Galvenā balva — pavasara saulītes stari

Zivju zupa Grāveru gaumē

Pienācis ilgi gaidītais pavasaris. Copmaņi gavilē: pagājušajā gadā martā upēs un ezeros jau bija nokusis ledus, bet šogad tas noturēsies līdz aprīlim. Sacensības pie āliņģiem visuviet kļuvušas par parastu parādību, kas iepriecina. Degvīns un aktīva atpūta ir nesavienojami jēdzieni, lai gan tie vienādā mērā prasa izdevumus. Vienai copes dienai ēsma vien izmaksā latu, bet vēl benzīns, sausais uzturs — svaigā gaisā rodas neticama ēstgriba. Tikai tas viss ir nieks, kur nu vēl superrīku un ekipējuma cena. Pat lauku copmaņiem pašlaik modē firmas tērpi un kastes, visprestižāko firmu ledus urbji, bet par rīkiem nemaz nav ko runāt. Es pats pirms brīvdienām nopirku mormišku ar briljantu. Juvelierdarbs, attiecīga cena, bet kārdinājums tāds, ka nevar atturēties, un tā man ļoti palīdzēja. Pagājušajās brīvdienās “Ezerzeme” saņēma divus uzaicinājumus uz makšķerēšanas sacensībām. Senajam paziņam Tolgatam Islamgarajevam no Grāveriem es nemaz nemēģināju atteikt — saskarsme ar pieredzējušo makšķernieku allaž ir interesanta un noderīga. Bet, lūk Aivars Umbraško bija kategoriskāks: “Tu esi labs teorētiķis, lai gan ar tevi var pastrīdēties. Pārbaudīsim tevi praksē. Nemaz nemēģini atteikties — tāda ir visu sacensību dalībnieku vēlēšanās. Arī balvas ir ļoti vērtīgas.” Kur tu liksies, lasītāju griba redakcijai ir likums. Grāveru vīrus es nolēmu tikai apciemot, bet ar aulejiešiem — pamēroties spēkiem. Izredžu nekādu, visā pagājušajā sezonā tikai reizes trīs es pabiju uz ledus, bet par lomiem labāk pat nejautājiet. Mierinājums viens, ka mājās man ir suņuks, nevis kaķis.

Laiks brīvdienās bija gluži kā pēc pasūtījuma. No rīta bija mazliet piesalis, bet ap pusdienlaiku spīdēja spoža pavasara saulīte. Atmosfēras spiediens visu laiku bija uz vienas atzīmes, kas solīja labu copi. Tikai Jazinoka ezers, kas atrodas pašā Grāveru ciemata centrā, ir pazīstams ar savu kaprīzo dabu. Tiesa, janvārī retiem laimīgajiem izdevās izvilkt plaužus un lielus asarus, vēlāk varēja noķert tikai sīkzivis. Mazu asarīšu visur bija ka biezs, kurus mak-šķernieki parasti palaiž brīvībā, bet, lūk, sacensībās tiek uzskaitīts viss. Turklāt vēl par vismazāko zivtiņu par dabūt arī balvu. Grāveru copmaņiem ir tāda tradīcija: vilkt lozes uz paredzamo makšķerēšanas sektoru. Šogad diemžēl trāpījās Raģeļu līcis, kur no plaužiem nebija ne miņas. Copmaņu atgriešanās krastā allaž ir apburošs skats. Orientieris bija pareizs — ugunskura dūmi un zupas smarža. Protams, žēl, ka lielajā katlā pagaidām nenokļūst vietējie zandarti, toties arī Norvēģijas lasis pēc garšas nemaz nav sliktāks. Kad iemācīsimies saimniekot zilajā druvā, par to diskusija priek-šā. Karsta zupa svaigā gaisā — tā jau ir balva. Par to parūpējās vietējās sievietes. Kamēr nogurušie vīri slavēja saimnieces un sūrojās par slikto copi, orgkomitejas locekļi aiznesa lomus uz veikalu, lai tos nosvērtu, jo sporta rezultāti prasa īpašu precizitāti.

Pēc mokošas gaidīšanas sākās apbalvošanas procedūra. Apsveikumus ar izcīnīto pirmo vietu saņēma Viktors Kormiļcevs, kurš četrās stundās noķēra 1,088 kg zivju. Copes veterānam Boļeslavam Bižānam veiksme uzsmaidīja trīs reizes: sudraba medaļa un balvas par visbrangāko raudu un vismazāko asarīti. Tikai par 46 gramiem no pieredzējušā copes meistara atpalika Andrejs Leonovs, kurš uzrādīja tiesnešiem 0.652 kg smagu lomu. Pirmo reizi tradicionālajās pagasta sacensībās piedalījās 13 gadus vecais Vadims Ušackis. Septiņi asarīši sākumam nemaz nav slikti. Viņš vērīgi ieklausījās pieaugušo sarunās, bet tie sprieda par vienu: ezeri jāglābj nekavējoties, ielaižot tajos zivju mazuļus.

Aulejiešu sarunas

Uz pulcēšanās vietu es ierados pirmais — man ļoti dārga ir saskarsme ar citiem hobija kolēģiem. Pazīstamas sejas, rokasspiedieni un neviena laba vārda par aizejošo ziemas sezonu. Tiesa, tika nosaukts kāds laimīgais, kurš nesen Sīverā noķēris brangas raudas. Bet ar lieliem asariem, pat ar nelieliem plaužiem neviens nevar palielīties. Vairs neķeras līdakas — visi ezeri pārvērtušies par nekvalitatīvu sīkzivju uzturēšanās vietām.

Parādījās sacensību galvenais organizētājs, pagasta priekšsēdētājs Aivars Umbraško un pārsteidza visus, parādot balvas. Ziemas tērps, slavenais Barnaulas ražojuma ledus urbis un 45. izmēra zvejnieka zābaki! Noslēpumā palika tikai sacensību vieta, taču pašvaldības vadītājs darīja galu intrigai, nosaucot Lielo Gauslu. Autobusa šofera Jāņa Viguļa sejā atplauka smaids: viņš dzīvo krastā un zina šo ezeru kā savus piecus pirkstus. Mani šis paziņojums darīja grūtsirdīgu: es taču aizstāvēju redakcijas godu, un izvēle nenāca man par labu. Pazīstu daudzu Aulejas puses ezeru “raksturu”, bet, lūk, uz Lielā Gausla nekad neesmu makšķerējis ziemā.

Autobuss atveda divus desmitus balvu pretendentu uz sacensību norises vietu. Pēc vietējās tradīcijas galvenā tiesneša portfelis tika nodots pagājušā gada uzvarētājam. Pēteris Vaišlis, kurš toreiz izcēlās uz Cierpa ezera ledus, ar karodziņiem ātri iezīmēja copes zonu uz Gausla. Te es arī pieļāvu liktenīgu kļūdu, kad sāku iebarošanu āliņģos pa līča centru. Zaudējis tieši pusstundu laika, es sapratu, kāpēc vietējie tā pieplaka krastam, kur vilka laukā sīkus asarīšus. Labojis kļūdu, es piebiedrojos pārējiem un centos izbēgt no kauna. Visbeidzot mana mormiška saistīja maza plaudīša uzmanību...

Makšķernieki pie kaimiņu āliņģiem, nolādot slikto copi, turpināja ar mani sarunu par ezeru deģenerācijas tēmu. Pašlaik ir neapmierināti visi: īpašnieki, nomnieki, rūpnieciskie zvejnieki un makšķernieki. Latgales dabiskās ūdenstilpes neizturēja spiedienu, bet vislielāko postu nodarīja malu zvejnieku tīkli. Vairāk nekā stundu šo sasāpējušo problēmu mēs apspriedām uz ledus kopā ar Aivaru Umbraško. Godīgais un atklātais vadītājs ļoti pārdzīvo par dzimtā ezeru novada likteni. Aulejieši pelnījuši pienācīgu uzslavu: viņi visi palikuši uzticīgi mantotajai zemei, dzimtajai pusei, uzcēluši labākās viesu mājas rajonā. Viņiem divtik sāpīgi par to, ka dzimtajā pusē preču zivis kļuvušas par deficītu. Vajadzīgas nopietnas programmas, projekti, investīcijas, lai atgūtu Latgales ezeru kādreizējo produktivitāti. Zivju mazuļu ielaišana uz “Zivju fonda” rēķina izrādījās ne īpaši efektīva, bet pagājušajā gadā tā nenotika vispār.

Aivars Umbraško saskata problēmu tajā apstāklī, ka tagad tiek likts vairāk birokrātisku šķēršļu, kas sarežģī zivju resursu atjaunošanas procedūru. Ja Aulejas ezerā sudrabkarūsas ir aklimatizējušās, tad sliktāks stāvoklis šajā ziņā ar Sīvera ezeru. Samazinās zandartu populācija, kas tika kultivēta vēl padomju laikos.

Maz efektīvi izrādījās mēģinājumi ielaist līdaku un karūsu mazuļus LR atjaunotās neatkarības gados. Aulejas zvejnieki uzskata, ka zvejas ar vadiem pārtraukšana nenāca par labu ezeriem. Vasaras un ziemas tralēšana attīrīja dabiskās ūdenstilpes no ūdensaugiem un veicināja ūdens iemītnieku aktīvāku dzīvesveidu. Ziemas ar plānu sniega segu un pavasara palu trūkums pasliktina līdaku nārstošanas apstākļus. Latvijas novadam, kurš ir visbagātākais ar ezeriem, nepieciešama sava zivkopības bāze. Tā bija arī agrāk, taču vispārējā sabrukuma azartā netika saglabāta zivju audzētava Krāslavā. Tika zaudēts laiks un netika izmantotas iespējas...

Tiesa, Aivars Umbraško saprot, kas var glābt vietējos ezerus. Taču, spriežot pēc vadītāja teiktā, pagaidām nav bijis iespēju izvērst pagasta zivkopības nozari. Varbūt pašvaldību reforma palīdzēs dabai, kurai nodarīts pāri, no kuras mēs esam iemanījušies tikai ņemt, neko nedodot pretī. Makšķerēšanas tūrisms ir perspektīva lieta, un ir sen laiks pāriet no sarunām pie darbiem.

... Mēs sacentāmies piecas stundas. Kamēr tika svērti lomi, es fotografēju visjaunāko dalībnieku — deviņgadīgo Jāni Umbraško, un visvecāko — uzvārda brāli Jāzepu, kura copes stāžs pārsniedz 55 gadus. Tiesnešu brigāde steidzās, tāpēc notika neliels misēklis, kas tomēr bija patīkams. Sergejam Jermolajevam tika pasniegta balva par trešo vietu, tad tā tika atņemta, lai apsveiktu ar iegūto otro vietu. Viņš tā sapņoja saņemt mūsdienīgu ledus urbi, un šis sapnis piepildījās! Devītās klases skolnieka loms — 2,510 kg. Bronzas balvas ieguvējs Ēriks Uzoliņš atpalika no Sergeja tikai par 75 gramiem. Kā-roto tērpu dabūja Jānis Vigulis, kurš reģistrēja dienas rekordu (3,115 kg), kas tieši divas reizes lielāks par manu lomu. No liela kauna mani paglāba mazais plaudis, kas tika atzīts par sacensību lielāko trofeju. Kāds uz ledus pajokoja — svars 1,3 kilogrami! Tad sekoja labojums: svars desmit reizes mazāks. Ar prieku saņēmu adīto balvu. Ilgajos gados Aulejas dziedošās sievietes man vairākkārt dāvināja dūraiņus, zeķes, bet tagad dabūju pirks-taiņus. Visu dzīvi jūtu Aulejas puses ļaužu siržu siltumu. Balvu pretendentu uz miniasarīšiem bija pāri par desmit, taču piemiņas balva tika Bronislavam Pudniekam.

Tā bija neaizmirstama diena, paldies par uzaicinājumu, Auleja! Uz redzēšanos!

Aleksejs GONČAROVS