Atklāsme

Vēl LR atjaunotās neatkarības pirmajos gados varasvīri padarīja par likumīgu principu: tie, kuri saņēma ļoti augstu atalgojumu, tika atbrīvoti no galveno nodokļu iekasēšanas. Nevienā attīstītajā pasaules valstī nav sistēmas “Vairāk saņem, mazāk atdod valstij”. Toties no darbarūķiem, budžeta darbiniekiem, visai trūcīgiem uzņēmējiem plēsa nodokļus, kā saka, pēc pilnas programmas. Padarot par bezvērtīgu skolotāja, medicīnas darbinieka, celtnieka un policista patiešām godīgo un pie- prasīto darbu. Iznākums ir likumsakarīgs — ar gadiem palielinājās bezdibenis starp bagātajiem un nabagajiem. Neiedomājamas nodokļu netaisnības, bezdarba un zemo algu apstāk-ļos desmitiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju cienīgas peļņas meklējumos devās uz ārzemēm. Tikai veiksme pa īstam uzsmaidīja nebūt ne katram. Ir zināms ne mazums gadījumu, kad laimes meklētājus krāpnieku firmas pameta vēl ceļā uz kārotajām valstīm. Citiem neizdevās uzreiz dabūt pastāvīgu darbu, vēl citiem saimnieki maksāja mazāk, nekā bija solīts. Daži nevarēja izturēt fiziskās slodzes. Tāpēc daudzi atteicās stāstīt par dzīvi un darbu laikraksta rubrikā “Mūsējie ārzemēs”, un tikai daži veiksminieki piekrita uz atklātu sarunu ar mani.

Pasaule mainās strauji, un visiem negaidot krīze pārņēma planētu, apgrūtinot miljoniem viesstrādnieku dzīvi salīdzinoši plaukstošajās valstīs. Neveiksmīgas ārzemju karjeras jaunāko piemēru nenācās meklēt ilgi. Mana labā paziņa Aina Annicāne, friziere un māksliniece amatu savienošanas kārtībā, piekrita atklātai sarunai. Pārdzīvojumi rimās, tagad frizētava Jaunā ielā atsākusi darbu, Aina strādā pie jaunas gleznas, bet Krāslavas vēstures un mākslas muzeja zālē apmeklētāju skatienus priecē viņas brīnišķīgā klusā daba “Ceriņi”. Vēl rudenī, dzirdēdama valodas par veiksmi ārzemēs, Aina visā nopietnībā nodevās sapņiem par izdevību nopelnīt un uzlabot dzīves apstākļus. Viņa saistīja cerības ar savu plašā profila frizieres diplomu. Kādreiz viņa pāris gadus nostrādāja galvaspilsētas salonā, tad sešpadsmit gadus — dzimtajā Krāslavā, kuru slavina savās gleznās.

Oktobrī Aina slēdza frizētavu un aizbrauca uz Lielbritāniju, kur cerēja atrast darbu. Tas bija pirmais lidojums viņas dzīvē, pirmais rietumvalsts apmeklējums... Viņu pārņēma eiforija, gaidot kaut ko neparastu, pasakainu. Pārlidojusi Lamanšu, viņa redzēja sakoptu zemju, ciematu pilsētu rudenīgos pasteļzaļos toņus. Turpretim, kad piezemējās Londonā un uzņēma kursu uz Džilingemu, kur viņu gaidīja paziņas, iespaidi par miglaino Albionu krasi mainījās. Nesakoptās ielas, nekur nemanīja gaidīto Rietumu spožumu...

Vilšanos ķēde turpinājās: nelīdzēja arī angļu valodā iztulkotie dokumenti. Gaidot darbu savā specialitātē, gribot negribot nācās vērot angļu sadzīvi. Nekā īpaša, izņemot rasu dažādību cilvēku straumē, it kā pasaule būtu devusies krāt bagātību uz Vecās pasaules karalisti. Nevīžīgi apģērbi, demonstratīva laipnība ar mākslotiem smaidiem sejās. Vecāku vieglprātība, pat paviršība attieksmē pret saviem bērniem. Tajā skaitā zīdaiņiem ratiņos. Pastāvīgi varēja redzēt cilvēkus, kuri iedami ieturēja maltīti. Hamburgeri un hotdogi, kraukšķīgi kartupeļi frī gājēju rokās, lūpas, notrieptas ar ketčupu un cigaretes zobos... It kā mierīga maltīte mājas apstākļos būtu neatļauta greznība. Visi kaut kurp steidzas..

Katrā pilsētiņā ir sava gājēju Brodveja, tā saucamā hai-street. Ar veikaliem, īru krogiem, aģentūru ofisiem... Cenas — gandrīz kā Latvijā, bet nav rupjmaizes, arī visi ēdieni pliekani — bez garšas un smaržas. Skatlogos — skaisti dārzeņi, taču garšas īpašības tam neatbilst, kas uzvedina skumjas domas par ekoloģisko tīrību. Tase tējas bārā maksā 1,5 - 2 latus, tikai nedaudz lētāka ir maza smalkmaizīte...

Ar darbu savā specialitātē Ainai nepaveicās, un solītā gaidīšana izrādījās veltīga. Tiesa, itāļu salonā viņai piedāvāja friziera vietu ar krēsla nomu 30 mārciņas dienā (saskaņā ar mainīgo kursu 1 mārciņa — 75 - 90 santīmu). Otrais nosacījums — pastāvīgu klientu esamība. Abi nosacījumi izrādījās nereāli... Nācās pārslēgt uzmanību melnstrādnieces variantam.

Dokumentus pieņēma bulgāru augļu šķirošanas firma, taču ņemt darbā nesteidzās. Nācās vērsties kaimiņu aģentūrā. Pirmā darba nedēļa izrādījās visveiksmīgākā ar rekorda peļņu 339 mārciņas. Darbs vīnogu iepakošanā nav viegls. Milzīgajā angārā simtiem cilvēku spiesti veikt monotonu darbu absolūti slēgtā telpā bez logiem. Desmit vienpadsmit nogurdinošā darba stundās ir trīs īsi pārtraukumi: divi pa 15 minūtēm un viens pusdienas pārtraukums, kas ilgst pusstundu. Karstais surogāta ēdiens no automātiem ļoti kaitīgs veselībai. Mēs pamatā iztikām ar sviestmaizēm, termosiem. Sāpēja kājas, rokas, mugura. Taču arī tāds darbs “spīdēja” ne vienmēr, ne jau katru dienu aģentūrai bija vajadzīgi pagaidu strādnieki. Daži deva “dāvanas” par izredzēm iekārtoties pastāvīgā darbā. “Trijos mēnešos es dabūju strādāt 28 dienas, kad pilnībā izbaudīju viesstrādnieka sūro maizi,” atzinās Aina. “Taču mūsu augļu konveijerā galvenokārt strādāja sievietes vecumā no 18 līdz 45 gadiem. No Baltijas valstu iedzīvotājiem bija lat-vieši un lietuvieši, taču neviena igauņa. Vietējo strādnieku tikpat kā nav, parasti tie ir pirmspensijas vecuma cilvēki. Nošķirtība no dzimte- nes, no ģimenēm sanikno cilvēkus, kuri novārdzināti vergu darbā.

Lai līdz plkst. 6.00 ierastos darbā, dažiem nācās celties divos naktī. Īrētajos šaurajos dzīvokļos viesstrādnieki guļ gultā rindas kārtībā — tā iznāk krietni lētāk. Vienīgais prieks justies kā cilvēkam veikalā, kad piepildi grozu ar produktiem. Daži lieto alkoholu. Tas arī saprotams: citādi nemaz nav iespējams izturēt piespiedu darba psiholoģisko presi. Tu tur esi nekas! Mēs strādājām kopā ar Ļenu no Lietuvas. Nedz viņai, nedz viņas vīram darbs nepatika, taču dzīvesbiedriem laimējās ar pastāvīgu vietu, kas ļāva iekrāt 1000 mārciņu mēnesī. Tā veicās nebūt ne visiem.

Anglijā ir ļoti daudz poļu, slovāku, kuri vēlas nopelnīt. Kaitīgie un smagie darba apstākļi nevienu nebiedē. Saslimt ārzemēs nozīmē sagraut visas cerības. Paziņa Madara no Rīgas, aizmirsusi par psihologa diplomu, kopā ar civilvīru strādāja melnstrādnieka darbu, lai dzēstu kredītu dzimtenē. Sākumā sapņoja palikt Lielbritānijā uz ilgu laiku, pierakstījās angļu valodas kursos. Pakāpeniski šī vēlme izgaisa. Cēloņu ir daudz: ļoti sarežģītas attiecības ar darba devējiem, pastāvīga sajūta, ka tu esi otrās šķiras cilvēks. Atbraucējiem tiek piedāvāti visneprestižākie darbi — izgāztuvēs, saldēšanas kamerās ar 20 - 30 grādu temperatūras svārstībām. Nomāc sveša valodas vide, kur neglābj skolā iegūtās zināšanas: Anglijā ir daudz vietējo dialektu. Problēmas ar normālu uzturu, ļoti dārgā dzīvokļu īre. Visur kaitīgi darba apstākļi, tā ka samērā drošs darbs ir tikai celtniekiem. Ja tiek meklēta krievvalodīga aukle, bez augstākās izglītības nevar iztikt, diplomēti mediķi ir spiesti iznest slimnieku naktspodus. Aģentūras ne vienmēr ir godīgas norēķinos ar personālu.

Pēc atgriešanās mājās Aina nopietni aizdomājās par Latvijas valsts pārvaldi: “Kāpēc mūsu valsts vairo birokrātus vien, bet eksportē darba resursus? Kas notiks ar valsti pēc 10 - 15 gadiem? Esmu pateicīga liktenim, ka man ir kur atgriezties un ir iespēja pelnīt. Tagad es zinu, ka tā paveicies ne visiem maniem novadniekiem.”

Aleksejs GONČAROVS.