīja un tad sacīja: “Tā ir visa mana dzīve, kā tad var iztikt bez mūzikas... Kad gribas pārslēgties, pievēršos grāmatu lasīšanai. Vasarā strādāju dārzā — mīlestību uz puķēm esmu mantojusi no māmiņas. Abi ar Uldi kopjam jaunu dārzu. Televizors un dators man nav vissvarīgākais. Visdrīzāk, kad rodas nepieciešamība gatavot skolas un jaunrades programmas. Patīk pašai sēsties pie stūres un pabraukties pa labu ceļu. “Toyota” ir mūsu ģimenes lepnums, katram pieaugušajam — sava mašīna. Ceļojumos dodamies visi kopā. Visa ģimene ir ciemojusies Tukumā, Jelgavā, Jūrmalā... Latvijā ir daudz interesantu vietu. Arī pasaulē.. Esmu apmeklējusi Franciju, Vāciju, Austriju, Ungāriju, Čehiju, Slovēniju, Poliju. Kas mani gaida nākotnē, to rādīs laiks.”

Aleksejs GONČAROVS