Krāslavas stils — cilvēciskums

Viju Bārtuli uz interviju ilgi pierunāt nenācās — jaunais amats ir ne tikai publisks, bet tas arī prasa īpašu komunikabilitāti. Taču uz Krāslavas novada pašvaldības aģentūras “Sociālie pakalpojumi” direktora krēslu pretendēja trīs kandidāti. Konkurss beidzās janvārī, bet pienākumus jaunā vadītāja pārņēma ar 1. martu. Ar to es no visas sirds apsveicu Viju.

Vizītkarte. Dzimusi nelielajā piepilsētas Mazo Kusiņu ciemā, kur piecu cilvēku ģimenē Vija Škerškāne guva zemnieku dzīves rūdījumu. Starp citu, gan viņas māsa, gan arī brālis palika uzticīgi dzimtajam novadam — abi strādā Krāslavā. Viņas universitātes sākās Krāslavas 1. vidusskolā, kurai tagad piešķirts valsts ģimnāzijas statuss. Divdesmit četri gadi nostrādāti Krāslavas pagastā, kur viņa pildīja bibliotekāres, sekretāres, notāra, dzimtsarakstu administratora, sociālā darbinieka pienākumus. Kopš 2001. gada viņa strādāja par izglītības pārvaldes informatīvās nodrošināšanas speciālisti. Bakalaura diploms sociālajos jautājumos ir universitāšu turpinājums.

Bārtuļu ģimene, kuru nekārdina pilsētas dzīves priekšrocības, turpina dzīvot Ezerkalnā, kur dzīvesbiedrs Vladislavs strādā komunālās apkalpošanas sfērā. Turklāt sekmīgi, par ko jau stāstīja mūsu laikraksts. Bet bērnu liktenis tāds pats kā jaunajai latgaliešu paaudzei: dēls Oskars, diplomēts pedagogs, spiests strādāt par menedžeri Īrijā un par atgriešanos mājās pagaidām nedomā. Meita Olita ir tirdzniecības darbiniece Krāslavā. Sākumā arī nenoticēju, ka pēc izskata tik jaunai vecmāmiņai ir trīsgadīga mazmeitiņa Luīze.

Viss būtu labi, ja ne krīzes laiki, kad īpaši tiek vērtēta amatpersonu sirsnība, līdzcietība un žēlsirdība. Tā gribas ticēt, ka konkursa komisija izdarīja pareizu izvēli.

— Kādi ir pirmie iespaidi? Ar šo loģisko jautājumu sākās mūsu rīta saruna.

— Sociālā sfēra man ir pazīstams darbs, gadus trīs nodarbojos ar šīm problēmām Krāslavas pagastā. Nekas, ka amatu savienošanas kārtībā, toties tagad lieliski pazīstu dzīvi no iekšpuses. Trūkums kā nelūgts viesis ielauzās daudzās ģimenēs, tām ar katru dienu klājas aizvien grūtāk. Esmu nokļuvusi pazīstamā profesionāļu kolektīvā. Aprodu ar jaunajiem pienākumiem, raugoties nākotnē, jūnijā Krāslavas novadam pievienosies vēl desmit pagastu.

Reformēšana — tā allaž ir neziņa un papildu pienākumi — uz vieglu dzīvi es nemaz arī neceru. Pirmie iespaidi — labi, drūmas domas par krīzi cenšos dzīt projām. Vēl jo vairāk tāpēc, ka pagaidām nākas rīkoties saskaņā ar pašvaldības lēmumiem, kas pieņemti pagājušajā gadā, bet apcirpšana vēl nav skārusi sociālo budžetu, kas, manuprāt, ir pilnīgi pareizi — nedrīkst atņemt cilvēkiem pēdējo cerību. Realitāte ir tāda, ka bezdarbnieku skaita pieaugums izraisa maznodrošināto ģimeņu skaita palielinājumu. Bet tie ir papildu finanšu tēriņi. Lūk, tikai viens piemērs — pēdējā laikā divreiz palielinājies bērnu skaits pirmsskolas izglītības iestādēs, kuri pretendē uz brīvpusdienām, skolās — par trešdaļu. Neizslēdzu, ka gada beigās jau var rasties sociālā budžeta deficīts. Un ne tikai izdevumu daļā: palielinās arī garantētā minimuma izmaksas maznodrošinātām ģimenēm. Ja 1. martā maznodrošināto ģimeņu statuss bija 234 ģimenēm, tad 69 no tām saņem garantētā minimuma pabalstus. Vairākumā ģimeņu aug bērni, kurus nevar atstāt bez sociālās palīdzības. Pirms gada trūcīgo pamatmasa bija pensionāri un invalīdi, turpretim tagad šo sociālo nišu aizņem bezdarbnieki, kuru skaits palielinās ar katru dienu.

— Vai atlaišanas epidēmija ir skārusi tos, kuri sniedz sociālo aprūpi mājās?

— Pirmkārt, tāda ikdienas gādība nepieciešama vientuļiem veciem un slimiem cilvēkiem. To skaits nav mazs — 22 cilvēki. Otrkārt, izdevās saglabāt trīs štata sociālos palīgus, kuri pagaidām paspēj tikt galā. Ja palielināsies to cilvēku skaits, kuriem nepieciešama kopšana, meklēsim problēmas risinājuma variantus. Šāda veida darbu koordinē atbildīgā darbiniece Ineta Celitāne. Alīna Kozlovska, sociālo jautājumu speciāliste, pieņem apmeklētājus mūsu centrā Grāfu Plāteru ielā 6.

Starp citu, vēl viena vakanta vieta — darbs ar bērniem un ģimenēm — pagaidām ir brīva. Galvenais kopīgais uzdevums ir darba koordinācija ar Sarkano Krustu un biedrību “Caritas”.

— Kā novērtējāt apartamentus?

— Laba ēka, veiksmīgs plānojums, pietiekami daudz telpu, mūsdienīgs interjers. Silti, gaiši, tīri, mājīgi. Vārdus sakot, mājas atmosfēra, kurp gribas nākt. Zem viena jumta, kas, tiesa, prasa remontu, atrodas pensionāru un invalīdu biedrība. Vienā no kabinetiem apmeklētājus pieņem novada bāriņtiesas priekšsēdētāja Regīna Sakoviča. Mūsu rīcībā ir divas zāles. Otrajā stāvā tiek rīkotas sapulces un semināri, pirmajā — masu pasākumi un sporta nodarbības, sacensības. Atsevišķā kabinetā sniedz pakalpojumus medicīnas māsa un masiere. Pastāvīgi pieprasīts ir masāžas krēsls.

— Vai gadās mierīgākas dienas?

— Garlaikoties neiznāk, kas pierāda sociālā centra īpašu pieprasījumu. Katru dienu nāk cilvēki. Vieni, lai saņemtu nepieciešamo informāciju, citi, lai noformētu maznodrošināto ģimeņu statusu un saņemtu pabalstu. Biedrību aktīvisti te ir gandrīz vienmēr, mūsu ēkā nodarbības apmeklē bērni ar īpašām vajadzībām. Var izmantot datorus ar pieslēgumu Internetam, tagad ir arī televizors. Taču vissva- rīgākā ir cilvēku kontaktēšanās. Vientulība taču ir bīstamāka par badu un aukstumu. Cilvēciskums pašlaik ir īpašā cenā. Kas sakāms par fizisko siltumu, tad autonoma apkures sistēma strādā lieliski. Pat brīvdienās, kad nereti tiek rīkoti pasākumi. Aģentūras “Sociālie pakalpojumi” rīcībā apstiprināta automašīna.

— Paldies par interviju, lai jūsu labie darbi vairojas!

Grūtie laiki vienmēr tuvināja cilvēkus, mudinot viņus būt līdzcietīgiem. Cilvēku brālība plus vietējo amatpersonu iejūtība — lūk, labākās zāles pret kaiti, kura saucas krīze. Manuprāt, Krāslava uzņēmusi pareizu kursu.

Aleksejs GONČAROVS