Pirms nārsta perioda

Tajā piedalījās Jūras un iekšējo ūdeņu pārvaldes Daugavpils kontroles sektora vadītājs Edvīns Gasperovičs, kā arī vecākie inspektori Arvīds Vīguls, Konstantīns Dilba un Ingars Soloha. Nu jau vairākus gadus man nācās vērot dabas sargu augsti profesionālo darbu reidos, kuros arī tapa laikraksta un žurnāla reportāžas. Viņu darba lauks ir ne tikai Latgales dabiskās ūdenstilpes: ceturto reizi nārstojošās lašu dzimtas zivis mūsu zivju inspektori brauca apsargāt uz Cēsu rajonu. Šoreiz rudens akcijas “Dzīvais ūdens” dalībnieki izpelnījās pateicības ierāmējumā: Latvijas Makšķernieku asociācijas balvas. Strādājot Gaujas nacionālā parka teritorijā, mūsu trijotne ne tikai apkaroja malu zvejniekus, bet arī sagatavoja nārstojošu taimiņu retus videosižetus. Protams, arī es ar lielu interesi monitorā apskatīju unikālus kadrus un uzzināju, ka Strīķupē upes lašu galvenās konkurentes ir strauta foreles, kuras iznīcina taimiņu ikrus. Mūsu videoamatieri iemūžināja arī malu zvejnieku zvejas rīkus no piecām tīklu rindām, kuras nespēj pārvarēt laši.

Kaut arī soda līdzekļi ir ļoti stingri, malu zvejnieki, bruņojušies ar tīkliem un žebērkļiem, dodas uz nārsta vietām, nodarot dabai nelabojamu postu. Pagājušajā gadā bija darīšanas ar malu zvejnieku, kurš bija atnācis pie upes ar gāzes pistoli. Tas acīmredzot bija izlūks, tāpēc tikšanās beidzās ar izskaidrošanos un brīdinājumu. Agrāk bija gadījums, kad zvejas noteikumu pārkāpējam trīs ar žebērkli nodurtie taimiņi izmaksāja... 900 latu. Plus krimināllieta.

Mani sarunbiedri minēja arī otru piemēru, kad par divām maza izmēra forelēm (līdz 30 cm) “nelaimīgajam” copmanim nācās atdot... sešus simtus latu.

Diemžēl stingrie administratīvā un kriminālā soda pasākumi nekalpo par kavētājfaktoru arī Latgales viegla guvuma tīkotājiem. It īpaši nārsta periodā. Pagājušajā pavasarī Dagdas policijas darbinieki uz Ežezera aizturēja zvejniekus, kuri ķēra nārstojošas līdakas. Šāvējs un asistents tika notverti ar vainas pierādījumu — sešām noķertām līdakām, bet kratīšanas laikā saldētavā atrada vēl divpadsmit. Dabai nodarītā kaitējuma atlīdzināšana maksāja 1080 latus! Tas vēl nav viss: tiesas prāva šajā krimināllietā turpinās arī tagad. Savu vainu pārkāpēji nenoliedz, taču spītīgi nepiekrīt summai. Novēlota vainas nožēlošana...

Rudenī uz Feimaņa ezera nozieguma vietā tika notverti divi malu zvejnieki ar žebērkli. Par laimi, abi nodūra tikai pa vienai līdakai, kas katram izmaksāja 260 latu. Te derētu atgādināt, ka kopš 2008. gada 23. janvāra naudas soda minimālā summa ir 200 latu plus nodarītā zaudējuma atlīdzināšana. Taču arī šie stingrie soda līdzekļi neatvēsina galvas tiem, kuri izturas pret dabu tikai kā patērētāji.

Ledstāves periods tuvojas nobeigumam. Zemledus zvejas augošā popularitāte ir neapstrīdams fakts. Zivju aizsardzības inspektori ar gandarījumu norāda, ka uzlabojusies makšķerēšanas amatieru disciplīna: visi iegādājas makšķerēšanas kartes un ievēro noteikto rīku limitu. Kontroles darbs rāda, ka sekmīgai copei pilnīgi pietiek ar paredzētajām divām makšķerēm. Plašu izplatību guvis makšķerēšanas rīks ar dzīvu ēsmu un signalizatoru, kas, zinot līdaku mitināšanās vietas un paradumus, nodrošina panākumus. Uz Biešona ezera inspektori paši bija liecinieki tam, kā viens atbraucējs copmanis piecu metru dziļumā ar dzīvo ēsmu noķēra piecus kilogramus smagu zaļsvārci. Pilnībā ievērojot visus noteikumus.

Kopumā pagājušā ziemas sezona ne sevišķi iepriecina ziemas makšķerēšanas cienītājus. Ne jau no labas dzīves simtiem copmaņu dodas ķert salakas uz Geraņimovas Ildža ezeru. Pārbaudes parādīja, ka arī tur makšķernieki ievēro disciplīnu, viņi nepielieto vairāk par trim atļautiem āķiem vai mormiškām. Lai arī ezera salakas ir sīkas zivis, toties tās ir garšīgas! Līdz pat šim laikam ihtiologi nevar beigt diskutēt par to, kāda ir atšķirība starp snitku un salaku. Svarīgs ir kas cits: šie lašu dzimtas pārstāvji izraisa makšķernieku vidū īpašu interesi. Ja jūras salakas Latvijas makšķernieki ķer Ventas un Lielupes ietekās, tad ezera salakas visā valsts teritorijā mīt tikai Geraņimovas Ildža ezerā! Ne jau katra sezona ir ražīga, toties šī gada februāris un marts sagādāja prieku simtiem makšķernieki, kuri ķēra zivis, kas smaržo pēc gurķiem.

Domubiedri, protams, savā sarunā nepagāja secen zivju resursu mākslīgās atjaunošanas tēmai, jo lieli līdzekļi, kas tiek saņemti no makšķerēšanas karšu un licenču realizēšanas, nonāk “Zivju fondā”. Pārsteidz tas, ka mūsu rajona pašvaldības neizrāda ne mazāko interesi par zivju resursu atjaunošanu uz “Zivju fonda” un “Vides fonda” rēķina. Savulaik bijušais Skaistas pagasta vadītājs Pēteris Ratkevičs izrādīja interesi, tāpēc arī plānveidīgi tikai ielaisti līdaku un sudrabkarūsu mazuļi Sīvera, Dridža, Ārdava un Indra ezerā. Turpretim pēdējie gadi liecina, ka palaistas garām iespējas zilo ezeru novada zivju krājumu atjaunošanā. Patērētājattieksme pret dabu un vietējo pašvaldību bezdarbība veicināja to, ka nesenā pagātnē kvalitatīvām zivīm bagātie ezeri pārvēršas par sīkzivju mitināšanās vietām. Situācija nonākusi līdz absurdam: simtiem mūsu copmaņu pastāvīgi dodas uz Igauniju un uz Rēzeknes, Ludzas un Jēkabpils rajona ezeriem. Turklāt piespiedu tūristi nežēlo naudu licenču iegādei svešā pusē. Krāslavas prioritātes — amatpersonu pieredzes apmaiņas braucieni uz ārvalstīm, kas izmaksā dārgi, un prēmiju piešķiršana sev no budžeta līdzekļiem. Par kādiem nopelniem? Ja mēs iemācītos pelnīt tā, kā esam ievingrinājušies nodokļu maksājumu dalīšanā. Turpretim pagaidām realitāte ir tāda, ka tūkstošiem vietējo makšķernieku pērk makšķerēšanas kartes par 10 latiem, lai atjaunotu zivju resursus... kaimiņrajonu ezeros. Mūsu pašvaldību teritorijā patlaban nav nevienas dabiskās ūdenstilpes, kas pa īstam pievilinātu aktīvās atpūtas ar makšķeri cienītājus, kas lielā mērā laupa perspektīvu arī viesu māju īpašniekiem, bet ienākums no tūrisma ir vēl pārāk tāls.

Piecu vīru saruna skāra arī sanitāro tēmu. Diemžēl vietas, kuras bieži apmeklē copes cienītāji, neliecina par augstu ekoloģisko kultūru. Atkritumi uz ledus un gar krastiem ir tipisks skats. Izmantojot gadījumu, zivju aizsardzības inspektori kārtējo reizi atgādina atpūtas pie ūdens cienītājiem, kā arī par analoģiskiem pārkāpumiem paredzētas soda sankcijas. Daugavpils sektorā, kurš apkalpo četrus rajonus, šobrīd strādā astoņi inspektori un ekologs.

Apkopojot teikto, mani sarunbiedri pievērsa makšķernieku uzmanību galvenajam: ar 16. martu sākas pavasara nārsta sezona. Kopš šīs dienas aizliegta rūpnieciskā zveja, kā arī līdaku ķeršana. Tāpat kā iepriekšējos gados, amatierzveja no laivām atļauta ar 1. maiju, pārejās ūdenstilpēs — ar 1. jūniju.

Aleksejs GONČAROVS