Pilsētas robežās

...Svētdien ap pusdienlaiku uz ledus pie Soļankas upītes ietekas melnēja tikai viens copmaņa siluets. Ziņkāre ņēma virsroku, un es uzkāpu uz ledus. Rets gadījums: izrādījās, ka Krāslavas zemledus makšķernieks man bija nepazīstams. Laimonis pastāstīja, ka no rīta te bija vēl divi, taču devās prom. Acīmredzot aizgāja uz citām vietām, bet makšķerēšanai piemērotu atvariņu pilsētas robežās ir diezgan maz.

Daugava ir untumaina upe. Vairākkārt gadījās tā, ka no rīta copes nav, bet vēlāk zivis pēkšņi sāk izrādīt interesi par ēsmu uz mormiškas āķa. Laimonis gluži kā zināja, ar ko pārsteigt un pievilināt pārāk izvēlīgās upes raudas. Sidrabainām zivtiņām viņš piedāvāja pusdienās “sviestmaizi” — no dadžu kodes un maksteņu kāpura. Tas līdzēja: manā klātbūtnē neatlaidīgais copmanis izvilka trīs raudas, bet pavisam viņa kastē bija pāri par desmit.

Pašlaik doties tālos braucienos uz ezeriem ir dārgs prieks. Tāpēc pensionārs Laimonis nolūkoja vietas uz upes. Viņa transports ir kājas, bet ēsma — bezmaksas. Kā lielu noslēpumu viņš pastāstīja, ka šajā vietā trāpījušies tādi eksemplāri, ka neizturēja makšķeraukla. Te jāizdara precizējums: īsti meistari uz Daugavas izmanto plānas makšķerauklas, kuras viegli pārplēš lieli sapali. Bet, izmantojot rupju makšķerauklu, copi var arī nesagaidīt.

Pēdējais, ko gribu sacīt. Tie, kuri pastāvīgi zvejo uz upes, sen zina, ka nav labākas ēsmas par maksteni uz āķa. Veikalos jūs to nenopirksiet, tāpēc arī Laimonim kādā klusā vietiņā Soļankā mirkst speciālas slotas, kur salien maksteņu kāpuri. Makstenes mans jaunais paziņa uzver īpaši — ar galvu uz āķa. Tā ēsma stabilāk turas uz mormiškas un uzķeras lielākas zivis.

Simts gramu smagas raudas mūsu pusē tiek uzskatītas par labu lomu. Bet kustīgās upes zivs garša nav salīdzināma ar kūtras ezera zivs garšu.

Aleksejs GONČAROVS