Visapkārt tik daudz nogurušu, skumīgu un nelaimīgu cilvēku. “Grūta dzīve,” daudzi saka, bet uzlabot to necenšas. Es neticu, ka, cilvēkam piedzimstot, liktens feja ieliek viņa šūpulī jau gatavu dzīves karti, kas pilna ar norādēm par to, pa kuru taciņu iet, lai būtu laimīgs, pa kuru, lai gūtu panākumus vai būtu veiksmīgs. Savas slepenās iespēju takas cilvēkam jāatklāj pašam. Vai ticēsiet, ja teikšu, ka viens iespēju stāsts sākās Krāslavā vēl aizvadītā gada rudenī?
Mēs, trīs 12. klases skolnieces no Krāslavas Valsts ģimnāzijas — Sandra Misjūne, Jūlija Sakoviča un es — piedalījāmies Latvijas Aizsardzības ministrijas rīkotajā zināšanu konkursā “Centrālās un Austrumu Eiropas valstis vēstures griežos: 1918.-2008”, izpildot testa jautājumus un izvēloties apskatīt vienu no piedāvātajām eseju tēmām, respektīvi, “Somija un Baltijas valstis: kopīgs liktenis pie vienas jūras, atšķirīgas pieredzes”. Tā jau saka, ka dzīve mēdz izspēlēt jokus: tas, uz ko vismazāk ceri, parasti piepildās. Taču iegūtā 2. vieta 84 spēcīgu komandu vidū bija kaut kas absolūti neticams. Ja pieļaujat domu, ka prieks varētu ilgt visas dienas garumā, raugoties uz padarīto un izbaudot gandarījumu, tad apjaušat, ko izjutām, uzzinājušas rezultātus. Turklāt šajā brīdī mūsu piedzīvojumi vēl tikai sākās.
Janvāra sākumā sekoja uzaicinājums un došanās uz Aizsardzības ministrijas rīkoto uzvarētāju apbalvošanas ceremoniju. Varbūt skanēs pārspīlēti, bet tieši tā apziņa, ka esi starp zinošiem, par sevi pārliecinātiem cilvēkiem, kā ASV vēstnieku Latvijā Čārlzu Larsonu, ASV aizsardzības atašeju, Somijas vēstnieci Latvijā Mariju Sereniusu un Sorosa fonda direktoru Mārtiņu Mūrnieku, lika apjaust veiksmes tinktūras sastāvu. Radoša pieeja, mērķa izvirzīšana un pastāvīga tā apzināšanās, darbs un vēlme nokļūt vēl tālāk — būtiskākie sevis pilnveides instrumenti. Iesaistoties diskusijā ar AM Valsts sekretāru Jāni Sārtu, izpratām Gruzijas — Krievijas militāro konfliktu 2008. gada augustā, ASV lomu Centrālās un Austrumu Eiropas attīstībā, tikām informēti par Latvijas dalību starptautiskajās operācijās un ieguvumiem no dalības NATO. Šķiet, ka šāda fantastiska iespēja jau ir balva pati par sevi, taču mums kā 2. vietas ieguvējiem pienācās arī divu dienu informatīvi izglītojošs brauciens uz Igauniju, Tallinu. Un šeit jau palēnām jāpāriet pie mūsu piedzīvojuma nākamās daļas.
Laikā no 18. - 20 februārim mēs, trīs latviešu meitenes, viesojāmies Tallinā. Pats neparastākais šajā stāstā liekas tas, ka ekskursija bija balstīta nevis uz izklaidējošas informācijas gūšanu, bet gan uz iepazīšanos ar igauņu militārajiem spēkiem, kā arī izpratnes gūšanu par viņu iekšpolitiskajām un ārpolitiskajām iniciatīvām. Tā jau pirmās dienas rītā mūs sagaidīja igauņu gide, ar kuru devāmies uz Igaunijas Aizsardzības ministriju. Igauņi ir daudz patriotiskāki, apzinīgāki, viņi neizmērojami lielus resursus velta aizsardzības sistēmas uzlabošanai, turklāt viņiem joprojām ir obligātais karadienests — būtiskākās atziņas, ko guvām, iesaistoties diskusijā ar Igaunijas Aizsardzības ministru. Tālāk sekoja vizīte štābā, kibercentrā, tikšanās ar jauniešu organizācijas Kodututred (kas ir līdzīga mūsu pašu jaunsargiem) vadītāju, kā arī okupācijas muzeja apskate. Arī nākamā diena bija notikumiem piesātināta, kā būtiskāko jāmin uzņemšanu Tapa centrā, kas ir milzīgs militārs komplekss, un iespēju pašām izmēģināt roku šaušanā. Jāsaka — izdevās tīri labi! Bet... līdz profesionālajai karjerai gan vēl tālu! Tā kā brauciena pamatā galvenokārt bija dažādas oficiālas tikšanās un vizītes igauņu valstiskajās institūcijās, tad pilsētas apskate palika otrajā plānā. Bet, neskatoties uz to, iespaids par Tallinas gaisotni radās. Diezgan mūsdienīga, pretencioza pilsēta, kurai vēl trūkst tās izsmalcinātības un arhitektoniskā šarma, kas piemīt Rīgai, mūsu pašu galvaspilsētai.
Man tik tiešām grūti spriest par tām lietām un notikumiem, kas ekskursijas laikā bija visvairāk izdevušies, taču kā nenovērtējamu ieguvumu gribētu minēt iepazīšanos ar fantastiskiem cilvēkiem. Ļaudīm, kas otru uztver kā sev līdzīgu, kuriem neeksistē nekādi priekšraksti vai ierobežojumi savstarpējā komunikācijā un kas labprāt padalās tajā pieredzē, ko guvuši. Lai gan visas oficiālās amatpersonas zināja, ka esam vēl tikai skolnieces, viņu izturēšanās manierē bija jaušams kaut kas no apbrīna un dziļas pie-tātes. Vienkārši apbrīnojami!
Domāju — pārējām komandas biedrenēm būs jāpiekrīt, ka bez mūsu vēstures un politikas skolotājas Viktorijas Na-livaiko mums būtu veicies pulka sarežģītāk. Tieši viņa ir tas cilvēks, kas šo triju vidusskolas gadu laikā mums iemācīja domāt, spriest, vērtēt visu, meklēt notikumu cēloņus un likumsakarības — prasmes, kas nav pielīdzināmas itin nekādiem taustāmiem, materiāliem resursiem. Un par to viņai liels paldies!
Daudziem varbūt šķiet — kāda jēga piedalīties konkursos, iesaistīties jebkāda veida aktivitātēs, ja galarezultātā tik un tā nāksies palikt ar garu degunu. Taču tā nebūt nav! Pēc savas pieredzes varu teikt, ja arī sākotnēji nepaveicas, tad jāturpina darboties, jo no neizdošanās līdz panākumu gūšanai ir tikai acumirklis. Piedalīšanās dod iespēju pilnveidot savu apķērīgumu un loģisko domāšanu, tā dod papildus stimulu, kā arī iespējas pavisam drīz nokļūt ne vien Latvijas, bet gan visas pasaules “debesīs”. Tā ka aiziet! Bet, ja jūs jautājat, kā mums izdevās triumfēt šajā konkursā — par to vēsture klusē!
Anna ZEMBLICKA, Krāslavas Valsts ģimnāzija, 12. b klase
.jpg)
.jpg)
