Krīzes hronika: Aizmirsa pajautāt zemniekiem

Skaidrs ir viens: stabilizācijas plāna, kā arī miljardu lielu ārējo aizņēmumu galvenais uzdevums ir nepieļaut nacionālās valūtas devalvāciju. Iekšējā kopprodukta straujas lejupslīdes apstākļos vienīgais glābiņš ir stingras ekonomijas režīms. Darba algas samazināšanu jau izjuta uz savas ādas simtiem tūkstošu latviešu ģimeņu, un tikai milzīgā ierēdņu armija nesteidzas sekot Ivara Godmaņa padomiem un kavējas samazināt pierasto augsto atalgojumu, kas reizēm pārsniedz vienu vai pat divus tūkstošus latu. Šajā sakarā mēs ar cerībām uzņēmām ministru kabineta vadītāja iniciatīvu samazināt aģentūru skaitu no 138 līdz 86. Par daudzu pārvaldes struktūru darbību līdz tam mums nebija ne vismazākā priekšstata. Tāpat kā nevarējām saprast arī to, kāpēc pagājušajā gadā valsts pārvaldei bija patērēta milzīga summa — 800 miljonu latu! Turklāt tas ir valstī, kur valdības līmenī gandrīz divus gadu desmitus neviens neapgrūtināja sevi ar rūpniecības un lauksaimniecības attīstības problēmu risināšanu. Tāpēc krīze pārsteidza Latviju bez rezerves fonda.

Noslēpums, kas nāca atklātībā, izraisīja tautas sašutuma ķēdes reakciju. Melnās dienas (13. janvāra) bēdīgajiem notikumiem sekoja zemnieku mehanizētie protesti. Smagās tehnikas parādīšanās galvaspilsētas ielās piespieda zemkopības ministru atkāpties no amata. Būdams populists pēc aicinājuma, Mārtiņš Roze paspēja veikt skaistu reveransu, solīdams sniegt atbalstu izmirstošajiem laukiem 27 miljonu latu apmērā. Vēlāk noskaidrojās, ka tādas naudas šī gada budžetā nemaz nav. Toties bija sasniegts politiskais mērķis — apslāpēts zemnieku augošā sašutuma vilnis sakarā ar izpostīto piena nozari.

Klusums turpinājās neilgi, un atkal radās kārtējais iegansts bažām. Laikraksta “Latvijas Avīze” 23. numurā parādījās publikācija ar faktu konstatējošu nosaukumu “Optimizācija uz lauksaimnieku rēķina”. Tajā izskanēja negaidīta doma nodot Valsts tehniskās uzraudzības aģentūras funkcijas Ceļu satiksmes drošības departamentam. Vislielāko sašutumu šajā situācijā izraisa tas, ka pārsteidzīgais lēmums tiek pieņemts bez iepriekšējām diskusijām, neņemot vērā visvairāk ieinteresēto personu — tīrumu un fermu darbarūķu — viedokli, kurus arī tāpat krīze ir nostādījusi uz izdzīvošanas robežas.

Mobilitāte ir “Ezerzemes” darba stils. Uzzinājis par problēmu no apakšas, es pasteidzos pēc komentāra uz Valsts tehniskās uzraudzības aģentūras Krāslavas nodaļu. Dienesta vadītājs Zigmunds Blaževičs un vecākais inspektors Jevģēnijs Vaivods apstiprināja, ka radušies steidzama reformējuma draudi, kas jau izraisa zemnieku organizāciju protesta vilni. Protestu parakstu vākšana notiek arī mūsu rajonā.

Izdarīšu nelielu atkāpi. Žurnālisti, kā zināms, pēc amata pienākuma ir informēti cilvēki. Tikai tā jau nu pēdējos gados sanācis, ka rakstošā tauta nav varējusi saprast savairojušos 138 aģentūru funkcijas. Valdošās partijas acīmredzot arī nākotnē turpinātu sargāt un vairot pārvaldes struktūras, kuru darbība, bet precīzāk nekompetence un bezdarbība iegrūda Latvija visdziļākajā krīzē. Šo apsūdzību nekādā ziņā neattiecinu uz Valsts tehniskās uzraudzības aģentūru. Saskaņā ar SKDS sabiedrības viedokļa aptauju tieši šai struktūrai ir augstākais lauku iedzīvotāju reitings. Saskaņā ar “Latvijas Avīzē” publicētajiem datiem pagājušā gada valsts dotācijas VTUA dienesta uzturēšanai bija tikai 70000 latu. Stingrās taupības režīmā aģentūra ir gatava vispār atteikties no mērķdotācijām. Aizsteidzoties priekšā notikumiem, pateikšu, ka arī zemnieki, ar kuriem man iznāca tikties, ir gatavi uz dažiem papildizdevumiem, lai tikai saglabātu dienestu, kas strādā kā pulkstenis un ievēro tehnikas īpašnieku vēlmes.

Uz ikgadējām pavasara tehnikas skatēm vienmēr tiek aicināts arī “Ezerzemes” korespondents, kas arī disciplinē mūsu zemniekus. No sevis piebildīšu: rajonā rīkotās tehnikas skates patiešām izvērtās par nopietnu eksāmenu. Traktoru, pašgājējas tehnikas īpašnieki ne tikai veica iepriekšējo remontu, bet arī krāsoja tos. Lielākā daļa traktoru un citu lauksaimniecības mašīnu ir “veterāni” ar kolhozu un sovhozu pagātni, kas tiek ekspluatēti divus un trīs gadu desmitus. Bez saudzīgas attieksmes pret tehniku normāls darbs nav iespējams, ko arī veicināja pavasara gatavības līnijas. Saskaņā ar statistiku rajona mašīnu un traktoru parkā ir 3258 tehnikas vienības. Pagājušajā pavasarī tehnikas skatē tika pārbaudītas 1666 vienības, mazliet vairāk nekā puse. Un, kas ir svarīgi: salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu uz inspekciju nogādāto traktoru skaits ir palielinājies par 51, bet kaimiņu Preiļu rajonā tas samazinājies par 215. Par Latgales zemnieku grūto finanšu stāvokli liecina jaunās tehnikas iegādes statistika. 2004. - 2005. gadā zemnieki nopirka tikai divus traktorus, pēc gada — četrus, 2007. gadā — divpadsmit. Pagājušais gads kļuva par rekorda gadu — 39 jauni traktori, tajā skaitā rietumvalstu ražojuma. Šķita, ka iestājies ilgi gaidītais lūzums, taču... sākās krīze. Kurš gan varēja gaidīt, ka vismūsdienīgākie traktori kļūs par spiediena līdzekli uz varasvīriem. Atkal aiz steidzami piedāvātajiem reformēšanas pasākumiem acīmredzama CSDD interešu lobēšana, ar ko jau ne pirmo reizi grēko mūsu valsts. Atkal galvenā uzmanība pievērsta partijas, nevis tautas interesēm.

Tagad paklausīsimies lauksaimniecības tehnikas īpašnieku viedokli, ar kuriem man mācās tikties pagājušajā nedēļā. Lūk, ko sacīja pazīstamais Andrupenes uzņēmējs Jurijs Levkovs: “Mūsu ģimenes firma, bet tās ir zemnieku saimniecības “Bronki” un “Tingala”, pilnībā uzjutušas krīzi. Nodokļu iekasēšana no zemniekiem palielinās, bet iepirkuma cenas pazeminās. Spriediet paši: 20 tonnu smagās kravas mašīnas gada apdrošināšana palielinājusies no 240 līdz 1000 latiem, bet pie mums tādu ir četras plus 24 pašgājējas tehnikas vienības, 14 piekabju. Ja notiks tehniskās uzraudzības dienesta reformēšana, turklāt vēl paaugstinot tarifus par pakalpojumiem un apdrošināšanu, mēs vienkārši neizturēsim. Šis gads arī tāpat ir smags, pazeminās rentabilitāte, mēs zaudējam pasūtītājus. Valdības nepārdomātie soļi var izsaukt jaunus zemnieku protestus.”

Valdis Naglis, lauksaimniecības kooperatīvās sabiedrības “Andrupene” priekšsēdētājs: “Nesaprotu, kāpēc izjaukt labi noregulētu tehniskās uzraudzības sistēmu, kas mūs pilnībā apmierina. Par tehnikas uzturēšanas pozitīvo stāvokli liecina tikai nedaudzie ārkārtas ceļu satiksmes negadījumi ar traktortehniku. Cilvēki ir pieraduši pie kārtības, disciplīnas. Bet kas būs tālāk? Jebkura tehnisko pakalpojumu sadārdzināšanās sekmēs to, ka tehnikas īpašnieki izvairīsies no tehnikas pavasara skatēm un līdz ar to nostādīs kooperatīvu uz izdzīvošanas robežas. Mūsu mehanizatori ir pieraduši vest uz gatavības līniju vairākas tehnikas vienības. Bet ja turpmāk nāksies dzīt tehniku uz pārbaudi citur, kur lai ņem tik daudz traktoristu? Tas sagādās mums jaunas galvassāpes. Saimnieciskā situācija ir šausmīga: aizkavējas piena nauda, cilvēki nevar norēķināties ar kooperatīvu par jau sniegtajiem pakalpojumiem. Baidos, ka jaunus stresus mēs vairs nepārdzīvosim...”

Pie kooperatīva “Astašova” darbnīcām es satiku sašutušus zemniekus. Jāzeps Andiņš, Māris Timofejevs, Vjačeslavs Baranovskis lika parakstus zem protesta un adresēja “sulīgus” vārdus tiem, kuri tuvina lauksaimniecību bojāejai. Pašlaik uzskaitē ir katrs litrs dīzeļdegvielas, bet ja liks dzīt tehniku kaut kur tālu? Nevienam nav vajadzīga reformēšana, kas tikai kaitē zemniekiem. Ļoti pārliecinošs bija Ilmāra Kalpiša arguments: “Mans MTZ-80 ir 1963. gada izlaiduma. Tas atrodas darba kārtībā, par jauna traktora iegādi es nemaz nedomāju. Ja tā turpināsies, braukšu ar savu “vecīti” kaut vai uz Rīgu, lai aizstāvētu zemnieku tiesības.”

Lūk, Astašovas kooperatīva vadītāja Pāvela Zvīdriņa viedoklis: “Kāpēc jāposta tas, kas ir dzīves pārbaudīts. Noregulēta taču arī mehanizatoru kadru sagatavošana. Ja tiks atceltas tehnikas skates, pēc dažiem gadiem traktori un kombaini izjuks. Pastāvošā tehniskās uzraudzības sistēma disciplinē, lūk, arī tagad gatavojam tehniku pavasarim. No labuma labumu nemeklē. Mēs esam kategoriski pret reorganizēšanu — tā kaitē laukiem.”

Pēdējā saruna — SIA “Brīvība” priekšsēdētāja Anatola Viškura kabinetā. Agrofirmas vadītājs uzreiz uzņēma protesta toni: “Mūsu tehnika ir mobila, tā kursē vairāk nekā 25 kilometru rādiusā. Pastiprinās kontrole uz ceļiem, paaugstinās arī naudas sodu apmērs. Jaunas slodzes firmas budžets vienkārši neizturēs. Šaubos, ka pēc reformēšanas tehniskā apskate kļūs lētāka. Bet mums arī bez tā visa šis ir patiešām krīzes gads. Pagājušajā pavasarī minerālmēslu cenas paaugstinājušās trīs četras reizes, bet graudu iepirkuma cenas nokritušās par 30 - 40%. Līdz šim laikam ar mums nav norēķinājušies par graudiem. No zaudējumiem glābj tikai augstas ražas — 40 centneru no hektāra. Piena cenas vienkārši ir smieklīgas — 16,5 santīmi par litru, turklāt Rīgas piena kombināts, ar kuru mēs sadarbojamies, draud pazemināt tās par 30%. Labi ir tas, ka pagaidām nedz Rīga, nedz arī Kaunata ar norēķiniem nav aizkavējušās.

Kāpēc likvidēt teicami noregulēto tehniskās uzraudzības dienestu, ja katrā rajonā strādā tikai divi inspektori? Atcelt tehnikas skates? Tas ir gandrīz neprāts. Kas būs, ja simtiem sagrabējušu traktoru izbrauks uz ceļiem? Līdz šim laikam mūs apmierināja viss: tehnikas kontroles noslīpētā sistēma, kur tika ievēroti novēlējumi no vietām, pastāvošās cenas, bet galvenais — labas abpusējas atbildības un disciplīnas attiecības.

Cik ilgi var eksperimentēt ar laukiem? Pašlaik nodarbina viena doma — kā izdzīvot, kad lauksaimniecības produkcijas cenas pazeminās, bet kredīta procenti aug. Mūsdienīgs traktors pašlaik maksā 110000 latu.”

Aleksejs GONČAROVS