Hronikas turpinājums

Turpinot bērnu un jauniešu centra jubilejas tēmu, uzskatu par savu pienākumu vēlreiz pievērst skatītāju uzmanību gaišajam cilvēkam — Janīnai Gekišai. Galveno dzīves bagātību viņa krāja pakāpeniski: par to stāsta tūkstošiem laika liecību ne tikai skolas, bet arī pilsētas muzejā. Semināru, zinātnisko konferenču pastāvīga dalībniece, publikāciju autore. Trīs izdotās grāmatas! 1977. gadā nāca klajā “Krāslavas skolu vēsture”, piecus gadus vēlāk — “Atmiņu gaisma pāri gadiem” un pagājušajā gadā — “Skola, tevī ieausts rīta spožums”. Plus vēl bukleti par novadpētniecības tēmām: “Grāfi Plāteri — Krāslavai”, “Jānis Jāzeps Jaloveckis — misionārs”, “Ādolfs Pildegovičs — skolotājs, dabas pētnieks, muzejnieks (1877 - 1955)”, “Poļu leģiona cīņa par Krāslavas atbrīvošanu”, “Krāslavas ziemeļrietumu daļa — izziņu taka”... Katrs darbs prasīja vairāku gadu desmitu darbu.

Pati Janīna Gekiša ir mūsu rajona vēstures daļiņa. Viņa piedzima Pleiku sādžā, kas saglabājusies līdz mūsu dienām. Pabeidza Zariņu baltkrievu pamatskolas četras klases. Kara juceklī viņa uzreiz tika pierakstīta Indras vidusskolas sestajā klasē, kur arī mācības notika baltkrievu valodā. Līdz ar “padomju” atgriešanos Latvijā tā pārtapa par krievu skolu. Divpadsmito klasi Indrā jaunā Janīna pabeidza 1950. gadā.

Mūsu sarunas sākumā mana ļoti senā paziņa pateicās laikrakstam par reportāžu no Indras skolas absolventu tikšanās pasākuma, kuru viņa izlasīja divas reizes. Viss pazīstams līdz asarām... Prata gan tolaik mācīt skolēnus, ja arī pēc pusgadsimta bijušie audzēkņi no galvas tekoši lasa romāna “Jevģēnijs Oņegins” nodaļas. “Es brīnos, arī mana māmiņa, kura bija pabeigusi tikai vietējo divgadīgo skolu, zināja no galvas Ņekrasova un Maikova dzejoļus!” atzinās mana sarunbiedre.

Pēckara laikā Latvijā ļoti trūka skolotāju. Absolventi Janīnu Rāciņu ieinteresēja tuvākais variants: Krāslavas 1. vidusskolā tika atvērta pedagoģiskā klase latviešu valodā. Pabeigusi to, Janīna saņēma pamatklašu skolotājas diplomu. Tālāk sekoja norīkojums uz lauku skolu un vesela bagātība — divi tūkstoši rubļu pārcelšanās naudas! Nopirkusi Rīgā moderno buklē mēteli, bostona auduma kostīmu, kleitu, kurpes un pulksteni, jaunā skolotāja savu pirmo skolēnu priekšā Pētermuižā nostājās visā krāšņumā. Tas bija Līvānu rajons, pēc gada no lauku skolas viņu izpestīja nākamais dzīvesbiedrs krāslavietis Viktors Gekišs. Krāslavā viņa dabūja vakanto pionieru vadītājas amatu latviešu skolā, kur nemanot aizritēja divpadsmit gadu.

Enerģiskā Janīna amatu savienošanas kārtībā tika uzaicināta darbā jaunatvērtajā pionieru namā, kur viņa sāka vadīt internacionālās draudzības pulciņu. Pirmos latviešu tautas tērpus pulciņa dalībniekiem uz kaimiņrepubliku Balt- krieviju, kā arī teltis, mugursomas viņa šuva pati. Tādi toreiz bija laiki... Ar gadiem iezīmējās specializācija — novadpētniecība.

Vēstures materiālu mērķtiecīga vākšana, kas bija jāsāk no nulles, saistīja skolēnus ar ekspedīcijām, tikšanās ar interesantiem cilvēkiem, bojā gājušo karavīru piederīgo meklējumi. Bet vēl ar salidojumiem, pārgājieniem, sacensībām. Īpaša vieta audzināšanas darbā tika atvēlēta triju paaudžu sadarbībai. Divdesmit pieci gadi, kas nostrādāti pionieru namā, ir absolūts rekords stāža ziņā starp amatu savienotājiem.

Te atļaušos nelielu atkāpi. Manuprāt, daudzas nelaimes, kas mūs piemeklējušas pēdējā laikā, ir patriotisma trūkuma dēļ. Ideoloģija vienmēr ietekmē audzināšanas procesu, taču gudri skolotāji, kuriem es pieskaitu Janīnu Gekišu, vienmēr prata atdalīt graudus no sēnalām un koncentrēt topošās paaudzes uzmanību galvenajam. Īsts patriotisms ir kalpošana dzimtenei, savai tautai. Mēs taču visu dzīvi kārtojam eksāmenu uz cilvēka nosaukumu un uzticību dzimtajam novadam. Latvijas Republikas atgūtā neatkarība pavēra jaunas iespējas, lai brīvi varētu pielikt savas spējas. Tikai nedrīkst aizmirst, ka īsta brīvība vienmēr ir saistīta ar atbildību, bez tā nav iespējams patriotisms — veltīt savus sasniegumus valstij. Tieši šo domu pieejamā formā izklāstīja muzeja vadītāja skolas karoga svētkos, par to viņa nenogurstoši stāsta savās grāmatās. Bez vēstures zināšanām un analīzes nav iespējama virzība uz priekšu, tā uzskata Janīna Gekiša.

Krievu valodas un literatūras skolotāja, pedagoģe ar vairāk nekā pusgadsimta stāžu un novadpētniece pēc aicinājuma. Ar viņas vārdu saistīta vēstures un mākslas muzeja tapšana Krāslavā, kuru vada dēls Valdemārs Gekišs. Nebūt ne visās Latvijas vidusskolās ir muzeji, bet mūsu Janīnas kundze deviņdesmitajos gados piedalījās pat Izglītības un zinātnes ministrijas skolu muzeju asociācijā. Viņai pastāvīgi rodas jaunas idejas: sešu pēdējo gadu laikā ģimnāzijas audzēkņi Janīnas Gekišas vadībā piedalās novada virtuālās enciklopēdijas radīšanā, kur jau ierakstīti seši desmiti pazīstamu novadnieku un ģimnāzijas absolventu vārdu. Simtiem neredzamu pavedienu arī šodien saista valsts ģimnāziju ar daudziem mūsu planētas stūrīšiem, kur dzīvo bijušie absolventi. Viņas biogrāfijas visspilgtākās lappuses ir saistītas ar ģimnāzijas 70, 75, 80 un 85 gadu jubilejas svinību organizēšana. Hronika turpinās...

Aleksejs GONČAROVS