Bijuši arī sliktāki laiki...

Aija piekrita pastāstīt, kā saimniecībai sokas krīzes laikā: “Ar piena lopkopību nodarbojamies, kopš sākām dzīvot vīra vecāku mājā Dridža ezera krastā. Jaunlopus parasti pārdodam, paretam atstājot kādu sava ganāmpulka atjaunošanai. Graudkopība attīstīta tikai tik daudz, cik tas nepieciešams pašu lopiem. Vienīgais, ko pērkam, ir mikroelementi, kuriem cenas augušas nenormālā tempā. Visādi ir gājis, piemēram, pašos pirmsākumos — 1992. gadā — samaksu par nodoto pienu iekavēja tāpat kā šodien un cenas bija zemas. Bet mēs nepakļāvāmies emocijām, kā tagad rāda televīzijā — ā, nemaksā, govis likvidēsim, un viss. Ticējām, ka nāks labāki laiki, būs pozitīvas pārmaiņas, turpinājām strādāt, cenšoties saglabāt nelielo ganāmpulku. Es pat sacītu, ka šīsdienas notikumi nav paši smagākie mūsu dzīvē. Tagad man ir algots darbs, nelieli, bet stabili ienākumi par to. Abi bērni jau ieguvuši profesiju un paši pelna iztiku, tālab es vairs tik asi neizjūtu to, ka piena nauda nav samaksāta laikā, lai gan problēmas tas mums rada, jo ir paņemts kredīts. Vissmagākais, šķiet, bija 1998. gads, kad viens dēls bija jālaiž uz Rīgu studēt, otrs — uz ģimnāziju mācīties. Tad rīdziniekam sapirkām to minimālo, ko varējām, bet ģimnāzists aizgāja uz skolu ar visu veco. Kad situācija pienkopībā nostabilizējās, arī bērniem varēja atļauties nopirkt kaut ko labāku.”

Piena pārstrādes uzņēmums par iepirkto produkciju zemnieku saimniecībai “Mālkalni” nemaksā jau pāris mēnešus. Turklāt iepirkuma cena ir visai zema: 10-11 santīmu par augstākā labuma un 15 santīmu — par ekstra pienu. Pērnajā gadā ap šo laiku piena iepirkuma cena bija apmēram 20 santīmu. Aija stāsta, ka lopkopji jau bija pieraduši, ka pavasarī iepirkuma cena samazinās, jo daudz piena, bet uz rudens pusi bija cenu kāpums. Šogad noticis pretējs process: kāpuma nav un diez vai būs. Šobrīd jābūt bezmaz gandarītiem par to, ka pienu vispār pieņem un saražotais nav jāizlej grāvī. Tik nelielām saimniecībām, kāda ir Ļutām, ziemas laikā rodas arī grūtības saņemt izdevīgāko samaksu, jo pārstrādātājs vēlas apjomus, kas nav viegli nodrošināmi. Ja dekādē nav iespējams izslaukt 500 litru, tad ekstra piens tiek pieņemts kā augstākā labuma. Ja zemnieks negarantē vismaz 300 litru dekādē, piena mašīna pie viņa pēc piena nebrauks. Pārstrādes uzņēma interese samazināt savākšanas un piegādes izmaksas uz apjoma rēķina ir pašsaprotama, bet ziemā tas rada lopu izkaušanas draudus tieši nelielām saimniecībām līdz desmit govīm, kādas rajona lauku pagastos ir vairākumā. Daudziem zemniekiem rodas problēmas ar olbaltumvielām pēc atnešanās, tad piens tiks pieņemts par pieciem santīmiem. Tas ir ļoti sāpīgi. Vasarā ir vieglāk, jo tad piena vairāk. Aija piekrīt, ka ar savu aldziņu un vīra invaliditātes pensiju laukos varētu dzīvot arī bez zemnieku saimniecības, taču laucinieki (atšķirībā no pilsētniekiem) ir cita rakstura ļaudis. Viņi pieraduši pie laucinieciska dzīves ritma un nespēj vieglu roku visu likvidēt.

“Varētu nerauties melnās miesās, dzīvot no algas un pensijas, bet pieradumam liels spēks,” turpina Aija. “Gribas uzturēt savās mājās lauku dzīves garu. Bērni atbrauc ciemos, radi atbrauc, gribas katram iedot vismaz siera rituli, kādu citu lauku labumu. Nav jālauza galva, kur to visu ņemt. Sieru pati sienu, mūsu apkārtnē vispār daudzas saimnieces māk labus sierus pagatavot, katrai tas būs citādāks garšas ziņā.”

Zemnieku saimniecība “Mālkalni” pērn uzrakstīja projektu naturālo saimniecību atbalstam, kas tika atbalstīts. Par projekta līdzekļiem plānots iegādāties jaunu piena dzesētāju beigtā vietā un jaunus slaukšanas aparātus. Nākamajos gados paredzēts uzbūvēt piena telpu, pagaidām kaut kā jāpielāgojas situācijai. Ja viss būs labi, noslēguma fāzē saimniecība iegādāsies jaunu rituļresi, kas nepieciešama siena sagatavošanai.

Līdz šim saimniecības vajadzībām viss pirkts par saviem ietaupījumiem, kā arī kredītā. Aija un Andrejs ļoti piesardzīgi rēķinājuši, cik daudz var atļauties aizņemties un kādu tehniku par to naudu iegādāties: “Mēs jau bijām mācīti, ka situācija lauksaimniecībā var būt krasi mainīga. Šodien tev viss labi, cenas aug, bet tad pēkšņi kritums. Visiem gribas ātri un daudz sasniegt, bet kredīts nav joka lieta, jābūt piesardzīgiem un pārliecinātiem, ka būsi maksātspējīgs arī kādas krīzes gadījumā.”

Ļutas nekrita kārdinājumā un neiegrābās lielā summā. Viņi nopirka vienkāršu traktoru, kultivatoru, miglotāju, kartupeļu rokamo, noformēja īpašumā zemi, kas agrāk bija lietošanā.

Interesanti, ka Aija nekad nav aizdomājusies par to, cik taisnīgi ir šajā krīzes brīdī sniegt valsts atbalstu tiem lauksaimniekiem, kuri nebija gana apdomīgi, bet kā aklas vistas svēti ticēja valdības solītajam zelta lietum. Tiem, kurus līdz bankrotam novedusi pašu alkatība, kā sacensībās pērkot simtiem tūkstošu latu vērtu lauku apstrādes tehniku un nepamatota vēlme vizināties dārgos automobiļos. Tiem, kuru prāts bija aptumšojies tiktāl, ka pat aizmirsuši seno latviešu teicienu: “Parāds nav brālis!”.

Laikam jau tāda ir latgaliešu dvēsele — visiem visu piedot. Aija stāsta, ka Skaistas pagastā lielāki un mazāki zemnieki pamatā sadzīvo draudzīgi, izpalīdz viens otram ar tehniku, jo visu lauksaimniecībā nepieciešamās tehnikas parku viena neliela saimniecība vienkārši nespēj nopirkt. Satiekoties lauksaimnieki pārrunā savas problēmas, viens otram pasaka priekšā jaunāko informāciju, apmainās padomiem. Tas it kā sīkums, bet ļoti svarīgs, kas palīdz pārvarēt grūtības un visiem kopā izdzīvot.

Juris ROGA