Īrijas un Latgales līdzeklis pret Latvijas krīzi

Stanislavam Ratinskim ir tikai 27 gadi. Mūsējais puisis no Bērziņu puses, kurš ir Osvalda Kivliņa krustdēls. Par krusttēva uzņēmējdarbību “Ezerzeme” jau stāstīja. Vai ir vērts brīnīties par to, ka metālapstrādes rūpnīciņa arī tika uzcelta uz zemes, kas pieder Ūdrīšu saimniekam. Lūk, kāpēc jaunais biznesmenis uzreiz nosauca Osvaldu par galveno kompanjonu. Jau vairākkārt man ir nācies vērot, kā liktenis saved kopā domubiedrus — uzņēmīgus cilvēkus, kuri mūsu dienās ir īpašs deficīts.

Lauku jaunietis kopš mazām dienām zināja, ko grib no dzīves. Pēc Upmalas deviņgadīgās skolas beigšanas viņš izvēlējās Lūznavas lauksaimniecības tehnikumu. Saņēmis mehāniķa diplomu un apguvis vairākas blakusspecialitātes, viņš devās studēt uz Rēzeknes augstskolu. Pēc Ekonomikas fakultātes otrā kursa pabeigšanas viņš aizdomājās: paņēma akadēmisko atvaļinājumu un aizbrauca uz Īriju, lai uzlabotu materiālo stāvokli un saprastu, kāpēc zaļā sala tā vilina cilvēkus no visas Eiropas. Vairākumam viesstrādnieku tā bija laba iespēja cienīgi nopelnīt. Turpretim Stanislavs paraudzījās uz salas valsti citādi — kā uz biznesa skolu. Nostrādājis gadu vaiga sviedros siltumnīcās, kur audzēja salātus, Latgales puisis atgriezās Rēzeknē, kur par Īrijā nopelnīto naudu nopirka nelielu māju. Iekārtojās darbā rūpnīcā “Rebir”, taču ātri vīlās peļņas ziņā. Pats personīgi pārliecinājās, ka ekonomiskajā attīstībā Latvijai līdz Īrijai ir tikpat tālu kā no zemes līdz debesīm. Atgriezās jau pazīstamajā valstī, mēnešus trīs nostrādāja celtniecībā, tad pārgāja uz rūpnīcu, kur bija vajadzīgi kvalificēti metinātāji. Viņš ar pateicību atcerējās tehnikumu aiz Maltas. Ielu un ceļu apgaismošanas metāla balstu ražotne patīkami pārsteidza ar vienkāršību, ekonomiskumu un rentabilitāti. Neviļus radās doma: kāpēc gan Latvijā nav analoģisku tehnoloģiju? Sarunā Stanislavs negaidot atzinās: “Jutu, ka man ir uzņēmēja ķēriens, tikai nezināju, ar ko sākt. Visbeidzot arī radās tāda izdevība...”

Apguvis ražotni no “a” līdz “z”, Stanislavs atgriezās mājās ar galveno ieguvumu — ar ideju. Kavēja tikai viens: kur ņemt starta kapitālu? Viena galva — labi, divas — vēl labāk. Gandrīz fantastiskas idejas realizēšanā iesaistījās Osvalds Kivliņš, un process sākās...

Stanislavs sen sapņoja par savu rūpnīcu, tāpēc sava sapņa realizēšana rasējumos īpašas grūtības nesagādāja. Mazliet uztrauca tikai tāme, taču kompanjoni bija pārliecināti par galveno — par gatavās produkcijas pieprasījumu. Abi nebaidījās doties uz Ķīnu, kur noslēdza izdevīgus kontraktus par metālapstrādes iekārtas piegādi. No Ķīnas ataicināja montāžas speciālistus. Rūpnīcu ar apsildāmām metāla sienām būvēja paši, veiksmīgi izmantojot bijušā sovhoza šķūņa betona balstus. Ķīnas iekārtu papildināja ar Vācijas ražojuma iekārtu, bet līgumus par metāla piegādi noslēdza Ukrainā un Beļģijā, kurp komandējumā devās Stanislavs — angļu valodu viņš pārzina perfekti. Tā 2007. gada jūnijā arī tapa firma “Latgales stabu konstrukcijas”, kas, iespējams, ir pirmā Latvijā. Cik gan ilgi var iepirkt apgaismošanas balstus ārzemēs?

Pirmo produkciju uzņēmums saražoja februārī. Metālu konstrukciju sortiments ir plašs, saskaņā ar pastāvošajiem Eiropas standartiem piedāvājamais balstu augstums ir no 3 līdz 20 metriem. Pirmais variants ir ļoti vienkāršs: astoņskaldņu stabs ar konsoli augšējā daļā. Otrais — sarežģītāks: dekoratīvāks — parku apgaismošanai. Metāla konstrukcija tiks uzskatīta par pabeigtu pēc cinkošanas. Šim nolūkam jau noslēgts līgums ar Lietuvas firmu Ukmerģē. Ar gatavās produkcijas vairumtirdzniecību nodarbosies trešā specializētā sabiedrība ar ierobežotu atbildību, taču ar starpvalstu darba lauku. Ir nopietna perspektīva atvērt noieta tirgu Spānijā, Ukrainā, Īrijā, Anglijā. Iesācējs direktors ar optimismu raugās arī uz Latvijas iekšējo tirgu.

Pats par sevi saprotams, ka kredīti, kas prasīja milzīgu piepūli, ir jāatdod. Pirmsekspluatācijas regulēšanas darbu posmā nelielais sešu cilvēku kolektīvs veica starppasūtījumus, firma pelnīja naudu arī ar metāla tirdzniecību.

Kad es ievirzīju sarunu par finanšu problēmām, kas pēdējā laikā nomāc Latviju, Stanislavs pateica gudrus vārdus: “Krīze pie mums ilgst nu jau gandrīz divus gadu desmitus. Izeja ir viena — jāsāk attīstīt ražošanu, ko es arī daru. Esmu pateicīgs Īrijai, kura man dāvāja ne tikai ideju. Tur palika domubiedri, kuri palīdz arī tagad personīgā biznesa tapšanas visgrūtākajā posmā. Laba lieta ir elektronsakari! Paveicās arī vietējiem puišiem, kuri noticēja man. Tagad katra darba vieta ir zelta vērta. Taču ļoti augsta ir arī vadītāja atbildība par padoto likteni. Pagaidām baiļu nejūtu.”

Metāls necieš vārguļus, lai gan ražošanas process jaunajā rūpnīcā pamatā ir mehanizēts. Savulaik Stanislavs nodarbojās ar trīscīņu, tagad stieņa vietā cilā metāla astoņskaldņus. Viņš vienkārši spēlējas ar smagām detaļām, tā skaidrojot man metāla balstu montāžas principu. Pavadot mani, direktors, uzvilcis aizsarķiveri, devās pie plazmas darbgalda, lai turpinātu metālgriešanas darbus.

Vēl viens vaibsts jaunā uzņēmēja portretā. No rītiem Stanislavs Ratinskis brauc uz Ūdrīšiem no Rēzeknes — mašīnas stūrēšana viņam sagādā prieku. Paspējot visur, viņš iemanījās veikt arī mājas kapitālremontu. Par savu dzīvesbiedri Ilonu viņš pateica tādus vārdus: “Visdrīzāk jau filoloģei ar diplomu nāksies pārkvalificēties par tirdzniecības menedžeri. Tas ir perspektīvs Eiropas vēriena darbs. Starp citu, mēs kopā pabeidzām biznesa universitātes Īrijā.”

Dīvaini, ka tolaik, kad mūsu rajona pagastu vadītāji braukāja pa eksotiskajām valstīm kapitālisma celtniecības pieredzes meklējumos, tepat blakus parādījās spilgts Latgales ekonomiskās atdzimšanas piemērs. Tikai diez vai Bērziņu patriota eksperiments ieinteresēs tautas kalpus. Ūdrīšos neaug palmas, nav arī siltas jūras, kuras krastos jau pierasts atpūsties uz tautas rēķina.

Aleksejs GONČAROVS