Renāta, kura apsteidz laiku

Kas sakāms par pašu Renātu, tad vienpadsmitās klases skolniece, manuprāt, nepalaiž garām nevienu iespēju pilnveidošanās ceļā, lai sasniegtu nosprausto mērķi. Lūk, kā par viņu izteicās klases audzinātāja Romualda Veštere: “Renāta Klagiša ir personība, katra skolotāja sapnis. Vispusīgi attīstītā ģimnāzijas audzēkne ne tikai visu laiku papildina nepieciešamās zināšanas, bet arī apsteidz skolas programmas. Es mācu ģeogrāfiju, un šajā priekšmetā viņai ir jaunākā informācija, ar to meitene pastāvīgi papildina skolotāja teikto, ja rodas tāda nepieciešamība.” Pēc pirmās Vecās pasaules valsts apmeklējuma par miglaino Albionu Renātai ir savs viedoklis: “Līdz tam laikam, tāpat kā daudziem, man bija stereotipi par civilizētajām rietumvalstīm. Šķita, ka aiz Anglijas žogiem pat zāle zaļāka. Ģimnāzijas delegācijas sastāvā apmeklējusi Londonu un Redingu, pēkšņi sapratu, ka tās nav vislabākās vietas pastāvīgai dzīvošanai. Mūsu daba ir dabiskāka, tīrāka, pievilcīgāka, bet angļiem katrs krūmiņš, katra pļaviņa nožogota. Tāda cilvēka iejaukšanās apkārtējā vidē laupa brīvības sajūtu. Pārsteidza angļu paviršība uztura ziņā, par īstiem mājas ēdieniem atliek tikai sapņot. Uzskatu, ka mūsu izglītības sistēma ir pilnīgāka. Mani vienaudži Anglijā apgūst tikai savu dzimto valodu, kas ir visizplatītākā pasaulē. Turpretim es pārvaldu trīs, kas, bez šaubām, ir svarīgāk par vispārējo attīstību. Lielbritānijas skolās var aprobežoties ar četru izvēlēto priekšmetu mācīšanos, bet mēs apgūstam vismaz divpadsmit! Viss tiek izzināts salīdzinot. Es, tāpat kā daudzi vecāko klašu audzēkņi, sapņoju par studijām Oksfordā, gribētu padzīvot kādu laiku Anglijā, lai salīdzinātu. Taču tēze “Ārzemēs labāk”, kas plaši izplatīta Latvijā, tagad mani nepārliecina.”

Vērīgi uzklausot interesantās sarunbiedres argumentus, neviļus nodomāju: tieši šiem jaunajiem cilvēkiem pieder Latvijas nākotne, kura profesionālu valstsvīru trūkuma dēļ nokļuvusi dziļā krīzē. No savas pieredzes augstumiem ņemos apgalvot, ka savas dzīves galvenā darba meklējumos daudzi vidusskolu audzēkņi zaudē gadus, pieļaujot kļūdas. Viens otrs akli tic vecāku padomiem, kas ir pretēji paša interesēm, bet precīzāk — aicinājumam. Šajā ziņā Renātai paveicies: “Skolotāja Līvija Malahovska pamanīja un attīstīja manu interesi par bioloģiju. Pēc viņas padoma, vēl mācoties 10. klasē, sāku patstāvīgi mācīties atbilstoši 11. klases programmai. Turklāt tik sekmīgi, ka pagājušajā gadā nonācu līdz valsts olimpiādes finālam, kur izcīnīju bronzas medaļu.”

Panākumi tā spārnoja mērķtiecīgo krāslavieti, ka viņa ar jauniem spēkiem sāka gatavoties 31. valsts bioloģijas olimpiādei. Bet tas prasīja atkārtot botānikas, zooloģijas, cilvēka anatomijas un fizioloģijas kursu… Un padziļināti izstudēt molekulāro bioloģiju, ģenētiku… Tajā skaitā arī no 12. klases programmas. Trīs sacensību dienas — 23 dalībnieki, kuri pretendēja uz Latvijas erudītu nosaukumu, bet vēl testi, teorija, praktiskie uzdevumi…

Mūsu vienpadsmitās klases skolnieci apsteidza tikai brīnumbērns no Cēsīm, Indijā notikušās pasaules olimpiādes dalībnieks. Juri Kibildu gatavoja Latvijas Universitātes pedagogi. Kļuvusi tikai par sudraba medaļas īpašnieci, Renāta uzskata, ka zaudēja ļoti spēcīgam un cienīgam sāncensim. Otrās pakāpes diploms un sertifikāts ir garantija, ka viņa iestāsies augstskolā uz budžeta vietu. Tā ka pašreizējā vienpadsmitās klases skolniece kārtējo reizi apstiprināja savu dzīves kredo — apsteigt laiku.

Mērķtiecība, čaklums — tas, protams, ir galvenais. Tikai, būdama ticīgs cilvēks, pirms katra atbildīga soļa Renāta obligāti apmeklē baznīcu, kur lūgšanās pievēršas Dievam. Viņa pastāvīgi pārliecinās, ka ticība Visaugstākajam vairo spēkus, pārliecību un dvēseles mieru, kas kopumā arī palīdz pārvarēt kārtējo dzīves latiņu. Perspektīva ir gandrīz skaidra: viņu aizrauj medicīna, bet panākumi bioloģijā ir tikai pakāpiens ceļa uz galvenā sapņa realizēšanu.

Sarunā noskaidrojās, ka agrāk mēs bijām pazīstami. Pirms gadiem pieciem laikraksts “Ezerzeme” stāstīja par Terēzas Nemiro jauno audzēkni, kura bērnu un jauniešu centra organizētajā izstādē piedāvāja skatītāju vērtējumam kleitu, kas darināta no… cigarešu paciņām. Toreiz jaunās Renātas radošais atklājums tika novērtēts ar diplomu. Trīs gadus viņa cītīgi apmeklēja tekstilmākslas pulciņu, kas palīdzēja izkopt labu gaumi un radošu skatu uz dzīvi. Pēc meitenes atzinuma tieši kopš tā laika viņa iemācījās raudzīties uz apkārtējo pasauli mākslinieka acīm. Atpūtas brīžos Renātai patīk zīmēt. Būdama ļoti patstāvīga, vēl Krāslavas pamatskolā viņa saprata fiziskās pilnveidošanas nepieciešamību un tagad ar pateicību atceras savu sporta skolotāju Natāliju Raudivi. Volejbols un basketbols ir viņas dzīves pavadoņi. Uzvaras prieks -— tie nav vienkārši vārdi. Nesen ģimnāzijas komanda, kurā spēlēja Renāta, uzvarēja rajona sacensībās, kas apstiprina sporta meistarības līmeni. Lai cik dīvaini tas būtu, taču mūsu nemierīgajā laikā daiļā dzimuma pārstāves ir spiestas domāt par… pašaizsardzību. Patlaban Renāta regulāri apmeklē fitnesa nodarbības trenera Māra Skudras vadībā.

Tas nav viss interešu spektrs. Renāta vēl apgūst sešstīgu ģitāras spēli, kur viņai palīdz vecākā māsa Inga un klasesbiedrs Oļģerts Rihļickis. Viņai ir savs vaļasprieks — dziesmas no Viktora Coja, Aleksandra Rozenbauma, grupas “Nensi” repertuāra. Kad rodas noskaņojums, viņa dzied pati sev, bet reizēm draugu lokā. Saskarsme, kā zināms, ir cilvēku attiecību augstākā stadija. Un ar šo bagātību ir apveltīta arī manas publikācijas varone.

Es biju pārsteigts par to, ka Renāta reti ieslēdz televizoru. Tam ir svarīgi iemesli: “Dodu priekšroku interesantākām nodarbēm. Ar Interneta palīdzību atrodu jaunas mājas lapas, bet vēl es kontaktējos ar draugiem no Latvijas, ASV un Lielbritānijas. Elektroniskā sarakste ar vienaudžiem no ārzemēm veicina angļu valodas padziļinātu apgūšanu. Patīk laba grāmata, interesējos par klasiku. Pēdējie izlasītie romāni — “Noziegums un sods”, “Džeina Eira”, atzīstas mana sarunbiedre, kuru tā vien gribas nodēvēt par nākotnes meiteni.

Lai iecerēto realizētu dzīvē, Renāta izplāno katru dienu, kas iznākumā nodrošina veiksmi. Janvāris viņai bija bagāts ar pārsteigumiem. 5. janvārī viņa priecājās par autovadīšanas tiesību saņemšanu, bet nākamajā dienā bioloģijas skolotāja Līvija Malahovska iepriecināja ar ziņu, ka Renāte ir uzaicināta uz valsts olimpiādi. Mēneša pēdējās dienās viņa jau saņēma apsveikumus sakarā ar spīdošu uzstāšanos galvaspilsētā. Viss tikai sākas…

… Tas bija gadījums, kad fotografēšana noritēja ļoti viegli: daba dāsni apveltījusi Renātu. Ielūkojoties viņas sejas pantos, es netīšām pajautāju: “Bet kāpēc vajadzīgi pīrsingi?” “Lai izjauktu teicamnieces stereotipu,” skanēja zibenīga atbilde.

Aleksejs GONČAROVS