Lai iegūtu kvalitatīvu, labi uzglabājamu ražu, nepieciešama rūpīga augu kopšana veģetācijas periodā — savlaicīga slimību un kaitēkļu ierobežošana.
Ievērojamu kaitējumu sīpolaugiem nodara sīpolu muša un sīpolu ziedu muša. Sīpolu mušas ir postīgākie kaitēkļi sīpolaugiem. Sīpolu ziedu muša kāpuri iegraužas sīpola saknes daļā, veido ejas izalo visu sīpolu. Bojātie augi dzeltē un pūst. Ziedu muša bieži sastopama kopā ar sīpolu mušu. Ziemo invadētajos sīpolos vai kāpuri augsnē — sīpolu mušas kāpuri ziemo pupārijos augsnē. Mušas izlido, kad zied ķirši, pienenes, un uzsāk olu dēšanu pie sīpoliem. Pirms mušas izlidošanas ieteicams augus nosegt ar agrotīklu. Daļēji atbaidīs — augu apkaisīšana ar pelniem, naftalīnu. Muša lido uz dzelteno krāsu — var uzlikt dzeltenos līmes vairogus. Ja šie kaitēkļi invadē augus vairāk par 10%, tad jālieto kāds no insekticīdiem.
Mēnesi pēc iestādīšanas sīpolu lokus sāka inficēt neīstā miltrasa, tā ļoti postoša ir mitrā vēsā laikā. Bojātie loki kļuva bāli, vēlāk dzeltēja, palika dzeltenbrūni. Loku gali izliecās un atmira. Infekcija no lokiem pārgāja uz galviņām. Inficētās sīpolu galviņas uzglabāšanas periodā kļūst sausas un sačokurojas, tās priekšlaicīgi sadīga. Slimības ierosinātājs pārziemo inficēto augu atliekās, sēklās, stādāmajā materiālā un uz lauka palikušajos inficētajos sīpolos. Jāizvāc un jāiznīcina inficēto augu atliekas. Svarīga ir augu maiņa, nesabiezināti stādījumi. Parādoties slimības pirmajām pazīmēm jālieto atbilstošs fungicīds.
Sīpolu galviņas augšanas un uzglabāšanas periodā inficē fuzariālā sakņu puve, sīpolu kala puve un bakteriālā puve. Sīpolu bakteriālā puve parādījās veģetācijas perioda beigās uz lauka, bet masveidā tā izplatās glabātavās. Pārgriežot galviņu zem veselām ārējām zvīņām parādās kārtiņa ar vienu, divām it kā novārītām gļotainām zvīņām. Sākumā sīpola kakls, vēlāk viss sīpols kļūst mīksts, gļotains, ar nepatīkamu smaku. Pēc neilga laika sīpoli sapūst. Vairāk attīstās gados, kad sīpolu nobriešana notiek pie paaugstinātas augsnes temperatūras. Pastiprināti infekcija izplatās sīpolu vākšanas periodā, nogriežot lakstus. Šo slimību ierobežošanas pamats — veselīgs stādāmais materiāls, sēklas vai stādāmā materiāla kodināšana, žāvēšana, šķirošana un nepieciešamības gadījumā jāveic smidzinājums ar atbilstošu fungicīdu.
Vislabāk glabājas sīpoli, kuru lapas ir nokritušas dabīgi. Ļoti svarīgs ir sīpola kakliņa diametrs, jo tas tievāks jo labāk izžūst. Sīpoli jāvāc saulainā, sausā laikā un jānodrošina to ātrāka izžāvēšana.
Anita TRŪPA, Valsts augu aizsardzības dienesta Latgales reģionālās nodaļas vecākā eksperte (agronomijā)