Sirdis, kas atdotas bērniem

Pionieru nama ceturtā vadītāja ar četrpadsmit gadu direktora stāžu bija Dina Grigorjeva. Lieliski atceros, kā pirms gadiem četrdesmit Dina pierunāja mani vadīt fotopulciņu. Par nieka grašiem, taču es piekritu. Regulāras nodarbības ar bērniem lika pulciņa vadītājam iedziļināties teorijas džungļos, kas vēlāk arī palīdzēja man atrast savu vietu dzīvē. Vairākums manu jauno draugu, kurus neizbiedēja nogurdinoši eksperimenti fotolaboratorijā, gadiem ritot, kļuva par veiksmīgiem cilvēkiem. Stingrā Dina pastāvīgi kontrolēja mūsu fotografēšanas procesu, palīdzēja gatavot pārskata izstādes un galvenais — viņa iemanījās kaut kā sadabūt līdzekļus pulciņa darbam. Fotomateriāli arī tolaik bija visai dārgs prieks. Filmiņas, fotopapīrs, attīstītāji, fiksā- žas…

Lai tiktos redakcijā, manu seno paziņu nenācās ilgi pierunāt — atgriešanās jaunībā allaž ir patīkama lieta. Bērnu valstības namā Dina sākumā strādāja par metodiķi un tikai pēc pāris gadiem pārņēma direktora portfeli. Sarūgtināja viens — avārijas ēka vecajā grāfu parkā dzīvoja savas pēdējās dienas, gaidot kapitālremontu. Piespiedu neomulību pilnībā kompensēja štata darbinieku (to bija pavisam maz) sirsnība. Plus pulciņu vadītāji amatu savienošanas kārtībā. Starp viņiem nebija gadījuma cilvēku, kādi bērnu radošuma pasaulē nav pieņemami.

Dina Grigorjeva atceras: “Tas bija neaizmirstams laiks. Man laimējās strādāt kopā ar lieliskiem cilvēkiem, pedagogiem pēc aicinājuma, kuri atdeva savas sirdis bērniem. Visu gadu garumā kopā ar mani šo ceļu nostaigāja Janīna Gekiša, ar kuras vārdu saistīta novadpētniecības attīstība rajonā. Nešaubos, ka Krāslavas Vēstures un mākslas muzeja fondos glabājas ne mazums vērtīgu materiālu, kurus savākuši pulciņa dalībnieki Janīnas Gekišas vadībā. Pilsētā ļoti populārs bija arī tehniskās jaunrades pulciņš, kuru vadīja Alberts Krams, pedagogs pēc aicinājuma. Starp zēniem bija arī bērni no problemātiskām ģimenēm. Labi saprotot situāciju, Alberts izrādīja tēvišķas rūpes par grūti audzināmiem pusaudžiem. Lūk, kāpēc es darīju visu, lai būtu lieliski aprīkots aviomodelēšanas kabinets, kur pulciņa dalībnieki apguva vīru amatu ābeci.

Tajos tālajos sešdesmitajos — septiņdesmitajos gados ne visās mājās bija televizori, toties bērnu pasākumu un svētku, manuprāt, bija vairāk. Rajona skates, salidojumi, konkursi, spēles, sacensības… Darbs ar bērniem necieš formālismu, tāpēc pasākumi netika rīkoti “ķeksīša”, kā arī ārējā spožuma dēļ. Tas tāpēc, ka ārpusklases audzināšanas darbu radoši veica tādi ievērojami pedagogi kā Lidija Brile, Bļuma Šmulensone, Leontīne Onzule, Vilhelmīne Šalte, Ludmila Šavikina…. No jaunākā gada gājuma nosaukšu kolēģus romantiķus: darbīgo Zentu Melderi, Leongīnu Zukuli, Ritu Vekšinu, Aleksandru Kadeņecu…

Vislaimīgākās atmiņas par tiem direktores gadiem bija jurģi. Tajos laikos tas bija brīnums — piecos mēnešos avārijas ēkas vietā tika uzcelts jauns korpuss. 30. decembrī mēs pārcēlāmies uz vecās poliklīnikas ēku un drīz vien, jau 1982. gada 15. maijā, svinējām jurģus. Tā bija visas tautas jaunbūve, kuras celtniecībā strādāja brīvprātīgie jaunieši no visa rajona. Šī ļoti svarīgā objekta celtniecība tika uzticēta labākajai brigādei, kuru vadīja Pāvels Ignatjevs, bet RCP galvenais inženieris Josifs Ļuļs gandrīz nemaz neatstāja “gadsimta jaunceltni”. Tā nu pionieru nams dabūja ne tikai jaunu ēku, lielisku plānojumu ar 15 kabinetiem, bet arī fantastisku zāli ar spoguļsienu, kur Rita Vekšina vadīja sarīkojumu deju pulciņa nodarbības. Un, protams, visas nepieciešamās mēbeles un iekārtu. Bērnu prieka pils atvēršanas svinības turpinājās divas dienas — ar bērnu gājienu pa pilsētu, ar koncertiem, sacensībām un draudzības ugunskuru. Toreiz neaizmirstamo svētku jauno dalībnieku vien bija divi tūkstoši! No visām rajona malām.

Pagāja gadi, izauga tā laika zēni un meitenes. Mana kā direktores darba gados nodarbības pionieru nama pulciņos apmeklēja tūkstošiem audzēkņu. Gadās, ka tagad, tiekoties uz ielas, mani aptur bijušie pulciņu dalībnieki un jautā: “Vai jūs mani atceraties!” Bērnības valsti nav iespējams aizmirst…”

Atmiņu stafeti pārņēma Ināra Lesniece, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras vadītājas vietniece. Arī viņa pasūrojās par laika straujo ritumu, divi gadu desmiti atdoti darbam sociālajā sistēmā. Bet pirms tam…

Vecākās pionieru vadītājas darbu dzimtajā Krāslavas 1. vidusskolā Ināra savienoja ar neklātienes studijām pedagoģiskajā institūtā. 1982. gada rudenī viņu steidzamā kārtā pārcēla pionieru nama direktora vietas izpildītājas amatā. Un tikai pēc gada viņa kļuva par direktori. Tagad Ināra ar smaidu atceras: “Piekritu tikai uz gadu, bet nemanot aizritēja pieci gadi. Nenožēloju, tas bija lielisks laiks. Mēs bijām jauni, bet domubiedru komandā darbi vienmēr ir rezultatīvi. Paspējām visur, pat pa-strādāt kolhozos. Tāds bija laiks. Braucieni, pārgājieni, salidojumi…Spilgti svētki, tajā skaitā dziesmu un deju. Tā visu organizēt allaž nebija nemaz tik vienkārši.”

Tālāk piektā direktore atzinās, ka viņai laimējies strādāt jaunajā, vismūsdienīgākajā pilsētas ēkā. Būvējot pili tajos gados straujajā tempā, celtnieki nepaspēja atrisināt centrālapkures problēmu. Sarežģīts saimniecisks uzdevums bija apkure un malkas sarūpēšana, izlīdzēja sestdienas talkas. Nelielais, taču draudzīgais štata kolektīvs nodrošināja ēkas dzīvotspēju. Te vienmēr bija mājīgi. Arī astoņdesmitajos gados vairākums pulciņu vadītāju strādāja amatu savienošanas kārtībā. Fanātiķi šī vārda visskaistākajā nozīmē nekad nesūrojās par ļoti pieticīgām algām, ko saņēma par raženu un radošu darbu. Bērniem dāvātais prieks dārgi maksā.

Parādījusi to neaizmirstamo gadu melnbaltās fotogrāfijas, Ināra Lesniece secināja: “Tas bija patiešām interešu centrs, kuru lietderīgi apmeklēja simtiem zēnu un meiteņu. Lieliski atceros, kā jaunā Aina Annicāne ar prieku apmeklēja nodarbības tēlotājmākslas pulciņā, kuru vadīja Anna Peipiņa. Pašlaik Aina ir pazīstama Krāslavas māksliniece. Man vienkārši ir veicies ar teicamiem kolēģiem. Bet bērnu interešu spektrs bija patiešām plašs. Darbīgā Alla Andžāne vadīja četrus tautas deju pulciņus! Starp gaišajiem cilvēkiem, audzinātājiem pēc aicinājuma, gribu nosaukt Irinu Japiņu, Daigu Lapsu, Valdi un Māri Pauliņus, Annu Pepiņu, Antonu Cimoško, Jūliju Ģēģeri... Paldies Zentai Melderei, kura palīdzēja man ar padomu un darbu.”

Nobeigumā abas manas sarunbiedres lūdza apsveikt bērnu un jauniešu centru 50 gadu jubilejā un novēlēt vissvarīgāko — beidzot iegūt savu ēku, kur būs radīti nepieciešamie apstākļi bērnu atpūtai un radošai attīstībai.

Aleksejs GONČAROVS