Īsts mednieks šauj apdomīgi

Patiesībā medību ētika un tradīcijas sāka veidoties vēl akmens laikmetā, kad no mednieka guvuma bija atkarīga viņa saimes izdzīvošana, un faktiski reglamentēja medības kā tādas. Laikam ritot, daudz kas mainījies — šodien mednieks pakļaujas medību likumiem un noteikumiem. Taču mednieks šī vārda patiesā nozīmē vienlīdz labi pārzina un godā arī medību tradīcijas.

Mūsu rajonā netrūkst veiksmīgu mednieku, kuriem medības nav vis vienkārši gaļas konveijers, bet kuriem pirmām kārtām rūp putnu un meža zvēru populācijas saglabāšana, uzlabošana un atjaunošana. Medību kolektīva “Kalniešu mednieks” vadītājs Egils Muskars savulaik nāca klajā ar ideju par medību trofeju izstāžu rīkošanu Kalniešos. Kopš 2002. gada tādas bijušas jau četras, pēdējā — 2008. gadā. Tā kā izstādes tiek rīkotas vienu reizi divos gados, tad nākamās kārta pienāks 2010. gadā, pēc pašvaldību reformas.

— Kurp nākamgad mednieki vedīs savas trofejas?

— Tas ir sarežģīts jautājums, viss atkarīgs no finansējuma. Medību trofeju izstādes Kalniešos bija rajona līmeņa pasākums, kuru papildus palīdzēja finansēt Kalniešu pagasta padome. Tādas iespējas mums bija, jo bija savs budžets. Šodien neiespējami prognozēt, kāda izveidosies jaunā novada dome, kādi cilvēki tajā tiks ievēlēti, kāda būs viņu izpratne par medībām un attieksme pret medību trofeju izstādi, kas nav lēts pasākums, bet ļoti vajadzīgs. Uzskatu, ka šo ieceri jāatbalsta arī turpmāk un vismaz Krāslavas novadā medību trofeju izstāde ir jārīko. Dagdas novadā varbūt izlems rīkot paši savu, varbūt būs cits variants. Lai vai kā, iesāktais darbs noteikti jāturpina. Ir ļoti mainījusies mednieku attieksme pret medībām, radusies liela interese par trofejām, daudzi man zvana un aicina novērtēt trofejas. Kāpēc sportisti atdod visus spēkus, lai kāptu uz goda pjedestāla? Tas ir cilvēku dabā: lai būtu interese, nepieciešamas sacensības starp kolektīviem un medniekiem. Tāpat tās ir nepieciešamas, lai izaudzinātu patiesus medniekus, nevis vairotu tos, kuri neko vairāk par iekārojamu gaļas kumosu dzīvniekā neredz. Vārdu sakot, lai apaudzētu medību procesu ar daudzām citām interesantām lietām.

— Pavisam nesen — 31. janvārī — beidzās mežacūku kolektīvo medību sezona. Kā sekmējās medības jūsu vadītajā kolektīvā?

— Limitēto daudzumu atšāvām pilnībā, tas ir nedaudz mazāk par pussimtu. Uzskatu, ka mežacūku medības ir vienas no interesantākajām, kas piepilda medību kolektīva ikdienu. Mežacūkas ir tās, uz kurām biežāk notiek medības, praktiski tās rit visu gadu, jo kolektīvās medības beidzas, bet turpinās individuālās, kurām vairs nav laika limita ierobežojuma.

— Ar ko atšķiras kolektīvās medības no individuālajām?

— Individuālās mednieks gaida dzīvnieku tornī vai citur, vai medī, pieejot maksimāli tuvu klāt dzīvniekam, kad to ie-rauga. Kolektīvās medības ir tās, kurās mednieki ielenc medību masīvu un dzen dzīvnieku vai veic darbības, lai iztraucētu dzīvnieku un tas izskrietu uz kādu no medniekiem. Tur tā galvenā atšķirība. Protams, gan kolektīvajās, gan individuālajās medībās ir jābūt medību vadītājam.

Gan kolektīvās, gan individuālās medības mums ir pietiekami labi apmeklētas, jo cilvēkiem laukos, un mūsu kolektīvā pārsvarā ir vietējie mednieki, pietrūkst iespēju sanākt kopā. Ir dažādi oficiāli pasākumi, bet pietrūkst pasākumu ar neformālu gaisotni. Mednieku kolektīvs ir viena no iespējām lauku cilvēkiem sanākt kopā, pabūt vienam otra sabiedrībā, apmainīties viedokļiem. Tāpēc pie mums mednieku kolektīvs ir ļoti populārs.

— Kā iestāties medību kolektīvā?

— Jākļūst par mednieku, tad jāuzraksta iesniegums. To izskata kolektīva valde un pozitīva lēmuma gadījumā apstiprina medību kolektīva kopsapulcē. Ar šo brīdi mednieks ir pilntiesīgs kolektīva biedrs. Var medīt, nebūdams neviena kolektīva biedrs, taču ir nepieciešams kāda kolektīva uzaicinājums un jāievēro likumdošana. Var medīt savos īpašumos, ja medību iecirknis ir reģistrēts Valsts mežu dienestā. Bet tā jau ir cita tēma, manuprāt, labākais ir iestāties medību kolektīvā vai nodibināt draudzīgas saiknes ar kādu kolektīvu.

— Ja gadās nomedīt ne to, kas atļauts, vai kolektīvs spēj iestāties par savu biedru un pasargāt no soda?

— Nē, nē, nelikumīgas darbības ir un paliek nelikumīgas darbības, kuras tiek attiecīgu institūciju izmeklētas, un pārkāpējs sodīts. Kolektīvs var tikai uzrakstīt kādu lūgumu par savu biedru Valsts meža dienestam vai Valsts policijai, kurā izskaidro situāciju, bet juridiski tas nekā šo procesu ietekmēt nevar. Likums un noteikumi ir jāievēro ikvienam medniekam.

— Vai “Kalniešu mednieks” biedru ziņā ir daudzskaitlīgs kolektīvs?

— Mūsu kolektīvā ir 20-30 mednieku, viņu skaits mainās, jo kāds iestājas, kāds no mums aiziet. “Kalniešu mednieks” ir sens kolektīvs ar savām tradīcijām, kuras veidojuši un izkopuši mednieki ar lielu stāžu un bagātu pieredzi. Ir mednieki, kuri medī jau vairāk nekā 20 gadus, medību kolektīvā viņi darbojušies vēl PSRS laikā, kas gan bija ar citu nosaukumu. Taču mūsu pagastā ir aktīva jaunatne, kas stājas kolektīvā, jo viņiem patīk piedalīties visā šajā procesā: gan medībās, gan biotehniskajos pasākumos. Ziemā pārsvarā tā ir zvēru piebarošana, izvietojot barotavās gan graudus, gan sienu, gan zaru slotiņas stirnām. Aļņi sienu praktiski neēd, tālab ir labi, ja mežā var nogāzt pa kādai apsei, kur atļauj un ir iespēja. Aļņi tur pulcējas, grauž apses mizu, un tā ziemā viņiem ir kā vitamīnu bāze. Izvietojam arī specializēto sāli meža dzīvniekiem. Nesen iepirkām praktiski pēdējo, kas bija pieejams Latvijā noliktavā — kādus 30 lielos sāls klučus, kas tagad tiek izvietoti visā medību platībā. To darām jau piekto gadu, varu ieteikt arī citiem kolektīviem, lai iegādājas un izvieto specializēto sāli meža dzīvniekiem, jo mūsu pieredze un novērojumi rāda, ka specializētā sāls viennozīmīgi uzlabo meža zvēru trofeju kvalitāti, kā arī pašu dzīvnieku veselību un pašsajūtu. Tie nav dārgi ieguldījumi, sezonā jārēķinās ar aptuveni 60-70 latiem. Laika gaitā šie ieguldījumi atmaksājas ar uzviju.

— Medības — tas ir dārgi?

— Viennozīmīgi nevar atbildēt. Vispirms jānodala ieroču un apģērba iegāde no pārējiem izdevumiem. Dažādos medību klubos ir kardināli atšķirīga iestāšanās maksa. Ir cilvēki, kuri veido elitārus medību klubus, tur šīs izmaksas ir ļoti augstas, pat tūkstoš un vairāk latu sezonā vienam cilvēkam, lai zvērus piebarotu, samaksātu par medību platībām, samaksātu dzinējiem, nodrošinātu medību procesa organizāciju. Mūsu medību kolektīvā tik bagātu cilvēku nav. Mēs cenšamies naudas ieguldījumus kompensēt ar savu darbu. Līdz ar to mūsu medniekiem būšana kolektīvā ir zem simts latiem sezonā, kas ietver izdevumus medību procesa organizācijai, dzīvnieku piebarošanai, medību platību līgumu kompensācijai, ja tādi nepieciešami.

Kas attiecas uz inventāru, tad viss atkarīgs no konkrēta cilvēka finansiālām iespējām. Cits iegādājas medību apģērbu pa 20-30 latiem, cits par 200 latiem. Svarīgi, lai zābaki būtu atbilstoši situācijai, lai medību apģērbs pēc pirmā lietutiņa nav cauri izmircis un medniekam jāstaigā slapjam. Medību apģērbs no ikdienas apģērba atšķiras ar maskēšanās iespējām, ļaujot medniekam saplūst ar apkārtējo vidi, tajā iestrādāta ūdensnecaurlaidīga plēve. Svarīgi, lai apģērbs nebūtu pārāk smags, taču no iekšpuses gaisu laistu cauri, bet no ārpuses nelaistu mitrumu, kas nokrišņu veidā sakrājies uz koku zariem. Kā obligāts aksesuārs ir spilgta cepure vai šalle, kas norāda uz mednieka atrašanās vietu citiem medniekiem. Ar šo medību sezonu šī prasība ieviesta drošības apsvērumu dēļ, bez tā medību vadītājs nedrīkst pielaist medībām ne mednieku, ne dzinēju.

— Vai suņus medībās arī iesaistāt?

— Medību suns nav jebkurš suns, tas ir jāsagatavo, jāapmāca. Mums ir jauni suņi, kuri tiek apmācīti, bet ir arī tādi, kuri medībās strādā jau pietiekami labi. Šajā jautājumā mūsu kolektīvā arī ir laba situācija. Starp citu, kad medībās suņu pārāk daudz, arī nav labi. Rēķinot uz mūsu medību mastu lielumu, optimālais ir trīs suņi. Kad apkārt skraida suņu bars, pašam medniekam ir ļoti grūti orientēties. Jo vairāk suņu apkārt dzīvniekam, jo grūtāk izdarīt rezultatīvu šāvienu. Kolektīvajās medības suņus praktiski izmanto gan stirnu, gan mežacūku, gan aļņu, gan briežu dzīšanai, arī savainotu dzīvnieku atrašanai suņus ir vēlams izmantot, jo tas uzlabo atrašanas iespējas. Individuālajās medībās suņus praktiski neizmanto.

— Mednieku aprindās bieži dzirdētas runas, ka putnu medības ir mazāk pievilcīgas. Kā ir jūsu kolektīvā, putnus šaujat?

— Putni tiek medīti. Pīļu sezonas atklāšana ir tradicionāla arī mūsu kolektīvam — parasti mednieku pulcēšanās uz pīļu medībām notiek katru sezonu augusta sākumā. Rudenī medījam arī zosis uz nosēšanos. Esmu novērojis, ka putnu medības sevišķi interesantas jaunajiem medniekiem, bet laika gaitā degsme un azarts uz putniem pāriet. To apliecina vecāka gadagājuma mednieku nelielā interese par putnu medībām. Tradicionālākais medību objekts putnu grupā ir meža pīles. Tai visvieglāk trāpīt, jo ir pietiekami liela pēc ķermeņa izmēriem un bieži sastopama. Kādreiz sloku medības bija viens no pasākumiem, kas, medību sezonai sākoties, bija iegājies kā tradīcija, bet pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā tradicionālās pavasara medības uz slokām vairs nav atļautas.

— Filmās mēdz skaisti parādīt putnu medības ar suņiem. Kā ir dzīvē?

— Jā, specializētie putnu suņi uzlabo sašauto putnu atrašanu vairāk par 50%. Medniekam ir apgrūtinoši atrast nomedīto putnu, kas sazini kur iekritis, bet suns no dabas apveltīts ar labu ožu un dzirdi, tālab ir lielisks palīgs medniekam arī šajā situācijā. Specializēto putnu suņu mums nav, bet mednieki ņem līdzi savus. Tos nedaudz apmācījuši putnu medībām un tie salīdzinoši veiksmīgi tiek galā ar šo uzdevumu.

Pie mums nē, bet Rietumeiropā populāras medības uz meža slokām, ņemot talkā suņus. Specializētais suns pieskrien pie krūma, kur slēpjas putns un sastingst noteiktā pozā. Mednieks, viņu redzot, zina, ka tur slēpjas putns. Viņš dod komandu, suns iztraucē putnu, kurš ceļas gaisā, mednieks šauj, suns atrod un atnes medījumu. Diemžēl pēc Latvijas iestāšanas ES, slokas var medīt tikai rudenī, bet tajā laikā ir daudz citu medījumu, slokas mūsu mednieki vairs aktīvi nemedī, tāpēc tās savairojušās.

— Salīdzinot putnu vai zvēru medības, kuras uzskatāmas par interesantākām?

— Mednieki, kā visi cilvēki, nav vienādi. Kādam vairāk interesē putnu medības, jo tur var daudz biežāk izšaut. Ir gadījumi, kad vienās medībās izšauj 10-20 patronas. Savukārt lielo zvēru medībās vari piedalīties astoņas reizes mēnesī katru sestdienu un svētdienu un neizšaut ne reizi. Arī tā ir. Tas ir ļoti individuāli, kuram kas vairāk patīk. Mani visvairāk interesē trofeju medības. Es novēroju iznākušo dzīvnieku, nereti gadās, ka neizšauju, jo seci-nu, ka dzīvnieks par jaunu, ka tur nav trofeja, bet varbūt būs nākotnē, tālab tas ir saudzējams dzīvnieks un šajā brīdī nav nekādas intereses viņu nošaut. Citam interesē medībās dabūt kādu gaļas gabalu, jo viņu gaida mājās sieva un bērni ar cerību, ka varbūt ģimenes galva pārnesīs mājās medījumu. Ir tādi, kas medībās dodas kompānijas pēc. Tā ka ir daudz un dažādi apstākļi, kāpēc cilvēks iet medības un kā viņš tur rīkojas.

— Interesanti, vai medījums nosedz mednieka izdevumus?

— Grūti atbildēt, kā kurā kolektīvā. Domāju, ka laukos, kur kolektīvu biedri nemaksā lielas biedru naudas, izdevumi kom-pensējas un ar uzviju, ja pārrēķinām gaļas vērtību tirgus cenās. Personīgi es neskaitu, cik esmu iztērējis naudas un cik no tās atgūšu, nomedījot to vai citu dzīvnieku, jo mani interesē pats process. Bet es pieņemu, ka ir cilvēki, kuriem ienākumi nav pietiekami un kuriem tas ir jāskaita. Tāpēc nevar skatīties uz medībām vienpusēji un visus mērīt ar vienu olekti.

— Kā sadalīt medījumu, ja licence ir viena vai divu dzīvnieku nomedīšanai?

— Ar gaļu nav problēmu, dalām, kā saka, uz galviņām, bet dižmedījuma trofeja pienākas tikai tam, kurš dzīvnieku nomedījis. To nosaka medību vadītājs, ja ir sarežģītāka situācija, piemēram, šāvuši vairāki un trāpījuši, tad izveido komisiju no pieredzējušajiem medniekiem, kuri, novelkot dzīvniekam ādu, veic, var teikt, ekspertīzi. Kurš pirmais nāvīgi ievainojis dižmedījumu, tas arī ir trofejas īpašnieks.

— Ir bijušas šādas situācijas jūsu kolektīvā?

— Retumis, bet gadās. Tādēļ jau ir konkrēta procedūra, kas novērš strīdus jau saknē.

— Latvijai atgūstot neatkarību, medību laukos valdīja visatļautība - šāva pa labi un kreisi. Kā tagad?

— Kopš 90. gadu vidus situācija kopumā manāmi uzlabojusies, pat nesalīdzināmi uzlabojusies. Toreiz, ziemā izejot cauri savam lielākajam medību masīvam, pa dienu redzējām vienas cūkas aizputinātas pēdas. Tagad šo dzīvnieku ir daudz vairāk, medības kļuvušas daudz interesantākas. Tas panākts, gan pateicoties precīzākai medību dzīvnieku uzskaitei, gan pateicoties tam, ka pārtraukta nesankcionēta šaušana un izņemti ieroči tiem, kam tie nepienākas. Turklāt mednieku kolektīvi, klubi daudz lielāku uzmanību pievērš ne tikai dzīvnieku piebarošanai, bet arī savas teritorijas sargāšanai. Katrs kolektīvs cenšas veikt negaidītus reidus. Arī mūsu kolektīva biedri dodas naktī sargāt medību teritoriju, ja mums rodas aizdomas par nelikumīgām medībām. Protams, dežūru laikā nav gadījies noķert nevienu malu mednieku, bet pats fakts, ka mednieki sargā savas teritorijas, malu medniekiem liek uzmanīties, viņi jūt, ka var būt nepatikšanas un lieki neriskē. Malu mednieka aizturēšana ir sarežģīts un bīstams process. Labprātīgi neviens likumpārkāpējs parasti rokās nedodas, bet, tā kā malu medniekiem ir šaujamieroči, tas padara šo lietu sevišķi bīstamu. Sods par malu medniecību ir pietiekami bargs, summas ir tuvu tūkstotim latu un lielākas, skatoties, kāds dzīvnieks nošauts. Tas varētu būt arī krimināli sodāms nodarījums.

— Kāds būtu kopsavilkums par mednieku kolektīva “Kalniešu mednieks” darba rezultātiem, kādus panākumus, neveiksmes gribētu akcentēt, pie kā jāpiestrādā?

— Vienmēr var izdarīt vairāk, bet priecē, ka kolektīvā izdevies radīt kopības garu un noturēt to. Mūsu kolektīvs patiesi draudzīgs, kas nav mazsvarīgi. Ir izveidojušās noturīgas savstarpējās attiecības starp medniekiem. Tas, kas raksturo veiksmi vai neveiksmi medību jomā, ir medījamo dzīvnieku kvalitāte, blīvums un daudzums. Uzskatu, ka šie rādītāji ir pietiekami augstā līmenī. Mūsu kolektīva biedriem ir iespējas daudz medīt gan vasarā individuālajās medības, gan ziemā kolektīvajās. Biotehniskie pasākumi devuši augļus. Ja agrāk medības bija tendētas uz gaļas iegūšanu, tad tagad daudzi mūsu biedri medības vērtē kā savstarpējās komunikācijas veidu, atpūtas iespēju un arvien vairāk pievēršas tieši trofeju medībām, ko veicināja medību trofeju izstādes rīkošana ik pēc diviem gadiem rajonā.

— Paldies par interviju!

Juris ROGA