Kas būs ar Latviju un ar mums?

Augstie kungi ieradās gandrīz pilnā sastāvā, izņemot Vili Krištopanu, kuram ir savs bizness aiz okeāna. Visbeidzot, kaut arī ar 15 gadu novēlošanos, bijušie un tagadējie valstsvīri risināja sarunu par Latvijas Republikas attīstības koncepciju, bet precīzāk — par tās trūkumu. Laiks parādīja: maldījās tas, kurš uzskatīja, ka Baltijas valstu iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO atrisinās visas problēmas. Gluži otrādi, konkurences apstākļos, kas ar katru dienu saasinās, ES jaunās valstis izjuta kaut ko līdzīgu diskriminācijai: tiek apcirptas subsīdijas lauksaimniekiem, uzspiestas rekomendācijas sašaurināt veselas nozares. Plus darba resursu, tajā skaitā sagatavotu augstskolu absolventu piespiedu aizplūšana. Latvija padevīgi peldēja pa straumi, kamēr globālās krīzes vētra pārsteidza slikti vadīto kuģi nesagatavotu, tā parādot valsts pilnīgu nesagatavotību neparedzētiem apstākļiem. Televīzijas raidījuma viesi ļoti nelabprāt atzinās pieļautajās kļūdās, un savos vērtējumos bijušie ministru prezidenti visādi mēģināja mīkstināt tagadējo katastrofālo sociāli ekonomisko situāciju. Mājot cits uz citu, viņi vainoja ārējos faktorus. Toties televīzijas skatītāji telefonaptaujā noteica slimajai valstij precīzu diagnozi: viss ir palaists pašplūsmā, valstij nav mērķu. Diskusijas dalībnieki kautrīgi piedāvāja ceļus, kas ejami, lai izkļūtu no dziļās krīzes. Tā ir “Zaļā Latvija”, alter- natīvo enerģijas avotu attīstība, vietējā biznesa atbalstīšana un eksporta stimulēšana. Aso sociālo problēmu risināšana tradicionāli atstumta pēdējā vietā. Oligarhu partijas nekad nesteidzās strādāt tautas labā, varbūt vienīgi pirms vēlēšanām...

Valdības krišana bija pilnīgi prognozējama, un jau 12 stundu pēc demisijas Ivars Godmanis “nomierināja” mūs: “Visas nelaimes Latvijai vēl priekšā!” un atzinās: ja “Parex bankas” glābšanai nebūtu iztērēts vairāk nekā miljards latu, tad mēs, iespējams, iztiktu bez starptautiskajiem kredītiem. Reālā situācija ir tāda, ka budžeta ienākumi ekonomikas apstāšanās, bezdarba pieauguma dēļ ievērojami samazinās, kas arī liek valstij izstrādāt nevis vienkārši nepopulārus, bet gan drakoniskus pasākumus. Otrais bijušais ministrs, Ainārs Šlesers, publiski paziņoja, ka apstākļos, kad iekšzemes kopprodukts ekonomikā noslīdējis par 10%, situāciju neglābs arī valdības jaunās personas.

Mēs visi esam apklusuši, gaidot sliktas ziņas. Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētājs Pēteris Krīģers intervijā paziņoja: “Ja jaunie valdības vīri turpinās agrāko dialoga stilu ar sociālajiem partneriem, bet konkrēti — ignorēs mūsu prasības, ierosinājumus un padomus, tad kārtējais protestu vilnis būs garantēts! Godmanis vārdos ļoti vēlējās samazināt valsts pārvaldes štatus, taču patiesībā no tā nekas neiznāca. Cerams, ka Dombrovskis tomēr spēs veikt reformu un to sāks ar ļoti daudzu nevajadzīgu valsts aģentūru un citu birokrātisku struktūru likvidēšanu. Skolotāju, mediķu, kultūras darbinieku algas es ieteiktu neaiztikt vispār. Skolotāji saņem vidēji tikai mazliet virs 300 latu. Ko tur vēl var samazināt?!”

Kad sabruka mīts par kapitālismu bez krīzes, mēs ļoti asi izjutām efektīvu menedžeru deficītu, tajā skaitā arī pašvaldību līmenī. Situācija liek šodien pelnīt naudu, bet mēs esam iemācījušies tikai dalīt un tērēt. Divtik nepatīkami, ka pastāvošā nodokļu politika nestimulē mazā un vidējā biznesa attīstību, uz kā rēķina vēl varētu izdzīvot daudzcietusī Latgale. Saasinās problēmas ar naturālo saimniecību izdzīvošanu, jo lauciniekiem tiek atņemts pēdējais — piena, bet precīzāk maizes nauda. Un neviens nezina, ko darīt. Mazas pašvaldības neizrāda sevišķu iniciatīvu, bet valdībā risinās demonstratīva cīņa par ministru portfeļiem, kuriem tagad ir īpaša vērtība. Tāpat administratīvajam resursam pirms jaunu novadu un Eiropas Parlamenta vēlēšanām.

Nebūt neapskaužu partiju “Jaunais laiks”, kurai valsts prezidents Valdis Zatlers uzticēja valsts valdību — kārtējā ministru kabineta izveidošanu. Vēl nesen opozicionāri skaļi kritizēja iepriekšējo valdību par pievienotās vērtības nodokļa paaugstināšanu, bet pašlaik premjera kandidāts Valdis Dombrovskis ir spiests rīkoties pretēji partijas biedru populistiskajiem paziņojumiem. Ar lielām grūtībām noritēja koa-līcijas partneru pašiznīcinošās deklarācijas parakstīšana.

Uzticība varai ir tāda, ka sliktāk nemaz nevar būt. Tagad tauta visbeidzot saprata vadošo partiju prioritātes: vispirms personīgās, tad partiju intereses, tālāk seko sponsoru pasūtījumu izpilde. Bet valstij un vēlētājiem — viss, kas paliek pāri. Ir nopietnas bažas par to, ka jaunā valdība izvēlēsies partiju konkurences savstarpējās cīņas, nevis valsts intereses. Dīvaini ir vērot, kā bezdibeņa malā jaunizcepto koalīciju urda pretrunas ministru krēslu dalīšanā, budžeta apcirpšanas variantos, valsts pārvaldes reformēšanā. Nemaz nekautrējoties, Tautas partija sākumā pauda savu nepiekrišanu Valda Dombrovska un Eināra Repšes nodomiem likvidēt padomes valsts uzņēmumos un valsts agentūrās. Kā gan citādi! Kurš labprātīgi atdos finanšu sili, pie kuras visu laiku sildījies “oranžās” partijas aktīvs. Vēl jo vairāk tāpēc, ka jaunajā valdībā tautpartijnieki atstāti bez ekonomikas posteņiem. Pirms izšķirošajām vēlēšanām. Pat glābšanas plāna ar nosaukumu “Neatliekamie pasākumi finanšu un ekonomiskās sistēmas stabilizācijai” pieņemšanas atbildīgajā periodā parlamentāro republiku plosa partiju iekšējās nesaskaņas. Tā nebija nejaušība, ka bijušo ministru prezidentu TV diskusijas laikā izskanēja doma par to, ka Latvijai būtu laiks kļūt par prezidenta republiku. Ļoti žēl, ka, nosaucot krīzes cēloņus, valdības vadītāji nemaz neapsprieda rūpnieciskās ražošanas likvidēšanas problēmu un austrumu potenciāla iespējas, kas nu palaistas garām.

Toties izskanēja doma, ka mums vēl būs trekni gadi. Iespējams, bet tikai izredzētajiem. Starp citu, vēlēšanu brīvība ir demokrātiskās Latvijas galvenais iekarojums. Ja partijas intereses tiek liktas augstāk par valsts interesēm, tad te vainojams katrs no mums.

Aleksejs GONČAROVS