Pārdomas dziļā ziemā

Lūk, kāpēc pat Latgales copmaņi aizvien biežāk un biežāk dodas baudīt zvejas priekus uz Peipusa ezeru, kas atrodas kaimiņvalstī Igaunijā. Pamēģināsim noskaidrot: kas noticis ar zilo ezeru novadu? Mūsu rajonā vien ir vairāk nekā 250 dabisko ūdenstipju! Manuprāt, slikti vadītā valstī noticis tas, kam arī bija jānotiek. Pirmkārt, atjaunotās neatkarības gados tirgus telpu, kas agrāk bija tukša, aizpildīja ne tikai pirmās nepieciešamības preces par ļoti zemām cenām, bet arī malu zvejas rīki. Kopš tā laika Ķīnas ražojuma tīkli kļuvuši par ezeru un upju galveno biedu. Gandrīz 100 metru garš zvejas rīks arī tagad maksā tik lēti, ka atmaksājas vienā divās zvejas reizēs. Tādējādi pati tirgus situācija arī tagad turpina provocēt cilvēkus uz zivju nelikumīgu ieguvi, bet Ķīnas ražojuma tīklu jums piedāvās jebkurā tirgū. Īstu dabas sargātāju daudzgadējās prasības aizliegt malu zvejas rīku brīvu tirdzniecību līdz pat šim laikam nav sadzirdētas. Iznākums ir likumsakarīgs: pagājušā gada Latvijas rudens akcijas “Dzīvais ūdens” gaitā vien no Latvijas ūdenstilpēm izņemti tīkli 365 kilometru garumā! Iedziļinieties šajā skaitlī, godājamie lasītāji! Bet cik daudz ir neatklātu? Vieglās peļņas tīkotājus neapstādina nedz publiskie aicinājumi būt prātīgiem, nedz augošie naudas sodi. Es pastāvīgi piedalos reidos, tāpēc zinu, ka visalkatīgākie malu zvejnieki nav vis trūkumā nonākušie vietējie iedzīvotāji, bet gan iebraucēji no citurienes, kuri braukā uz ezeriem ar tīkliem autobagāžniekos. Malu zveja izjaukusi ezeru iemītnieku sugu līdzsvaru. Līdaku skaita krasa samazināšanās (šīs zivis ir malu zvejnieku visvieglākais ieguvums) veicināja mazvērtīgu sīkzivju savairošanos, ar ko pastāvīgi nākas sastapties zemledus zvejas cienītājiem.

Otrkārt, zilās druvas bagātību izsīkšana notikusi vietējo amatvīru bezdarbības dēļ. Izsludinot tūrisma attīstības koncepciju, mēs aizmirsām galveno. Latgales pērle taču ir ezeri. Tikai nevienam vadītājam neienāk prātā vienkārša doma attīstīt zvejas tūrismu. Pats zinu, ka laimīga loma dēļ copmanis ir gatavs doties pat simtiem kilometru tālu un maksāt par licenci vienalga kādu naudu. Lūk, kāpēc pēdējos gados laikraksts “Ezerzeme” vairākkārt stāstīja par Andreju Oševerovu, kurš veic eksperimentus uz Šķaunes ezera, pārvērzdams to par zivīm visbagātāko ūdenstilpi Latvijā. Noslēpums ir absolūti vienkāršs: līdaku un zandartu mazuļu plānveidīga ielaišana un pilnīga uzvara pār malu zvejniekiem. Pašlaik uz Ludzas rajona visnomaļāko vietu brauc asu izjūtu cienītāji ne tikai no tuvienes, bet arī no Rīgas un Ventspils. Tur bijuši arī daudzi mūsu rajona copmaņi.

Rodas jautājums: vai mēs esam sliktāki? Apvienojās taču četri pagasti, kuri izsludināja licencētu zveju... Un palaida darbu pašplūsmā, aizmirstot par galveno — zivju mazuļu pārdomātu ielaišanu. Tāpēc arī iznākums ir gluži pretējs: Sīvers, Dridzis, Indra, Ārdava ezers, Ežezers tikai zaudē savu kādreizējo pievilcīgumu. Pirms vairākiem gadiem tajos vēl tika ielaisti zivju mazuļi no “Zivju fonda”, taču arī šis darbs tika pārtraukts. Licencētā zveja tikai pastiprināja malu zvejnieku spiedienu, kas arī veicināja norādīto masveida atpūtas vietu ekoloģisko degradāciju. Līdz šim mēs tikai iemācījāmies ņemt no dabas, un tā mums atriebās.

Ļoti sarežģītos apstākļos pret malu zvejniekiem nākas cīnīties Jūras un iekšējo ūdeņu pārvaldes Daugavpils kontroles sektora inspektoriem. Visā valstī ir tikai daži desmiti zivju aizsardzības inspektoru, bet krīzes situācija tagad patukšojusi policistu mašīnu degvielas krājumus, kuri agrāk arī piedalījās dabas aizsardzībā. Tam vēl pieskaitīsim rūpnieciskos zvejniekus, kuri pastāvīgi pārsniedz zvejas rīku limitu. Tā arī turpinām cirst zaru, uz kura sēžam, iznīcinot pēdējos dabas resursus. Atjaunotās valsts neatkarības pašā sākumā bija spēkā aizliegums izmantot motorlaivas aizsargājamajā teritorijā “Daugavas loki”. Upes zivju ķeršanas alkatīgajā azartā vēlāk tika atcelts arī šis aizliegums, un tagad Latvijas galvenā upe cieš no motorizētas zvejas, kas ir visbīstamākā, jo apdraud unikālās upes senlejas floras un faunas saglabāšanu. Tā taču arī ir galvenā bagātība. Kļūdas tūrisma attīstības stratēģijā likumsakarīgi veicina tādu stāvokli, ka viesu mājas ir pustukšas un velotrases tiek reti apmeklētas. Esmu pārliecināts, ka pie ezeriem, kuros ielaistas zivis, atpūtas bāzes būtu pieprasītas cauru gadu. Pagaidām par to atliek tikai sapņot un cerēt, ka, iespējams, pēc administratīvi teritoriālās reformas pie varas nāks jauni cilvēki, kuri uzdrošināsies radikāli pārkārtot visu.

Taču ne viss ir tik slikti. Bērziņu uzņēmējs Ilmārs Pabins bez norādījumiem no augšas un no malas izdarīja brīnumu. Saviem spēkiem viņš izraka dīķus, ielaida tajos karpu mazuļus un jau nākamajā sezonā gatavs aicināt makšķerniekus uz copi. Mūsu pienākums, godājamie kolēģi, ir atbalstīt iesācēju. Piekrītu, ceļš nav tuvs, taču arī agrāk daudzi krāslavieši, ilgi nedomādami, pēc lielām karpām brauca uz Nagļiem. Bērziņi atrodas krietni tuvāk.

Vēlā ziema. Labas copes vēstis visā ziemas garumā līdz redakcijai gandrīz nepienāca. Tikai retais laimīgais izvilcis ezera plaužus, neviens šoziem nevar palielīties par noķertām lielām līdakām, izmantojot balansierus. Nekāda dižā cope nav arī uz Daugavas. Galvenais iemesls — mainīgie dabas apstākļi pārsvarā ar ziemeļaustrumu vējiem. Gadījās, kad arī no Peipusa ezera Krāslavas un Dagdas copmaņi atgriezās tukšā. Tiesa, pēdējā laikā cope uzlabojusies, ko apgalvoja arī Sergejs Korņejevs, kurš nesen bija iegriezies redakcijā. Stāsta, ka Rāznā esot izdevies atrast plaužus, bet no Sīvera un Dridža pagaidām jaunumu nav. Toties Indra ezers pāris reižu iepriecināja plaužu ķērājus. Uz Daugavas vēl ziemas sākumā laime uzsmaidīja Krāslavas makšķerniekam Nikolajam Ļebedevam, kurš noķēra 1,46 kg smagu vēdzeli. Tas ir reti labs loms.

Pēdējais, ko gribu sacīt. Dodoties zvejā, padomājiet par jūsu transporta drošu stāvvietu. Ir zināms gadījums, kad ļaundari Aglonas tuvumā uzlauza un apzaga vairāk nekā desmit automašīnu, kamēr to īpašnieki makšķerēja. Tādi, lūk, pienākuši laiki, bet to, kurš sevi sargā, arī Dievs sargā.

Aleksejs GONČAROVS