Valdis Pudniks: “Esmu muzikants, nevis mūziķis!”

Valdis dzimis, audzis un skolas gaitas sācis Kombuļos. Lasītājs būs pārsteigts, bet ļaužu iemīļotajam muzikantam ir tikai vispārējā vidējā izglītība, kuru ieguva Krāslavas 1. vidusskolā. Pati daba viņu apveltījusi ar muzikālo dzirdi, apskaužamu runas māku un lielu gribasspēku. Muzikālā dzirde un ritma izjūta mantota — ļoti muzikāli abi vecāki, savukārt mammas tētis prasmīgi spēlēja harmonikas. Tajā laikā muzikālās izglītības nevienam nebija, tikai tik daudz, cik no dabas dots.

“Es esmu muzikants, bet tie dikti mācītie — mūziķi,” smejas Valdis. “Nepiekrītu, ka muzikantus sauc par halturētājiem — tie ir tie, kuri dzied un spēlē galīgi šķērsām!”

Pirmos soļus kā skatuves mākslinieks Valdis spēra jau agrā bērnībā sovhoza “Sauleskalns” bērnudārzā, kur ir aktīvi piedalījies pašdarbībā: deklamēja, dziedāja, dejoja. Sarunbiedra pirmais mūzikas instruments bija parastā sešu stīgu akustiskā ģitāra. Trīs pirmos akordus tobrīd vēl sestklasniekam Valdim iemācīja septiņus gadus vecais brālis Aivars, kurš savukārt ģitāras spēli arī apguva pašmācības ceļā. Jaunais censonis pats apguva klāt pa jaunam akordam, līdz panāca, ko gribēja. Šodien jau viņu lūdz: “Iemāci spēlēt ģitāru!”. Valdis atklāti pasaka, ka profesionālā līmenī to izdarīt nevar, var dot pirmās iemaņas. Muzikanta karjeras gados bijis arī tāds gadījums, kad kāda meitene pasākumā iedeva rokās notis un palūdza nospēlēt pēc tām dziesmu. Valdis atbildēja: “O, nē, mīļā, pēc notīm nē! Es iemācījos spēlēt pašmācības ceļā!” Uz ko meitene: “Ziniet, bet tādi kā jūs arī ir īsti muzikanti, nevis tie, kuri septiņus gadus mācījušies un spēlēt nemāk!”. Reizi dzirdēts pretējs viedoklis. Kāds mūzikā skolots sava aroda profesionālis ir izteicies, ka tādus “samoučkas”, kāds ir Valdis, vajadzētu aizvākt no skatuves, jo “viņi mums, profesionāļiem, atņem maizi un traucē.” Bet te drīzāk runā skaudība. Valdis pats atzīstas, ka izjūt lielu nepieciešamību pēc profesionālajām mūzikas zināšanām, jo bieži izjūt to trūkumu.

Par savu pirmo skatuves muzicēšanas skolotāju sarunbiedrs uzskata aktīvu pašdarbnieku Viktoru Mežiņu no Kombuļiem, kurš labi spēlēja akordeonu. Valda pirmā uzstāšanās muzikanta statusā bija koncertā, kas notika Sauleskalna astoņgadīgajā skolā. Klasesbiedrs Inārs, kuru, līdzīgi kā Valdi, spēlēt ģitāru iemācīja paša brālis, šajā jomā tobrīd bija pat pārāks par savu vienaudzi, bet puišiem tas netraucēja uz skatuves duetā rauties vaiga sviedros. Bija pat laiks, kad skolā spēlēja dejas uz diviem dažādiem instrumentiem: Inārs ģitāru, Valdis sita bungas. Lai gan šīs atmiņas ir ļoti spilgtas, sarunbiedrs pārliecināts, ka mūsdienās par šādiem muzikantiem visi nozviegtos, izsvilptu ārā un viss būtu cauri. Bet uz to brīdi tas bija ļoti, ļoti forši.

Gadiem ritot, Valdis spēlēja arvien biežāk un vairāk. Vēl mācīdamies astoņgadīgajā skolā, ar vecāku atļauju spēlēja kultūras nama ansamblī kopā ar savu brāli. Tolaik skolēniem nebija ļauts tas viss, kas ļauts mūsdienās, zināma stingrība un kārtība valdīja katrā lietā un jomā. Taču tieši tobrīd uz skolu atnāca jauna dziedāšanas skolotāja, kura arī spēlēja kultūras nama ansamblī. Turklāt Valda vecākus Kombuļos labi pazina, ģimene dzīvoja kādus 300 metrus no kultūras iestādes. Šie faktori kopumā viņam pavēra ceļu uz pieaugušo pasauli ātrāk nekā vienaudžiem.

Sācis mācības Krāslavas 1. vidusskolā, Valdis tūlīt iepazinās ar puišiem, kas bija gadu vecāki, bet spēlēja skolas ansamblī Pētera Pitrāna vadībā. Valdi paņēma par bundzinieku. Absolvējis Krāslavas 1. vidusskolu, Valdis nolēma doties uz Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas celtniecības fakultāti. Celtnieks no viņa būtu sanācis ļoti labs — šodien mājās un saimniecībā visu dara pats savām rokām, kad vien atrod tam brīvu laiku. Tomēr viņš nekļuva celtnieks. 1986. gads bija īpašs ar to, ka dienēt Padomju Armijā neiesauca tos, kuri nolēmuši iestāties augstskolā, dodot iespēju gadu studēt un garantēt sev iespēju turpināt studijas pēc dienesta. Tie, kuri izvēlējās citu ceļu, tika iesaukti dienestā pat pirms izlaiduma balles, kā tas gadījās dažiem viņa klasesbiedriem.

Pēc pirmā kursa pabeigšanas Valdi iesauca armijā un nosūtīja dienēt Elejā dislocētajā sakarnieku bataljonā pie Jelgavas. Nepaveicās vien ar to, ka tā bija mācību daļa. Pēc pusgada Valdi norīkoja demobilizētā seržanta vietā par skolotāju nākamajiem iesaukumiem. Tā līdz pat dienesta beigām nācās citiem mācīt sakarnieku specialitāti. Tā bija milzīga fiziskā un morālā slodze, kā arī liela atbildība. Reglamenta attiecības bija sakāpinātas, “dedovščina” principā nebija iespējama. Taču muzikants arī armijā muzikants. Četrās rotās atradās muzikāli puiši, viens ar muzikālo izglītību no Daugavpils — vēl lielāks entuziasts par pašu Valdi. Uzzinājuši, ka armijas daļā ir šādi tādi instrumenti, ar lielu cīkstēšanos viņi tos dabūja. Instrumenti — bungas un pāris ģitāras — kā jau kara daļā — apbružāti, bet spēlēt varēja. Lielā Atmoda vēl bija tālu priek-šā, bet kara daļā starp letiņiem tā jau virmoja. Iedomājieties, padomju kara daļā krievu virsniekiem latvieši no skatuves koncertā dziedāja “Div’ dūjiņas gaisā skrēja...”! Valdim ar šo dziesmu sākās Atmoda. Tikai šodien sarunbiedrs apjauš, kādas represijas būtu sagaidījušas viņu un dienesta biedrus, ja zālē kāds būtu sapratis šīs dziesmas vārdus. Bet krievu virsnieki valodu nesaprata, taču skatījās uz šīm aktivitātēm pozitīvi — nacionālās minoritātes, vajag atļaut.

No armijas Valdis demobilizējās reizē ar draugu Dzintaru, tā bija vasara — 6. jūnijs. Uzzīmējiet vēl vienu ainu — divi seržanti parādes formā dodas mājup, bet rokās abiem koferi, katra stūri rotā kāda mākslinieka zīmēts Latvijas brīvvalsts nacionālais karogs! No armijas taisnā ceļā uz balli — māsīcas kāzās Valdis palūdza labi pazīstamiem muzikantiem, lai atļauj uzspēlēt un nodziedāt kādu dziesmu jaunajam pārim par godu.

Īsi pirms dalības svinīgajā Latvijas sarkanbaltsarkanā karoga pacelšanā pie pagastēkas, Valdis satika savu nākamo dzīvesbiedri Rutu. Braukdams ar savu “Javu”, Kombuļu autobusu pieturā ieraudzīja daiļu meiteni, kuru vajadzēja aizvest līdz Sauleskalna tūristu bāzei. Tas galīgi nebija pa ceļam, bet meiteni viņš aizveda. Iepazinās, izrādījās, ka Ruta ir no Dagdas pagasta Rapšiem. Visu vasaru braukāja uz randiņiem pie nākamās sievas. Atgriezās arī akadēmijā uz ģeodēzijas praksi, bet ar to studijas arī beidzās. Topošais sievastēvs piedāvāja darbu galdnieku cehā, turklāt pats iemācīja Valdim visas galdnie-cībā nepieciešamās iemaņas. Ja 1989. gada 12. jūlijā Valdim bija pirmais randiņš ar Rutu, tad jau nākamā gada 28. aprīlī viņi svinēja kāzas. Ģimenē aug dēls Armands (18 gadu), meitas Kristīne (17 gadi) un Baiba (9 gadi). Visi trīs bērni muzikāli, vidējā ir Dagdas mūzikas skolas audzēkne. Laikā, kad Valdis strādāja par Dagdas pagasta tautas nama direktoru, visi trīs bērni bija šīs iestādes aktīvi pašdarbnieki. Tautas nams nospēja ļoti būtisku lomu Valda kā muzikanta dzīvē. Pirms tam bijuši vēl daži citi darbi: gatera strādnieks “Brīvībā”, šoferis pagasta padomē, PKS “Dagda” vadītājs.

Darbu Dagdas pagasta tautas namā Valdim piedāvāja pašvaldības priekšsēdētāja Sandra Viškure. Pirms tam pasākumus organizēja un tajos koncertēja pašas pagasta pašvaldības darbinieces. Valdis labi atceras to dienu, kad piekrita: “Uz jautājumu, kad jārīko pirmais pasākums, man atbildēja — pēc pāris nedēļām Latvijas proklamēšanas diena! Mans pirmais instruments bija akustiskā ģitāra, pirmie pašdarbnieki — pagasta pašvaldības darbinieces, ar kurām kopā ātri izveidoju jaukto vokālo ansambli ģitāras pavadījumā. Laikam ritot, prasījās pēc jaunas kvalitātes. Par taustiņinstrumentu spēlēšanu man bija minimālas teorētiskās zināšanas. Ar pagasta priekšsēdētāju aizbraucām uz Daugavpils veikalu, kur iegādājāmies sintezatoru “Panasonic” par aptuveni 300 latiem. Tādus šodien vairs nekur neredz. Sandra man vēl pajautāja: “Vai uz tā būs spēlēšana?” Trīcošu sirdi atbildēju apstiprinoši, lai gan pats par to nebiju pārliecināts. Atceros, koncertā stāvēju sintezatora vienā malā un ar kreiso roku spiedu labās rokas akordus. Tas bija kaut kas neiedomājams! Savā kabinetā dienu pēc dienas mācījos spēlēt, reizēm no rīta līdz vēlam vakaram. Liels paldies Sandrai Viškurei par to, ka viņa man noticēja, jo personīgi es sev nebūtu iedrošinājies pirkt šādu instrumentu, nebūdams pārliecināts par savām spējām to apgūt. Tieši ar viņas atbalstu sāku spēlēt taustiņinstrumentus.”

Gāja laiks, kāda pagasta darbiniece vienu dienu sacīja “Valdi, laiks tev iziet cilvēkos!” Viņas vīra 50 gadu jubileja ir tas svarīgais atskaites punkts, ar kuru sākas Valda septiņu gadu ilgais sarīkojumu muzikanta karjeras posms. Viņš godprātīgi iemācījās kādas 30 dziesmas un devās uz savu pirmo uzstāšanos privātā pasākumā. Slava par talantīgo un runīgo spēlmani izplatījās no mutes mutē ātri un tālu, Valdis pat ieguva iesauku cilvēks-orķestris. Ārpusdarba muzicēšana atņēma laiku, fiziski un morāli bija grūti dienu nostrādāt tautas namā, vakarā un naktīs spēlēt. Valdis nolēma pamest darbu, kļūstot par brīvo mākslinieku. Ka jau bezdarbniekam, viņam regulāri piedāvāja dažādus kursus, no kuriem atteicās. Bet vienā brīdī izvēles nebija: Antonija Majevska, NVA Dagdas filiāles vadītāja, piedāvāja apmeklēt mazā biznesa organizēšanas jeb komerczinību kursus. Valdis izmācījās un veiksmīgi par tiem aizmirsa. Vienā jaukā dienā viņam par tiem atgādināja, sak, tiem, kuri izgājuši šos kursus, radusies iespēja piedalīties vienā interesantā programmā, kas atbalsta mazā biznesa uzsākšanu. Pirmo reizi mūžā Valdis sasējās ar projektiem. Viņa grupai bija ļoti atsaucīga un profesionāla bezmaksas konsultante Maruta Plivda. Viņš lūdza palīdzību arī pašvaldību aģentūras attīstības centra “Dagdas Fenikss” meitenēm, un kopīgiem spēkiem projekts tapa, kas, kā Valdis izsakās, brīnumainā kārtā tika atbalstīts. Projekts deva iespēju iegādāties jaunu kvalitatīvu aparatūru ar pāris reizes lielāku jaudu nekā bija. Tagad droši var spēlēt zaļumballes, var apskaņot nelielus un vidējus pasākumus. Līdz ar projekta realizāciju muzicēšana ir kļuvusi par maizes darbu.

Profesionālo “KORH” sintezatoru viņš bija nopircis agrāk par savu naudu. No citiem pasākumu muzikantiem Valdis atšķiras ar to, ka vispār neizmanto sintezatora programmēšanas iespējas, bet paļaujas tikai uz sintezatora standarta ritmiem. Tam ir savs trūkums, bet priekšrocību vairāk — muzikants pēc saviem ieskatiem regulē dziesmas ilgumu. Nereti ir tā, ka puisis ilgi neuzdrošinās uzlūgt meiteni, tad saņemas un uzlūdz pēdējā piedziedājuma laikā. No skatuves to visu tik labi redz! Tādā gadījumā Valdis no tīras sirds spēlē vēl vienu pantiņu un piedziedājumu tikai viņa dēļ.

“Reizēm nākas rīkoties pretēji, kad no skatuves augšas redzi, cik nelaimīga jūtas dāma, kuru uzlūdzis kavalieris bez jebkādas ritma izjūtas,” stāsta Valdis. “Tas šķiet smieklīgi, bet dāmas dēļ ātrāk pabeidzu dziesmu, jo paliek viņas žēl, skatoties cik bieži dejotājs uzkāpj partnerei uz kājas. Dažreiz kāda man pazīstama dāma, dejojot ar kavalieri garām, pamāj, ka pietiek. Visādi ir. Gadās, ka tauta iekarsusi, izveido tā saucamo ķēdīti un kāds rāda, ka pietiek. Tādos gadījumos pakļaujos vairākumam — tev, vecīt, jāturas citiem līdzi! Reizēm jautrs bariņš grib tik lekt un lekt ātru dziesmu pavadījumā. Nekad neeju viņu pavadā, jo labi redzu, ka apkārt ir cilvēki, kuri grib pāru dejas. Lai vieniem un otriem labi, spēlēju pārmaiņus vieniem un otriem. Daudz spēlēju dāmu dejas, lai gandarītu aktīvos kavalierus, jo jebkurš kavalieris, kurš dancina vienu, otru, trešo dāmu, cer, ka viņu uzlūgs atpakaļ. Bieži vien ir gadījies, ka pie muzikanta cilvēks nāk izkratīt sirdi — jāuzklausa.”

Otrs trumpis Valda azotē ir prasme komunicēt ar cilvēkiem, ko viņš liek lietā gan kāzās, gan pensionāru ballītēs, jebkurā pasākumā. Valdim ir ļoti interesants darbs, bet viņam arī ļoti patīk dejot. Spēlējot citiem, pašam siekalas tek, bet tāda ir šīs maizes garoza. Ļaudis muzikantu mīl tā, ka šīs mīlestības dēļ Valdis nereti kļūst ienaidnieks pats sev. Ieiet azartā, nodzied bez pauzes pusotru stundu, pārslogo balsi. Vajadzētu spēlēt 45 minūtes, ar 15 minūšu pauzi, un vienalga, kā tur jūtas tauta. Tikai latgalieša dvēselei šāds izkārtojums nav pieņemams. Valdim ir gadījies dziedāt no vietas 8-9 stundas, ar īsām pauzītēm. Vai tā darītu mūziķi ar skaļu vārdu? Noteikti nē, vai arī prasītu ļoti augstu honorāru. Atšķirībā no lielām un mazām slavenībām, Valdim nav arī pavadošās svītas. Viņš ir muzikants, šoferis, krāvējs, apsargs vienā personā. Nereti krāvēja un šofera funkcijas pilda dzīvesbiedre, kuru, Valdis atzīstas, ļoti gribas pažēlot. Bet ko darīt, ja cita palīga nav?

Maldīgs ir iespaids, ka muzikanti dzīvo kā nieres taukos: pat saldākajā medus mucā gadās darvas piliens. Lai cik jauka kompānija, vienmēr ir kāds, kurš grib pamācīt un pastāstīt, kādas dziesmas labāk jādzied, kāda mūzika jāspēlē, cik ātri vai lēni. Valdis situāciju nesaasina, bet piekrītoši māj ar galvu: “Jā, jā...” Parasti cilvēks pagriežas un apmierināts aiziet, jau tūlīt aizmirsis, ko pats prasīja. Armijas rūdījumu guvušais, staltais un plecīgais vīrietis pastāvēs gan par sevi, gan par citu. Kautiņi un trači sarīkojumos ir reta parādība, taču — gadās. Neticami, bet šajā ziņā visnedrošākā vide veidojas kāzās.

Vienas Valdim sevišķi iegūla atmiņā: “Svinēja tās lepnā viesu namā Ungurmalās, kas pie Cēsīm. Jauka mājas saimniece, bet vedējtēvs — tas bija kaut kas! Atbrauca baigi solīdais, visu pieskatīja, burtiski rullēja pa kāzām. Sākumā viss ritēja solīdi, pusnaktī līgavu nomičoja un vedējtēvs atlaida bremzes — paņēma uz krūts no sirds un ik pa brīdim nāca pamācīt, kā jāspēlē. Esmu ļoti pacietīgs, bet viņš nerimās. Pieķērās pie sintezatora, pats šūpojas un apdraud instrumentu, kas no statīva var nokrist zemē. Tas jāuzpasē, lai nenogāžas un ar viņu jāskaidrojas. Cilvēks nesaprot, ka aparatūra maksā milzu naudu. Beidzās ar to, ka pasaucu līgavaini, lai savāc vedējtēvu. Vispār tamlīdzīgos gadījumos reaģēju ātri. Ir gadījies, ka apstājos dziesmas vidū un mikrofonā lūdzu savākt tos, kuri traucē man darīt savu darbu. Parasti kāds to tūlīt arī izdara un turpmāk viss ir kārtībā. Kāpēc lielajiem ansambļiem vienmēr priekšā ir barjeras? Tikai šī iemesla dēļ, lai cilvēki netraucē strādāt.”

Valdis spēlē visos pasākumos, kur viņu aicina. Viņa repertuārs iet pie sirds vidējai paaudzei, arī pensionāriem. Dziesmu mūsdienu jaunatnes gaumē, var sacīt, ka nav. Nav arī savu dziesmu. Kādreiz jaunībā, armijas gados, Valdis mēģināja rakstīt, bet nonāca pie slēdziena, ka “labāk labi izpildu svešas nekā sūdīgi rakstu savas!”.
Četrdesmitdagnieku paaudzei skolas gados mūziķi asociējās ar matiem līdz jostas vietai. Valdim ar šādu tēlu nav nekādas līdzības. Lai gan pasūtītājs mūziķa vizuālajam tēlam nekādas prasības neizvirza, Valdis ar sesto prātu saprot, ka nevar kāpt uz skatuves nepiemērotā apģērbā, jo mūziķim būtu pat jāizceļas uz pārējo fona.

“No otras puses — esmu darbā, apģērbā man jājūtas ērti,” spriež sarunbiedrs. “Neteikšu, ka pie sava vizuālā tēla ļoti piestrādāju, bet ik pa brīdim cenšos nopirkt kādu jaunu kreklu, atsvaidzināt savu garderobi. Ērti jūtos džinsu biksēs — tās nemainu pret uzvalku. Paradokss: lai gan sievietēm šausmīgi patīk vīrieši uzvalkos, lielākai daļai vīriešu no dabas nepatīk uzvalki.

Juris ROGA