Mūžīgās jaunības brīnums

Uz Indras vidusskolas absolventu tradicionālo tikšanos ieradās viesi no tuvienes un tālienes. Sirmais Osvalds Zinkevičs ar militāru stāju atzinās man: “Nevarēju neatbraukt no tālās Odesas, jo es taču esmu pabeidzis skolu tieši pirms piecdesmit gadiem.” Aizsteidzoties notikumiem priekšā, pateikšu, ka “piecdesmitnieki” izrādījās viskuplākā, visdraudzīgākā un visefektīgākā komanda. Divu desmitu cilvēku koris par neaizmirstamās dziesmas “Skolas valsis” izpildījumu izsauca vētrainus aplausus. Zālē gluži kā ielauzās pavasara vējš ar reibinošām ievziedu un ceriņu smaržām.

Indra vienmēr spīdoši prot organizēt sirsnīgus pasākumus. Sarīkojuma vadītāji pedagoģe Alla Andrukoviča un viņas dēls, vienpadsmitās klases skolnieks Vadims, dziedātājs un dejotājs, pievērsās 100 gadu seniem notikumiem. Jā, jā, tieši pirms simts gadiem, tālajā 1909. gadā, Indras apkaimē parādījās pirmie skolēni. Vienkāršās mājās Vaitjuļevas, Šņokovas, Gorodiščes, Butkunovas, Jeržepoles sādžās tika atvērtas skolas. Blukovščinas baltkrievu skola vēlāk tika pārdēvēta par Saveiku pamatskolu. Tajās istabās skolās mācīja tikai viens vai divi skolotāji. Amatu savienošanas kārtībā… direktori, mācību daļas vadītāji, saimniecības pārziņi… Ar to viss sākās, kas arī ļāva šim bijušo absolventu tikšanās vakaram noritēt ar jubilejas devīzi “Izglītībai Indrā — 100 gadu”.

Skolas direktore Inga Jākobsone savu uzrunu sāka ar dzejnieka Ausekļa dzejoļa vārdiem, kurus viņš sacerējis tālajā 1876. gadā:

“Dar' man, tēvis, pastaliņas,
Pērc man staltu ceputīt'.
Šuj man svārkus, māmuliņa,
Skolā ieti man gribas."

Simts gados skolas programmas dzejoļus latviešu, krievu un baltkrievu valodā mācījās tūkstošiem Indras zēnu un meiteņu. Bija gadi, kad skolu apmeklēja vairāk nekā pustūkstoša audzēkņu, bet tagad viņu skaits sarucis… līdz 118. Gudro, labo un mūžīgo viņiem māca 26 pedagogi. Direktore paziņoja, ka pagājušā gada aprīlī skola tika akreditēta uz sešiem gadiem. “Mūs uztrauc mācību iestādes tālākais liktenis — skolēnu skaits klasēs samazinās,” skumīgu noti svētku noskaņojumā ievija Inga Jākobsone.

Protams, jubilejas svētku galvenie gaviļnieki — skolotāji, bijušie un esošie. Izglītības sistēmas veterāni dalījās atmiņās no ekrāna, iznāca pie mikrofoniem, saņēma bijušo audzēkņu sirsnīgos pateicības vārdus un daudz ziedu pušķu. Atmiņu stundu aizkustinoši vadīja Antoņina Karabeško, Marija Reuta, Marija Rostovska, Ļubova Koļeda. Bija arī trokšņaini starpbrīži, kad grīda līgot līgojās. Tā nu sanāca, ka zālē nebija absolventu, kuri pabeiguši skolu pirms 40 gadiem, taču šo robu aizpildīja draudzīgā kompānija, skolas 1979. gada beidzēji. Atcerējušies jaunību, klases audzinātāja Vladislava Traščenko audzēkņi nodejoja uz skatuves nemirstīgo rokenrolu, pretendējot uz deju konkursu, kurā ārpus konkurences bija fizikas skolotājs Nikolajs Zarovskis. Absolventi ar 25 gadu stāžu atcerējās lotosu. Nē, nevis dievišķo ziedu, ko godā Indijā, bet gan vecāko klašu audzēkņu darba un atpūtas vasaras nometni “LOTOS”. Viņiem ar pionieru sveicienu atbildēja “divdesmitnieki”, kuru mazo skaitu ar apdullinošu un rēcošu taures spēli mēģināja kompensēt Vladimirs Hveckovičs.

Atmiņu vakars, kuru izdaiļoja skolas mākslinieciskās pašdarbības labākie numuri, beidzās ar valsi, kas nekad nenoveco. Tad cilvēku tērcītes aizplūda uz klasēm, ar kurām saistītas visgaišākās bērnības un jaunības atmiņas. Es pats nepamanīju, kā nokļuvu 1959. gada izlaiduma absolventu lokā. Noskaidrojās, ka ar Eleonoras Pupinas-Blūzmas pūlēm divu paralēlklašu audzēkņi draudzīgi pulcējās uz visām agrākajām jubilejām. Bija pārbaude, izsaucot visus pēc kārtas ar klases žurnāla palīdzību, kas beidzās ar “klusuma brīdi”. Vienu vairs nav starp dzīvajiem, citi kaut kur tālu. Aizmirsuši gadu nastu, galvenie jubilāri gremdējās atmiņās, bārstīja asprātības, blēņojās. Negaidot sirms vīrietis izteiksmīgi un tekoši nolasīja veselu nodaļu no romāna dzejā “Jevģēnijs Oņegins”. Visi atcerējās mīļāko filmu “Tarzans”, jaunības gadu dziesmas, lidmašīnu modeļus un radiouztvērējus, kas tika samontēti pašu rokām. Bet vēl pārgājienus, ugunskurus un darbu kolhozu tīrumos.

Pasākuma turpinājumā skolas absolventa Oļega Rostovska ansamblis uzaicināja viesus uz deju zāli. Īstajā laikā tajā sestdienas vakarā no skatuves izskanēja franču filozofa Kamī vārdi par to, ka dzīvē katrs mirklis slēpj sevī brīnumu un mūžīgu jaunību.

Aleksejs GONČAROVS