Dainis: “Pēc noilguma drīkst izstāstīt...”

Dainis labi atceras, ka uz pirmo nodarbību sapulcējās ap 40 bērnu — vienā klasē visi pat nesatilpa. Bet pēc pusgada no lielā gribētāju pulka palika vien pieci, kuri noturējās līdz mācību gada beigām. Skolotāja mācīja visu fotografēšanas procesu, ne tikai ļāva paknipsēt ar skolas fotoaparātu.

Dainis: “Tikmēr, kamēr pogu spiest, visiem patīk, bet tiklīdz tev sāk mācīt, kā filmiņu tankā ietīt... Nevienu projām nedzina, bet, kam pietrūka pacietības, tie atsijājās. Uzsākot nodarbības foto pulciņā, mācījos 4. klasē. Maijā Dagdas kultūrpreču veikalā vecāki man nopirka tā laika populārāko fotoaparātu “Smena 8M”. Tas maksāja 15 rubļus, kas tajā laikā manā uztverē bija bezmaz miljons. Cik filmas tur bija izmaitātas! Fotografē, šķiet visam jābūt, bet — nav! Filmiņa visa balta. Skolotāja saka, tur bija maz gaismas, vajadzēja zibspuldzi lietot, bet man tās nav. Filmiņas gāja kā taras dēlīši. Protams, attīstīju pats, jo kopā ar fotoaparātu nopirka attīstīšanas tanku, bet foto palielinātāju “Iskra” man uzdāvināja gados par mani krietni vecāks brālēns. Prasts, bet labs, turklāt nekāda lielā izvēle tolaik arī veikalos nebija. Atceros “Kijev” un visai lepno “Ļeningrad”. Lietuvā ražotu zibspuldzi “Saulīte” nopirku par paša sapelnīto naudiņu. Atceros, veikalos bija zibspuldze “Čaika”, ļoti laba, bet uz pusi dārgāka, ja nemaldos — kādi 30 rubļi.”

Dainis fotografēja daudz, ļoti daudz. Reizē ar bilžu kalniem auga vēlme pēc labāka fotoaparāta. Prasīt vecākiem? Jaunais cilvēks izvēlējās citu ceļu, par ko, kā pats smejas, pēc noilguma drīkst izstāstīt.

“Tiem skolēniem, kuri vasarā strādāja padomju saimniecībā “Andrupene”, sovhozs apmaksāja pusdienas skolā,” turpina Dainis. “Es tolaik mācījos vidusskolā, man pusdienas apmaksāja, bet manam klasesbiedram, kurš bija no citas puses, neviens neko neapmaksāja. Reiz viņam izteicos, ka ne diži gribu pusdienot skolā. Uz to viņš atbildēja: “Tu vari man pārdot savas pusdienas!” Sacīts, darīts! Pusdienas maksāja 3,40 rbļ. (divas nedē-ļas), bet viņš man deva divus rubļus, lai gan vecāki viņam iedeva visu summu. Klasesbiedram palika kabatas nauda 1,40 rubļu, kas nožulīti no vecākiem, man tika divi rubļi, un viņš ēda manas pusdienas. Visi bijām baigi apmierināti. Visu naudu bāzu zeķē, jo diez cik daudz iespēju tērēt nebija. Galu galā nopirku briesmīgi lepnu padomju laika fotoaparātu “Lomo 135 VS”, kas bija labs ar to, ka līdz ar kvalitatīvu optiku tam bija uzvelkamā atspere, kas automātiski pārtina astoņus kadrus. Tagadējos ziepju traukos šim mērķim ir motors, tam bija me-hānika. Maksāja pāri par 50 rubļiem, kas toreiz bija liela nauda — vienkāršam strādniekam pusmēneša alga.”

Nākamais Daiņa pirkums bija spoguļkamera “Zenīts E”, ko viņš iegādājās, mācoties Rīgā 8. tehniskajā skolā. Jaunā spoguļkamera trīs reizes nonāca garantijas remontā, kur visus ražošanas defektus izlaboja un kopš pēdējā arī šodien aparāts ir perfektā darba kārtībā.

Starp citu, Rīgā 8. tehniskajā skolā Dainis gribēja mācīties par tele un radio mehāniķi. Eksāmenu nebija, bet atestātu konkursu neizgāja. Klāt bija rudens, nebija īsti kur palikt, un viņš nolēma mācīties par atslēdzniekuin- strumentālistu. Skolu pabeidza ar izcilību, viņam uzreiz piešķīra 4. kategoriju un veselu gadu Dainis nostrādāja apgūtajā profesijā autoelektroaparātu rūpnīcā Rīgā. Paralēli vakaros Rīgas politehniskajā institūtā apguva metālapstrādi ar spiedienu. Galu galā saprata, ka štances un presformas nav viņa aicinājums un devās uz kultūras darbinieku tehnikumu, kur iegūstamā profesija šķita saistošāka un tuvāka dvēselei.

Dainis: “Tā esmu šajā vagā pagaidām. Mācījos par režisoru, kļuvu par fotogrāfu, mācījos par fotogrāfu, kļuvu par muzikantu, par muzikantu nemācos, jo baidos kļūt par dejotāju.”

Fotografēšana kā nepārtraukts zīda dzīpars vijas caur Daiņa dzīvi. Lai kurā dzīves lauciņā viņu aizveda liktenis, Dainis nekad neizlaida no rokām fotoaparātu. Rūpnīcā strādājot, bija daudzi interesanti pasākumi, komjauniešu izbraukumi pie dabas krūts un citi. Pats nemanot, viņš no tā sev guva labu peļņu, jo visiem vajadzēja bildes, kuras Dainim padevās labākas un kvalitatīvākas nekā citiem, visi burtiski spietoja apkārt un gribēja pirkt. Starp citu, negatīvu krātuvīti viens no studiju biedriem nosauca par “Daiņa skapīti”. Fotogrāfs tos glabā līdz pat šobalt- dienai, bet, cik to ir, pasargi Dievs, nav skaitījis!

Dainis: “Šantažējis nekad mūžā nevienu neesmu, lai gan ir bijušas arī tādas bildes, bet starp draugiem un paziņām pat figurēja vārdu salikums “plataci-paparaci”. Bet ļaunu nevienam nekad neesmu darījis un nestādu to par savu mērķi.”

Jau savai pirmajai spoguļkamerai Dainis iegādājās labu optiku: platleņķa objektīvu “Mir-10”, arī garā fokusa objektīvu un vēl šo to. Vārdu sakot, bija bruņojies pēc pilna komplekta. Gāja laiks, savu veco “Zenit E” nolika malā, lai rokās ņemtu daudz modernāku un prestižāku fotoaparātu “Nikon FA”.

Pavisam nesen Dainis tika pie viena interesanta fotoaparāta: “Viens no maniem labiem draugiem mantoja no onkuļa platfilmu fotoaparātu “Saļut”, kuru uzdāvināja man. Aparāts ļoti labs, diemžēl, lai ar to visu ņemtos, tagad vajag ļoti daudz laika. Uz lentēm šodien vairs nefotografēju, divus gadus lietoju Zoom klases digitālo “Fuji S9600”. Manām vajadzībām pietiekami kvalitatīvs, lai gan ātruma ziņā viņš netiek līdzi lenšu “Nikonam”.”

Dainim ļoti patīk daba, kuras fotografēšanai viņš veltījis daudz laika un filmiņu. Sevišķi patīk kukainīšu makrouzņēmumi, ziedi. Pievilcīgi un interesanti viņam šķiet fotografēt portretus, iemūžinot cilvēku raksturus un emocijas. Taču tas nav viss. Tajā varbūt ir maz mākslinieciskās vērtības, bet Dainis cenšas dokumentēt iespējami vairāk hronikas. Viņa arhīvā ir dažas fotogrāfijas kopš skolas gadiem: ainava sen izmainījusies, bet bildē tā arvien apskatāma. Kādreiz nedaudz filmējis ar 16 mm kameru, kuru bija nopircis sovhozs, bet kura labu laiku bija nogulējusi ar uzvilktu atsperi. Pārbaudot kameru, Dainis staigājis ap kultūras namu un filmējis visu, kas brauc vai iet garām. Par filmu aizmirsa, bet pirms gada tā nejauši atkal nonāca viņa rokās.

Dainis: “Trīs minūšu filma, kas sastāv no 20 sekunžu īsfilmām, šodien, izrādās, ir dzīva hronika, jo nav vairāk ne to ļaužu, ne tās tehnikas, ko tolaik lietoja, ne to motociklu, ar kuriem braukāja mūsu speciālisti!”

Juris ROGA