Talantu atklāj mammas dāvana

Andrupenietis, mācījies vietējā skolā, pēc astotās klases devās uz Daugavpils celtniecības skolu, strādājis Andrupenes kultūras namā par māksliniecisko vadītāju, dienējis Harkovā, kur spēlēja baritonu pūšamajā orķestrī, bet pēdējā dienesta gadā vadījis vokāli instrumentālo ansambli. Tagadējai paaudzei ir visai miglains priekšstats par Pa-domju Armiju, taču, pēc Viktora vārdiem, tādu var iegūt, ieslēdzot televizoru un noskatoties pārraidi “Acīmredzamais-neticamais” vai “Dzīvnieku pasaulē”.

Viktors: “Tur dienestā tas viss bija, tikai vēl spilgtāks un efektīgākā izpausmē. Iedomājieties, vienviet sapulcināti dažādu tautu pārstāvji no visas plašās PSRS — tas bija tāds “zieds”, ka grūti izstāstīt! Dienesta beigās pateica, ka pēc mums daļā vairs neiesauks baltiešus — esot pārāk gudri. Izveidot ansambli nebija problēmu — starp 620 karavīriem netrūka patiesu talantu! Muzikantiem dienesta gadi bija vieglāki, katru dienu orķestris, izpalika norīkojumi un daudzas citas ar armiju saistītas lietas.”

Pārnācis no dienesta armijā, Viktors atgriezās darbā klubā. Ilgus gadus bija mākslinieciskās daļas vadītājs un vokāli instrumentālā ansambļa vadītājs, kādu laiku strādāja Dagdā ceļu pārvaldē, bet galu galā papildināja bezdarbnieku armiju. Tomēr saikni ar kultūras dzīvi nav pārtraucis ne mirkli, tāpat kā līdz pat šaidienai nav pametis novārtā savu pirmo apgūto mūzikas instrumentu — ģitāru, kuru turpina spēlēt kapelā.

“Mūziķa izglītības man nav, ģitāru un taustiņinstrumentus esmu apguvis pašmācības ceļā, turpina Viktors. “Mamma no agra rīta līdz vēlam vakaram strādāja Dagdas remonta celtniecības pārvaldē — ne viņai bija laika ar mani ņemties, ne liekas naudas, lai man mācītu mūziku. Par mūzikas vai mākslas skolām tolaik cilvēki vispār neaizdomājās. Kad mācījos sestajā klasē, manā dzimšanas dienā mamma uzdāvināja ģitāru, ar to viss sākās. Iemācījos ātri: apmeklēju dejas, kurās spēlēja dzīvā mūzika, iegaumēju divus trīs akordus, mājas atkārtoju. Uz dejām devos pa kluso no mammas, jo skolēniem tolaik tās bija liegts apmeklēt. Ģitāru spēlēju mājās un skolā kompānijā, reiz viena skolotāja pat izteicās, ka uz ģitāras tikai bandīti spēlē. Nejūtos apvainojies, viņa bija partijas cilvēks, citādi nemaz nedrīkstēja domāt un runāt.”

Jaunā muzikanta izaugsme bija ļoti strauja — jau nākamajā gadā pēc astoņgadīgas skolas viņš ir ģitārists Andrupenes ansamblī. Ģitāru spēlē arī Daugavpils celtniecības skolas kopmītnēs, par šo laiku Viktors izsakās, ka celtniecības skola viņam bijusi kā iestāde ar muzikālu novirzienu. Kāpēc nedevās uz mūzikas skolu? Diemžēl Viktoram nebija sākotnējās muzikālas izglītības, līdz ar to nevienā mūzikas skolā viņu nepaņemtu.

Andrupenes kultūras nama vokāli instrumentālais ansamblis Viktora dzīvē spēlē milzu lomu. Savulaik muzikantu kolektīvs bijis ļoti liels, vispār tas bijis laiks, kad dzīvā mūzika bija topā, jo lenšu magnetofons bija liels retums, bet par kompaktdiskiem un MP3 mūzikas formātu neviens par dzirdējis nebija. Nebija arī sintezatoru, kas mūziķu aprindās tiek saukti arī par “durilku”: pogu piespied un tev jau spēlē vesels ansamblis! Tolaik bija reālas ģitāras, sitamie instrumenti un viss pārējais bija, kā pienākas. Pirmsākumos Viktors ansamblī spēlēja ritma solo ģitāru, bet laiks ritēja, kolektīvs pamazām saruka: kurš apprecējās, kurš tāpat aizgāja, palika kodols, kas izveidoja pop-rok kapelu “Trīs vīri laivā”. Nebija vairs bundzinieka, nepietika citu instrumentu, tālab Viktors pārkvalificējās spēlēt taustiņinstrumentu: puiši sameta naudu un nopirka sintezatoru “KORG”.

Mans sarunbiedrs pilnībā piekrīt Dagdas pagasta muzikanta Valda Pudnika sacītajam, proti, ka ir muzikants, nevis mūziķis. Otra līdzība ir faktā, ka abi šie muzikanti arī ļoti skaisti dzied. Saknes tam visam meklējamas pagātnē, proti, gēnos. Piemēram, Viktora vecmāmiņa spēlēja uz balalaikas, turklāt sešstīgu. Arī savu mazdēlu iemācīja. Viktora mamma ļoti labi dzied. Tajos senākajos laikos cilvēki neuzskatīja mūziku par kaut ko tādu, kas varētu nodrošināt ģimenei iztiku. Tauta bija vienkāršāka, mūzika kalpoja dvēseles priekam, varbūt tālab pati daba bija dāsnāka un talantu bija vairāk.

Viktoram piemīt vēl pāris būtiski talanti: viņam ir perfekta muzikālā dzirde, viņš spēj uztaisīt lieliskas fonogrammas. Starp citu, gandrīz visi Dagdas zonas “cāļi” ir dziedājuši Viktora veidoto fonogrammu pavadījumā. Dabas dota muzikālā dzirde ļauj Viktoram droši ķerties klāt mūzikas instrumentu skaņošanai. Zinātāji stāsta, ka viņš ir noskaņojis arī tādus stīgu instrumentus, klavieres, kuras pirms tam citi skaņotāji ir samaitājuši. Varbūt profesionālajiem korifejiem laika trūcis, varbūt gribēšanas, bet drīzāk, ka varēšanas. Vēl joprojām pie Viktora nāk arī vietējie puikas, lai viņš noved pie prāta izskaņoto ģitāru.

“Nekas ārkārtīgi sarežģīts tajā visā nav,” turpina sarunbiedrs. “Protams, jāpārzina tehniskā pusei, bet pats galvenais — dzir-dēt skaņu. Pēc kamertoņa uzņem “la” noti un tālāk jau darbojies ar visu nošu gammu. Vispār izstāstīt to grūti, ir jādzird. Ja nav dzirdes, labāk nelīst un neko nebakstīt, jo pretējā gadījumā galarezultāts būs vienas šausmas. Man pat pašsajūta pasliktinās, ja dzirdu, ka kāds spēlē slikti noskaņotu instrumentu. To nevar nedzirdēt, tas uzreiz pamanāms.”

Viktors spēj noskaņot praktiski jebkuru stīgu instrumentu, bet viņš neņemas to darīt ar pūšamajiem, jo tur ir cita, specifiska tehnika: viena no otras atšķiras kā diena un nakts. Arī bungas, izrādās, laiku pa laikam jānoskaņo. Viktors stāsta, ka sitamo instrumentu skaņošana ir piņķerīga ar to, ka tur skrūves daudz jāskrūvē, kas ir laikietilpīgi, toties padarītais darbs ir ilgam laikam. Savukārt šķīvji jau veikalā jāizvēlas tādi, kas skan pareizi, pretējā gadījumā tur neko vairs nevar līdzēt. Sintezatoru skanējumu var pieskaņot citiem instrumentiem, bet pašu taustiņinstrumentu gan nevajag skaņot. Ticiet vai nē, bet Viktors nelasa rakstītās notis, lai gan labi pārzina daudzus instrumentus! Viņš ir spēlējis pat tādu retumu, kā cītara.

Viktors: “Nevar sacīt, ka cītarai nav līdzības ar ģitāru — abi ir stīgu instrumenti, tikai cītarai ir 19 stīgas katrā no septiņiem akordiem. Bet spēlēšanas un it sevišķi skaņas ziņā šie instrumenti atšķiras. Cītaras skaņa ir ļoti skaista, kas salīdzināma ar 12 stīgu ģitāras skaņu, tikai — krietni apjomīgāka un dziļāka par ģitāras skaņu. Spēlēju šo instrumentu ilgi, kopā ar deju kolektīvu pabiju arī ārzemēs: Rumānijā, Vācijā, šķiet, tas bija 1995. gads.”

Viktors ne tikai labi spēlē basģitāru, solo ģitāru, taustiņinstrumentus, var būt par labu bundzinieku un viduvēju akordeonistu, spēlējis pat pūšamos instrumentus, bet arī ir labs skolotājs. 90. gados viņš vadīja Andrupenes pamatskolas skolēnu vokāli instrumentālo ansambli, kurā bija vairāku instrumentu kopums: bungas, ģitāras un citi. Ansamblis veiksmīgi piedalījās vienā pasākumā Krāslavā, nopelnīja diplomu. Izrādās, ka bērniem bijusi liela interese, dažus no bijušajiem audzēkņiem gadās satikt ikdienā šobaltdien, bet liela daļa ir izbraukusi. Daži spēlē sev, bet Viktoram nav ziņu, ka kāds būtu pievērsies mūzikai nopietni, lai gan starp ansambļa dalībniekiem bijuši talantīgi jaunieši.

Viktors: “Jaunatne mums nav slikta, vienīgi viņus pareizi jāievirza dzīvē. Bērni necenšas vienīgi tad, ja viņiem pieaugušo piedāvājums nešķiet interesants. Mums ar interesi viss bija kārtībā. Starp citu, tas šķita interesanti ne tikai zēniem, bet arī dažām meitenēm. Pirmajā kolektīvā zēnu pulkā bija tikai viena jauniete, kura spēlēja taustiņinstrumentu, otrajā kolektīvā — jau trīs: divas meitenes spēlēja ģitāru, viena taustiņinstrumentu. Žēl, ka kolektīvi pastāvēja neilgu laiku, bērni skolu pabeidza un izklīda kur kurš.”

Ja mamma dēlam savulaik neuzdāvinātu ģitāru, Viktors pārliecināts, ka vienalga iemācītos to spēlēt, jo nevar sevi iedomāties bez mūzikas kopš bērnudārza, kur dejojis un dziedājis, kā stāsta tā laika aculiecinieki — ar labiem panākumiem. No visiem instrumentiem, ar kādiem nācies saskarties, vienīgie, kas Viktoram šķiet grūtāk apgūstami, ir flauta, klarnete un saksofons. Tiesa, viņš piebilst, ja dzīve piespiestu, arī tos iemācītos.

Viktors arī atspēko izplatītu maldu, ka visvieglāk apgūt sitamos instrumentus: “Bundzinieks ir orķestra diriģents, ja bundzinieks pazaudē ritmu, tad visam orķestrim beigas. Slikts bundzinieks var uz visiem laikiem “norakt” vislabāko vokāli instrumentālo ansambli. Gadās, ģitārists aizķer neīsto stīgu, bet tas ir tikai mirklis. Ja bundzinieks kaut ko nojauc, tad var iet mājās. Turklāt jābūt izturīgam ar labu veselību, jo ir jāsit kā metronomam, nedrīkst “peldēt”. Kur bundzinieks nogurst, tur dzimst anekdotes par muzikantiem.”

Jocīgu un interesantu atgadījumu muzikanta karjerā netrūkst, bet Viktors atsakās tos stāstīt, aizbildinoties, vienu draugu atcerēsies, cits apvainosies, kāpēc tieši viņu aizmirsa. Te sarunā iejaucās Andrupenes tautas nama direktors Dainis Platacis: “Viktors pārnāca mājās no dienesta un pastāstīja man smieklīgu atgadījumu no armijas dzīves — kā tur brauca kāzas spēlēt. Es tolaik mācījos kultūras darbinieku tehnikumā, aizbraucu uz Rīgu un atstāstīju šo gadījumu savam istabas biedram. Viņš smīnēdams noklausās un saka: “Daini, esi kaut ko sajaucis — šo gadījumu tev stāstīju es!” Kategoriski iebilstu, nē, man Andrupenes puisis stāstīja! Ilgi viens otru centāmies pārliecināt, finālā atklājās, ka abi dienējuši vienā kara daļā un abi vienas tās pašas kāzas spēlējuši...”

Vēlreiz apstiprinās teiciens, ka muzikantiem draugi visā pasaulē, arī Viktoram to daudz. Tiesa, pēc lielvalsts sabrukuma zudušas saites ar vairākiem puišiem no armijas gadiem, bet ir atrasti jauni draugi.

Muzicēšana Viktoram netraucē veltīt laiku arī savai ģimenei, kurā aug divi dēli: vecākais — arī Viktors — ir Dagdas vidusskolas 10. klases audzēknis. Labs muzikants, spēlē ģitāru tik troksnis mājās! Viņš piedalījies ģitāristu sesijās Madonā. Tēvs apgalvo, ka dēlam ir ne tikai laba ritma izjūta, bet arī laba muzikālā dzirde — savu ģitāru viņš bez piepūles noskaņo pats tik labi, ka tēvam nav jāiejau- cas. Pēc tēva domām, vecākais dēls tomēr ir vairāk bundzinieks nekā ģitārists. Jau-nākais dēls Andris ir sportists, muzicēšana viņu neaizrauj. Puiša aicinājums — karatē. Andris šogad pabeigs Andrupenes pamatskolas 9. klasi.

Juris ROGA