Mēs esam paaudze, kurai pirms sešdesmit gadiem atņēma tēvzemi. Aiz katra no mums, vēl dzīvajiem, stāv simti un tūkstoši svešumā nomocīto, kas nav sagaidījuši šo dienu.
Mēs runājam arī viņu vārdā. Mēs esam sirmi. Mēs novecojam, mēs aizejam, mēs mirstam. Mēs vēršamies pie jums, kas esat jauni un stipri, tādi, kādi mēs bijām pirms sešdesmit gadiem, kas esat saņēmuši savu neatkarīgo tēvzemi. Tā ir noplicināta, tomēr tā ir mūsu tēvzeme, vienīgā, mūžīgā... Ņemiet, kopiet, augšāmceliet šo zemi, mīliet to, kā to esam mēs mīlējuši... Dodiet šai zemei savu spēku. Visu upuru vārdā mēs lūdzam jauno paaudzi, dodiet šai zemei savu spēku, un tā dos savu spēku jums, tāpat kā mums tā ir devusi. Mēs ticam jums, mēs svētījam jūs. Visiem Latvijā dzīvojošajiem 1949. gada 25. marts bija, ir un vien- mēr paliks kā viena no vismelnākajām dienām, kad deportācijas akcijās uz Sibīrijas nometnēm tika aizvesti 45 tūkstoši mūsu valsts dēlu un meitu. Daudzi no viņiem tajās tālajās, svešajās vietās palika uz mūžīgiem laikiem. Ilgajos padomju gados šie noziegumi tika apzināti noklusēti. Tikai līdz ar Atmodas sākumu pamazām sāka vērt vaļā slepenos arhīvus, kad deportācijās cietušie beidzot uzdrošinājās par nomitinājumā pieredzēto un pārdzīvoto runāt skaļi. Un gribētos cerēt, ka šīs atmiņas nepagaisīs.
25. martā plkst. 13 notiks ziedu nolikšana pie pieminekļa represētajiem Krāslavā.
Konstantīns PONTAKS, Krāslavas politiski represēto kluba valdes loceklis
.jpg)
.jpg)
