Pēc astoņiem gadiem Vortnikos...

Par savdabīgo ciemu pirmo informāciju ieguvām no Anitas un Igora Reščenko, arī pārsteigumiem pilno tikšanos ar ciema ļaudīm pirms astoņiem gadiem mums organizēja viņi. Pirmā pietura bija pie zīmes, kas apzīmē vietu, kur sākas ciema robeža. Sagaidīja ar vērienu. Mums par godu akordeona spēles pavadījumā izpildīja katram latvietim tik pazīstamo dziesmu “Kur tu teci...” nedaudz tās vārdus pielāgojot notikumam. Cienāja ar āboliem, maizītēm, karstu tēju.

Šoreiz ciemu apmeklēju bez iepriekšēja brīdinājuma, tālab īpaši svinīga sagaidīšana nenotika. Turklāt astoņi gadi ieviesa savas neizbēgamas korekcijas. Šī brauciena mērķis bija parādīt astoņu gadu laikā notikušās izmaiņas, kas rosina uz interesantām pārdomām. Jau toreiz spontāni dzima jautājums virsrakstam “Vortniki — ceļa sākums vai beigas?”, kas saglabājis savu aktualitāti līdz pat šai dienai. Šo gadu laikā ciemā parādījušās divas tukšas mājas, kuru iemītnieki aizgājuši mūžībā.

Kopš nesena laika nav vairs dzīvespriecīgās un informētākās iedzīvotājas Marijas Triznas, kuru šeit visi sauca mīļā vārdā — Marusja. Pie viņas mājas bija “centrālais caurlaižu punkts”. Marusja bija iebraucēja no Baltkrievijas — 1961. gadā atbrauca uz Latviju, jo izgāja šeit pie vīra, kuram viņsaulē bija lemts aiziet pirmajam... “Nu jau septiņus gadus dzīvoju viena,” Marusja sacīja pirms astoņiem gadiem. Laikam jau skaistais pāris debesīs atkal ir kopā. Vortnikus laiku pa laikam apmeklē Marusjas Priežmalē dzīvojošais mazdēls, kurš ir azartisks zemledus makšķernieks. Nomirusi arī Helēna Trizna, viņai palikuši radi Daugavpilī, kurus šad tad var sastapt, makšķerējot zivis uz Geraņimovas Ildža ezera.

Taču ir arī patīkamas pārmaiņas, turklāt ne viena vien. Par tām pie zemeņu tējas tases izstāstīja Anita Reščenko.

Mēle neklausa sacīt, ka Vortniki ir Dieva aizmirsts nostūris: gan jaunās tehnoloģijas šo vietu sasniegušas, gan bērni dzimst, gan tūrisms attīstās, gan jaunbūves top, gan īpašumus pērk un pārdod, protams, nelielā ciema mērogiem atbilstošos apmēros. Šodien visiem ciema iedzīvotājiem ir mobilie tālruņi, bet Reščenko ģimenes mājās ir interneta pieslēgums.

Kad pirms astoņiem gadiem mēs uzsākam ekskursiju pa ciemu, apmeklējām pirmās pēc kārtas mājas saimnieku un saimnieci: tie ir Jurijs un Vera Triznas, kuri izaudzinājuši divus bērnus, kas nodibinājuši savas ģimenes Daugavpilī un Dagdā. Māju, kurā abi dzīvo, 30. gados no pamatiem līdz jumtam uzbūvēja Jurija tēvs. Vēl šobaltdien kārtīgi kalpo viņa darinātās durvis, logu rāmji un viss pārējais mājā. Jurijs, būdams profesionāls agronoms, neklātienē pabeidza Ogres meža tehnikumu un ilgus gadus nostrādāja mežā. Štatu samazināšanas rezultātā ir kļuvis par bezdarbnieku. Mājās šoreiz sastapu tikai saimnieci, Jurijs bija devies makšķerēt, lai kaut kā aizpildītu ziemā no lauku darbiem brīvo laiku un noķertu kādu zivi pusdienu galdam. Viņa dzīvesbiedre Vera bija laipna, taču — mazrunīga. Saprotama lieta — viņa tikko no slimnīcas. Astoņu gadu laikā sieviete nav saskatījusi nekādus būtiskus uzlabojumus dzīvē: algota darba abiem kā nebija, tā arī nav, slimības nomoka arvien biežāk, piena naudu, kas ir ģimenes vienīgais ienākumu avots, uzņēmums vairs savlaicīgi nemaksā...

Vera: “Pārtiekam no nelielās savas saimniecības, bet naudu mums nemaksā jau kopš decembra, tiesa, pusi samaksāja, bet tas ir viss. Slimoju daudz. Ļaudis noveco, jaunatnes šaipusē tikpat kā nav, izņemot Reščenko ģimeni, bet pats galvenais — šeit nevar atrast algotu darbu, tālab izdzīvot ļoti, ļoti grūti... Savā saimniecībā rosāmies ar vīru divatā, mūsu bērniem ir savas ģimenes Daugavpilī un Dagdā. Patālu, ja kāda brīva dieniņa viņiem arī ir, pašu mājās tāpat darāmā netrūkst.”

Antons un Staņislava Nartiši ir ierīkojuši aku, bet divas pēdējās vasaras bijušas tik sausas, ka ūdens tajā gandrīz izsīcis. Abi lepojas ar mazdēliņu, kuram apritēs divi gadi. Pirms astoņiem gadiem Staņislava Nartiša pasteidzās pirmā atbildēt uz jautājumu, vai tiešām no šejienes neviens negrib braukt prom? “Noteikti uz pilsētu aizbrauks, jo neprot govi slaukt”, sacīja S. Nartiša un zīmīgi paskatījās uz savu meitu Aiju. “Kur ar tādiem nagiem govi slaukt!” Aija, tolaik Rēzeknes augstskolas 3. kursa studente, tagad dzīvo Priežmalē un strādā par sākumskolas skolotāju. Dzīvesbiedrs — tālbraucējs šoferis. Starp citu, tieši Aija tolaik sacīja, ka ziemā aizsnigušo ceļu dēļ ciemā sevišķi grūti. Vajag, lai regulāri varētu atbraukt autoveikals, lai “ātrie” neiestigtu, lai bērnus uz skolu varētu aizvest.

Sāpīgā ceļu tēma astoņu gadu laikā šejieniešiem kļuvusi mazāk skaudra, varbūt pat nemanāma. Izrādās, Kastuļinas pašvaldība ieguldījusi milzu darbu, lai uz Vortnikiem varētu nokļūt ikviens gribētājs jebkurā laikā. Ceļu regulāri iztīra no sniega, pērn tas tika nopietni remontēts un paplašināts, kā arī ceļmalas attīrītas no krūmiem, padarot meža ceļu gaišāku.

A. Reščenko: “Ciema iedzīvotāju vārdā liels paldies mūsu pagasta pašvaldības vadībai, ka katru dienu ceļš ir izbraucams. Ceļš ir tā lieta, kurā koncentrējas ciema ļaužu intereses, ceļš nodrošina dzīvību šajā vietā. Ja nebūtu ceļa, neviens te nevarētu dzīvot un izdzīvot. Tagad šurp brauc pat lielā atkritumu savākšanas automašīna, pie mūsu mājas jau gadus trīs ir atkritumu konteiners. Sākumā baidījāmies, ka nebrauks, bet — brauc. Laukos gadsimtiem bija pierasts šo problēmu risināt vienkārši: bedre, un viss. Bet, šeit dzīvojot, man nav patīkami trāpīt vecmāmiņas raktajā atkritumu bedrē, stādot puķes vai ko citu. Tīra vide ir galvenā šīs puses bagātība. varbūt starp attāliem ciemiem esam vienīgie tādi zaļi domājoši...”

Blakus Antona un Staņislava Nartišu īpašumiem zemi nopirka kāds solīda izskata vīrietis, fizikas profesors, septiņdesmitgadīgais vācietis Klauss Bartels. Pērn viņš sarīkoja pikniku, uz kuru aicināja visus ciema iedzīvotājus, lai ar viņiem iepazītos un dalītos savās iecerēs. Tie, kuri varēja, protams, atnāca. Tālais viesis pietiekami labi runā latviski, bet viņam līdzi brauc arī tulks. Ļaudīm viņš izstāstīja savus plānus, kurus grib realizēt saskaņā ar dabu, jo vēlas saglabāt šo vidi iespējami neskartu. Vietējie Klausu uzreiz uztvēra kā savējo, lai gan viņš šeit parādās siltajā gadalaikā. Šobrīd viņa īpašumā ir tikai sabrukušas mājas vecie pamati, ierīkota sirdsmājiņa, un viss. Tiek kārtots elektrības ievilkšanas jautājums, bet pagaidām apkārt vien stirnas un lapsas dzīvo...

Dodos uz ciema visaugstāko punktu, kur dzīvo vecākie ciema iedzīvotāji — pensionāri Alberts un Anna Luņi. Anna visu mūžu strādāja sovhozā, bet viņas vīrs mežrūpniecības saimniecībā zāģēja kokus. Tieši viņu mājās pulcējas ciema ļaudis gan bēdās, gan priekos. Kad pēc ilgas klauvēšanas man neviens neatvēra, neatbildēja arī mobilais tālrunis, satraucos ne pa jokam un devos saukt palīgā A. Reščenko. Mājā tiekam, izrādās, vecīši aizsnaudušies. Ja iepriekšējā reizē mūs sagaidīja mājas saimniece Anna, tad šoreiz 1931. gada rudenī dzimusī sieviete jūtas nevesela, bet pretī iznāk viņas 1933. gadā dzimušais dzīvesbiedrs.

Alberts pastāstīja, ka 33 darba gadi mežrūpniecības saimniecībā likuši par sevi manīt: “Kājas ļoti slimas, sievai vēl sliktāk — pārvietojas ar spieķi. Martā man aprit 76 gadi, vajadzēs iedzert kādu pudelīti ar kaimiņu. Nav jau šeit vairs daudz tautas, visi večuki. Sievai ir brālēns, mūs šad tad apciemo, pa telefonu parunājam, arī kaimiņi mūs aprauga. Vortnikos ir raksturīgi rūpēties vienam par otru. No jaunajiem šaipusē ir tikai Reščenko, kuri sitas no spēkiem ārā, lai tik liela ģimene izdzīvotu. Viss taču kļuvis nenormāli dārgs! Mēs abi dzīvojam no pensijas, gotiņu jau gadus trīs neturam, ir tikai kaķi. To mums netrūkst, atnāca arī no tām mājām, kuras nu stāv tukšas... Projām nedzīsi, žēl taču. Sūdzēties nav par ko, izņemot veselību un cenas. Ziemā ceļu labi iztīra, autoveikals iebrauc pat mājas pagalmā. Gadās situācijas, ka vakarā ceļu iztīrīja, pa nakti pieputināja, bet tāda ir dzīve. Kopumā neko sliktu nepateiksi — ja vajag, arī ātrās palīdzības automašīna var piebraukt. Vienīgi ārstēšanās tagad kļuvusi nežēlīgi dārga, es pat neticēju, ka viena diena slimnīcā maksā 12 latus. Ak, arī jūs sakāt, ka taisnība! Ko mums, pensionāriem, darīt? Rozā grāmatiņa maksāja 10 latus ceturksnī, bet tagad nācās atdot turpat par sešiem vairāk — pastniecei palūdzu izrakstīt. Bet bez grāmatiņas vispār būs bēdīgi.

Vajadzētu atmest smēķēšanu, bet to izdarīt daudz grūtāk nekā atmest dzeršanu. Jaunībā biju atmetis, gadu un 10 mēnešus nesmēķēju, bet jutos tik slikti... dvēseli kremta tā, it kā būtu ko vērtīgu nozaudējis, kaut ko nelāgu izdarījis. Pēc kāda laika atsāku, nepietika gribasspēka, kad apkārt viss uz to vien mudina...”

Sarunas laikā Alberts vēl un vēl atvainojās, ka negrib fotografēties. Sak, ne jau krunkaina seja rotās avīzes lappuses... Lai šoreiz fotokameras objektīvā ir jaunbūves Vortnikos!

Tālāk uz meža pusi dzīvo tante Ļubova Trizna, kuras meita apprecējusies ar ukraini un dzīvo Salaspilī. Ilgus gadus visas ziemas Ļubova turējās kopā ar ciema ļaudīm, bet šoziem aizbrauca pie meitas uz Salaspili. Psiholoģiski bija grūti palikt: gadi tomēr uzdzen bailes, ziemā apkārt tikai meža zvērus redz, jo dzīvo atstatus no visiem.

Vortniki nav iedomājami bez Geraņimovas Ildža ezera, kas ir trešais dziļākais Latvijā — 47 metri. Šis ezers vilināt vilina zemledus makšķerniekus, jo šeit ķeras salakas! Ezera krastā tapušas vairākas jaunbūves. Pilnīgi jaunu māju — ļoti skaistu guļbūvi — uzbūvēja Sofija Stivriņa, ir tapusi arī pirtiņa un sakārtots ezera krasts. Dzīvot gan tur nedzīvo. Mazliet tālāk uz priekšu vēl viena guļbūve — pirtiņu uzcēlis jēkabpilietis Jānis Uzuliņš.

Aleksandrs un Irina Triznas dzīvo pašā ciema nomalē, viņu māja ir pēdējā. Irina jaunībā dejojusi baletu, horeogrāfijas pamatus sāka apgūt Daugavpilī, tad mācījusies Rīgā horeogrāfijas skolā, bet, ieprecējusies Vortnikos, kļuva par lauku horeogrāfi. Pie viņas uz nodarbībām nāca ciema bērni. Astoņi gadi ieviesuši korekcijas arī viņas dzīvē: problēmas ar veselību Irinai likušas atteikties no dejošanas, tagad viņa ar dzīvesbiedru pieskata abu īpašnieku jaunbūves ezera krastā.

Visbeidzot daži vārdi dzīvības elpas uzturētājiem Vortnikos — Reščenko ģimenei un slavenajai viesu mājai “Zemeņu krastiņi”, kuras atrašanās vieta atzīmēta Latvijas autotūrisma kartē, lai potenciālajiem tūristiem būtu vieglāk sameklēt ceļu. Pirms astoņiem gadiem viņi bija pieci — Anita, Igors un trīs bērni: Suzanna, Sandra un Raimonds, kurš tolaik bija ciema visjaunākais iedzīvotājs. Tagad viņi jau ir septiņi, jo ģimeni papildināja vēl divi bērni: Patrīcija un Amanda.

Suzanna mācās P. Stradiņa Universitātē budžeta grupā par farmaceiti, šīs viņai ir pirmais studiju gads, turklāt tik sekmīgs, ka viņa saņem stipendiju. Tiesa, tas nāk ar titānisku darbu, pagulēt sanāk, kad stundu, kad trīs, kad nedaudz vairāk. Sandra mācās Priežmalas pamatskolas 7. klasē, viņa ir liela māksliniece un dziedātāja: 2. vieta rajona vizuālās mākslas olimpiādē, 1. vieta rajona konkursā “Balsis”. Viņa ir “Zemeņu krastiņu” mākslas dizainere. Raimonds mācās Priežmalas pamatskolas 6. klasē, apmeklē Krāslavas mūzikas skolu, skaisti dzied, spēlē kokli ansamblī, aizraujas ar karatē, kā arī ir profesionāls salakas makšķernieks, vienīgais tāds no apkārtnes bērniem. Mājās Raimondam ir uzticēts savs “bizne- siņš”, proti, īpašs piedāvājums tūristiem. Tagad viņa pārziņā ir arī lielais profesionālais batuts, kuru pats nopelnīja. Četrgadīgā Patrīcija apmeklē bērnudārza grupu skolā, viņa ir zemeņu takas karaliene, kā arī pilda svarīgu uzdevumu — ar speciāli izgatavotu “zemeņu roku” pavada “Zemeņu krastiņu” ciemiņus. Visjaunākā ir septiņus mēnešus vecā Amanda — ģimenes prieks.

“Zemeņu krastiņi” ir kļuvuši par vides veselības saimniecību. Pagājušovasar šeit viesojās vides ministrs, kurš saimniekiem pasniedza tā saucamo Zaļo sertifikātu, kas uz diviem gadiem tiek piešķirts saimniecībām, kuras saudzē dabu, ievieš veselīgu dzīvesveidu un par tamlīdzīgām lietām.

Pērn te tapusi jauna pirtiņa, kas jau tiek kurināta, bet kurā vēl šis tas darāms. Darba kārtībā ir arī Reščenko ģimenes vecā pirts, kuras labumus mēs izbaudījām pirms astoņiem gadiem. Nupat saņēmām uzaicinājumu izbaudīt jaunās pirtiņas garu, tradicionālos, tomēr nedaudz noslēpumainos rituālus, lai uzlabotu veselību. Starp citu, Anita nesen pabeigusi speciālus kursus pirts rituālu gudrībās.

Ir skaidrāks par skaidru, ja Vortnikos nebūtu tūrisma piedāvājuma, šis ciems vilktu nožēlojamu dzīvību. Zemenes dārzā, zemeņu taka, lauku SPA, zemeņu maskas un zemeņu vannas, masāža ar māliem, jauni un jauni pirts rituāli, iesācēju apmācība pirts lietās — tas vilina tūristus, un ciems dzīvo!

Juris ROGA