Dzīvē noderēs

Sabīne un Sintija novēl, lai visiem cilvēkiem palielinātu algas, Alvis, Maksims, Laura un Linda Z. grib, lai beigtos ekonomiskā krīze, Edgars M. — labi nokārtot eksāmenus, Jūlija — jaunu mobilo telefonu, Vladislavs un Marika — jaunus piedzīvojumus, Raimonds — jaunus aizraujošus notikumus, Olita — labi nokārtot valsts pārbaudes darbus, un lai Latvijā būtu labāki laiki! Skolotāja Anna grib, lai būtu darbs, viņas kolēģe Ināra — pārmaiņas Latvijā uz labāko pusi. Skolas pavāre izsakās plaši: “Visu to labāko”, bet tante Rita ir ļoti kodolīga: “Bez komentāriem!”

Skolas žurnālistu pulciņa vadītāja, skolotāja Žanna Rapša pastāstīja, ka skolas avīze iznāk trīs reizes pusgadā jeb seši numuri gadā. Pulciņš strādā piekto gadu, šajā laikā gūti vērā ņemami panākumi, par ko liecina Krāslavas bērnu un jauniešu centra apbalvojumi: diploms nominācijā “Labākais laikraksta nosaukums” rajona skolu avīžu konkursā “Ja man nebūtu humora izjūtas” Šķaunes pamatskolas avīzes rakstam “Sāļais medus vai karstais ledus?”; diploms par 3. vietu rajona skolu avīžu konkursā “Ja man nebūtu humora izjūtas” avīzes kolektīvam; diploms rajona skolu avīžu konkursa “Avīžu rindas ir kā tuksnesis...” laureātam Šķaunes pamatskolas avīzei; diploms nominācijā “mākslinieciskais noformējums” rajona skolu avīžu konkursā “Avīžu rindas ir kā tuksnesis...”; diploms nominācijā “Mākslinieciski veiksmīgākais izdevums” rajona skolu avīžu konkursā “Dažādā pasaule”; diploms par 2. vietu rajona skolu avīžu konkursā “Dažādā pasaule”.

Pērn skolu avīžu konkurss vairs nenotika, bet šajā mācību gadā pulciņam vairs nav arī Krāslavas bērnu un jauniešu centra finansējuma. Ir jāiztiek bez šiem līdzekļiem, arī stundu skaits pulciņa va- dīšanai samazināts. Tomēr avīze pastāv. Šogad aktīvākie avīžnieki ir jaunākie bērni, kuri visus materiālus vāc paši.

Ž. Rapša: “Šogad jaunie žurnālisti lielākoties ir piektās klases audzēkņi. Kopumā pulciņā ir 11 da- lībnieku, aktīvi strādā kādi septiņi. Bērniem patīk veidot avīzi, ja ar viņiem intensīvi nodarbojas. Protams, ir arī tādi skolēni, kas piesakās, bet darīt īsti negrib, taču pulciņā gribas būt. Projām nevienu nedzenam. Avīze top pakā- peniski, jo tas ir laikietilpīgs darbs, daži bērni saliek tekstus datorā arī mājās. Nav tā, ka sataisām visu numuru un tikai tad nododam lasītājiem. Šo avīzes eksemplāru pabeigsim ar rakstu par meteņiem.

Sākas viss ar kopīgu pulcēšanos, kuras laikā skolēnus ievirzu vajadzīgajā gultnē: izlemjam, par ko rakstīsim. Tad viņi iet vākt informāciju, gatavo melnrakstus un nes atrādīt. Sadalu grupās, vieni veido vienu rakstu, otri — citu. Kad kļūdas izlabotas, tekstus ievadām datorā. Citreiz paši piesakās, reizēm drukāju es. Paralēli maketējam avīzi, lai tas nav otrreiz jādara. Laika ziņā tas ir ļoti ietilpīgs darbs, atvēlētajās stundās nevar izveidot. Savulaik, kad gatavojām avīzi konkursam, sēdējām pat pusi dienas svētdienā, kad brīvi datori, un tikai likām kopā gatavo tekstu. Ideāli būtu visu paveikt uz viena datora, bet mūsu apstākļos tas nav iespējams, jo datorus vajag arī citiem. Veidojot avīzi, gadās visādas tehniskas ķibeles, piemēram, elektrība noraustās, un viss darbs vējā.”

Skolotāja apgalvo, ka bērni nav vienaldzīgi pret to, ko dara. Ir tādi, kuri aizstāv savu rakstu, sevišķi tas sakāms par dzejniekiem, kuri pārdzīvo katru izsvītrotu rindiņu. Žurnālistu pulciņa dalībnieki laika gaitā atraisās, kļūst drošāki un viņiem nav problēmu kontaktēties ar gados vecākiem vienaudžiem, pieaugušajiem. Latviešu valodas stundās pulciņa dalībniekiem lieti noder intervijas veidošanas prasmes, kā arī citas zināšanas, kas iegūtas avīzes veidošanas procesā. Kaut vai teksta uzrakstīšanas procesā taču ir jāzina, kas liekams sākumā, kas — beigās, kā to visu strukturēt.

“Pulciņā gūtā pieredze atklājas stundās,” stāsta Ž. Rapša. “Piektā ir mana audzināmā klase, sākumā viņi kaunējās uzdot jautājumus citiem skolēniem, skolotājiem, pati gāju viņiem līdzi. Tagad skatos, drošāki kļuvuši: var pienākt un pajautāt. Tas arī palīdz attīstīt komunikācijas spējas. Katrs grib kādu savu rakstu izveidot, viņi gāja arī uz pagasta bibliotēku skatīties, kā veido lielās avīzes un žurnālus, tādējādi uzzinot daudz noderīga. Savulaik, strādājot ar lielākiem bērniem, bija mēģinājumi veidot intervijas ar pagasta darbiniekiem, bet jaunā komanda vēl tikai mācās.”

Juris ROGA