Cik jauni mēs bijām...

Viss atgādināja skolas absolventu salidojumu. Nesenā pagātnē kolhozu priekšsēdētāji un sovhozu direktori, rajona mēroga vadošie speciālisti, vidējā posma vadītāji — visi viņi pratuši izjust milzīgu atbildību par zemi — maizes devēju.

Dažāda var būt attieksme pret padomju laikmetu, kas uz visiem laikiem palicis pagātnē, tikai fakts paliek fakts: Latgale, kas bija grūtākais republikas reģions, tolaik sasniedza īstu agrāru uzplaukumu. Kas sakāms par Krāslavas rajonu, tad slava par lauku darba darītājiem aizskanēja līdz zvaigžņu aug-stumam. Jā, jā, man pašam ar kolhoza “Brī-vība” slaveno tīrumu un druvu kopēju delegāciju bija izdevība viesoties pie kosmonautiem Zvaigžņu pilsētiņā. Turpinot kosmisko tradīciju, vēlāk Georgijs Grečko pāris dienu ciemojās uz Krāslavas zemes, atstājot te piemiņai iestādītos ozoliņus.

Uzvaras, ordeņi, nosaukumi... Tas viss ir bijis. Tagadējā paaudze nemaz nevar saprast to, ka viņu tēviem un vectēviem septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados bija iekrāti pēc toreizējām mērauklām kapitāli, taču nopirkt labu mantu bija ļoti grūti. Kultūras nama telpas, kas nav mainījušās kopš tiem laikiem, atceras speciālistu, mehanizatoru, lopkopju salidojumus un sapulces, kur stimulējuma veidā bija atļauts nopirkt deficīta grāmatas vai Dagdas ražojuma konfektes. Vēlāk naudas reformās milzīgas rubļu summas, kas bija nopelnītas ļoti smagā darbā, zaudēja savu vērtību.

Kā to arī varēja gaidīt, Ādolfa Ločmeļa aicinājums “Visu zemju proletāriešiem” iedarbojās: uz tikšanos Krāslavā ieradās pusotra simta viesu! Sirmiem deniņiem, daži atbalstījās uz spieķiem... Un spožais acu skatiens, kas ir īstu optimistu droša pazīme. Laukos nebija pieņemts iekārtot darbā nejaušus cilvēkus, lūk, kāpēc jēdzieni “zemkopis” un “slaists” bija nesavienojami.

Uz ekrāna pavīd kadri, kur viņi ir jauni, mērķtiecīgi, nenogurstoši. Tīrumos un fermās, bet vēl sēdēs kantoros zem lozungiem, kas tagad izraisa ironiju. Ja ar gaišās nākotnes celtniecību lieta izgāzās, tad dzimto novadu gan viņi izmainīja līdz nepazīšanai. Četrdesmit divi tūkstoši hektāru meliorēto zemju, jaunas fermas, lopkopības komp-leksi, darbnīcas, ciemu kultūras nami, dzīvojamie daudzstāvu nami un veselas ielas ar Līvānu mājām. Tas viss tika darīts cilvēku labā, tāpēc sirsnīgās tikšanās laikā pastāvīgi skanēja doma: “Mums nav kauns par nodzīvotajiem gadiem. Izdarījām visu, kas bija mūsu spēkos.” Reizēm tika veikts arī neiespējamais, kad sovhozs “Andrupene” izmaksāja saviem darbarūķiem tādas algas, ka tās varēja apskaust Kurzemes un Zemgales saimniecības, kur bija līdzenumi. Arī radītais Latvijas brūnās šķirnes govju ganāmpulks izraisīja sociālistiskās sacensības konkurentu skaudību no Latvijas rietumiem. Krāslavas marka Latvijā kotējās augstu, un šie sasniegumi saistīti ar Anatoliju Orlovu, kuru bijušie līdzgaitnieki apņēma ciešā lokā. Vienkāršais puisis no Vologdas puses piecdesmitajos gados ieradās mūsu rajonā kā jaunais speciā-lists, ar laiku pakāpās pa karjeras kāpnēm un visbeidzot kļuva par galveno vadītāju. Pie mikrofona viņš atzinās: “Kad nokļuvu Latgalē, sākumā nesapratu, kā var rentabli saimniekot starp pauguriem un ezeriem, kur augsnes ir smagas? Taču acīmredzot Visaugstākais apveltīja vietējos cilvēkus ar uzstājīgu un spītīgu raksturu. Un man bija tā laime strādāt ar viņiem.”

Lauksaimnieku tikšanās pasākumu atklāja ezeru novada valdnieks, kas mazliet radniecīgs slavenajam Neptūnam. Taču ne uz tādiem uzrāvās: Ādolfs Ločmelis, kurš nav zaudējis vadītāja sparu, neizlaida no rokām vadības grožus. Valdniekam viltvārdim nācās samierināties ar otro lomu. Bija gan referāti, gan koreferāti, gan arī debates darba grupās. Sākumā goda vietā iznāca vismasveidīgākās specializācijas pārstāvji — agronomi. Es uz ātru roku saskaitīju četrus desmitus! Turklāt bija ieradies Saeimas deputāts Gunārs Upenieks. Agronomu mājas uzdevumu tūdaļ neitralizēja trīs zootehniķi: Jānis Brils, nepārspējamais sovhoza direktors, Ādolfs Ločmelis, ar ordeni apbalvotā kolhoza priekšsēdētājs, bet Leontijas Kavinskas profesionālie nopelni atzīti republikas mērogā. Veterinārārsti atcerējās savu galveno skolotāju Jāni Grizānu, uz mutes nebija krituši inženieri, celtnieki, enerģētiķi, ekonomisti, grāmatveži. Visi viņi atstājuši par sevi spilgtas atmiņas rajona vēsturē. Tā nav viņu vaina, kas vēlāk notika ar Latvijas lauksaimniecību. Tiesa, rajona padomes priekšsēdētāja vietnieks Egils Muskars ar patosu paziņoja, ka Latvijas zemnieki uz protesta akcijām brauca ar vismūsdienīgākajiem traktoriem. Problēma ir cita: vai krīzes apstākļos viņi spēs norēķināties par kredītiem. Manuprāt, pie varas esošie neprofesionāļi vienmēr ceļ partijas un personīgās intereses augstāk par valsts interesēm. Savstarpējos strīdos deputāti un ministri galīgi aizmirsa par tautu, par ekonomikas attīstības koncepciju un par eksporta politiku. Kam šodien pieder Latvijas nesenā nacionālā bagātība, tajā skaitā zeme, ir sāpīgs jautājums.

... Atgriezīsimies zālē, kur šalko atmiņu viļņi. Pārāk garš iznāca lauksaimnieciskās ražošanas organizētāju saraksts, kuri nenodzīvoja līdz mūsu dienām. Piemiņas klusuma brīdis. Jānis Brils, kurš nav zaudējis stāju un ārējo spožumu, atcerējās jaunības gadus Kapiņos, kur arī dzima lauksaimniecības speciālistu salidojumu rīkošanas tradīcija. Ar aplausiem klātesošie zālē uzņēma paziņojumu par to, ka gan pirmo, gan arī tagadējo tikšanos gatavoja allaž jaunā Marija Ose. Viņai Jānis Brils svinīgi pasniedza augstāko balvu — paša darināto tādu izmēru koka karotu, ka piemērotu katlu tai vēl nāksies pameklēt. Marijas Oses rokraksts man ir labi zināms: sirsnība un brīva gaisotne. Lūk, arī piektdien pasākums bija organizēts bez pārmērībām, toties emocijas, kā saka, virmoja pāri malām. Daudzi nebija redzējušies gadus desmit vai pat divdesmit. Apkampieni, sarunas, fotogrāfiju skatīšanās. Arī man nācās dzirdēt komplimentu gūzmu, jo fotokorespondents vienmēr bija vienotājposms starp kolektīviem, kuri lielākoties strādāja pēc labākās sirdsapziņas, cik vien to atļāva iespējas. Tas viss ir bijis: mehanizatoru un mehanizētās slaukšanas meistaru sacensības, slaucēju četrtūkstošnieču klubs un rekorda 40 centneru ražas. Dzīves nav dzīvotas veltīgi. Skumīgi bija redzēt tikai dažus veiksmīgus tagadējos fermerus. Diemžēl vairākums darbīgo cilvēku ar iedzimtu talantu palika nepieprasīts. Lūk, arī esam nokļuvuši pie sasistās siles...

Aleksejs GONČAROVS