Krīzes hronika: Iesniegums bez atbildes

Tādējādi ne tikai mēs, bet arī bērni un mazbērni kļūst par milzīgas parādu nastas piespiedu mantiniekiem. Pienācis laiks iedziļināties Tautas partijas nosaukuma būtībā, kura tā sevi ir nodēvējusi. Izsludināto trekno gadu iznākums ir ļoti daiļskanīgs: visos ekonomiskajos rādītājos Austrumeiropā mūsu valsts stabili ieņem pēdējo vietu. Inflācijas, iekšējā kopprodukta lejupslīdes līmeņa ziņā. Pēdējos desmit gados Čehijā, Polijā, Slovākijā iedzīvotāju skaits palielinājies par 200000, bet pie mums tas ir pazeminājies par tādu pašu skaitli.

Aizmirsuši tautas gudrību “dari, ko darīdams, apdomā galu...”, stabilizācijas plāna jaunizceptie izgudrotāji sāka samazināt finansējumu tik straujā tempā, ka raud bērni, sten un vaid sirmgalvji un invalīdi. Arī maznodrošinātās ģimenes, kuru skaits aug gluži kā sēnes pēc lietus. Taču ir zināms: kā vējš skrien, tā miets atduras. Tikai pievienotās vērtības nodokļa krasa un nepārdomāta paaugstināšana nostādīja uz izdzīvošanas robežas simtiem firmu, kas draud ar nodokļu maksājumu samazināšanos. Ikreiz līdz ar fizisko un juridisko personu bankrotēšanu aug bezdarbs un nav iespējams atmaksāt kredītus. Patlaban 20000 aizņēmēju nevar atdot parādus bankām. No augšas noteiktais ekonomijas režīms liek arī pašvaldībām rīkoties tādā pašā juceklīgā tempā. Pēdējo jaunumu par Krāslavas pamatskolas internāta slēgšanu redakcija uzzināja no Valentīnas Vanagas, kura arī uzaicināja mani atnākt uz skolas kopmītni, kas dzīvo pēdējās dienas.

Internātā es ierados agrāk par norunāto laiku, kas man palīdzēja iedziļināties problēmas būtībā. Mācību klasē pie datora strādāja Jānis Grišāns no Skaistas pagasta. Divus gadus viņš dzīvo kopmītnē, kur radīti teicami apstākļi mācībām un atpūtai. Kas nav mazsvarīgi: pamatskolā tiek piedāvātas brokastis un vakariņas par simbolisku cenu — 2,80 latu nedēļā. Pa dienu Jānis mācās arodskolā, dienas otrajā pusē — vakarskolā. Viņaprāt, stingra disciplīna un kārtība tikai nāk par labu visiem, kuri dzīvo internātā. Ja viņš neizmantotu internātu, tad ceļa izdevumi vien izmaksātu 40 latu mēnesī. Līdz šim laikam lauku skolēnu uzturēšanas izdevumus pilsētas internātā sedza pašvaldības. Internātā es nejauši satiku Kalniešu pagasta iedzīvotāju Ludmilu Koževņikovu. Tipiska latgaliešu ģimene: divi bērni, vīrs bezdarbnieks. Pavisam nesen Ludmilai visbeidzot laimējās atrast darbu pedagoga specialitātē. Līdz šim laikam mātes sirds bija mierīga: trešās klases skolnieks Juris dzīvoja skolas internātā “ kā Dieva azotē”. Pastāvīga uzraudzība, kvalitatīva ēdināšana, teicami dzīves apstākļi. Māte ir nesapratnē: kāpēc ievajadzējās ar tādu steigu slēgt internātu? Tagad Jurim nāksies mosties par stundu agrāk, lai kopā ar māmiņu brauktu uz Krāslavu ar autobusu.

Valentīna Vanaga, kura tagad “paaugstināta” komandanta amatā, izvadāja mani pa saviem apartamentiem. Patiešām visur jūtams mājīgums. Labas mēbeles, kas iegādātas ar Sarkanā Krusta palīdzību. Ir virtuve ar mikroviļņu krāsni un ledusskapi. Katrā istabā — atsevišķs sanitārais mezgls, karstais ūdens. Nepieciešamības gadījumā internāta iemītnieki izmantoja mazo sporta zāli, blakus — divas bērnu bibliotēkas. Ir arī dušas telpa. Vasarā skolas kopmītni izmantoja pilsētas viesi, tajā skaitā ārzemju. Nekad nebija ne vismazāko pretenziju. Nolikums par internātu kārtējo reizi tika apstiprināts Krāslavas pamatskolas akreditācijas laikā 2006. gada 21. septembrī. Nolikuma, kas saskaņots ar Krāslavas novada domi, 2. daļā ir teikts, ka internātu atver, reorganizē un slēdz skola. Īpaši norādīts, ka internāts strādā uz skolas bāzes un tiek nokomplektēts ar visu nepieciešamo iekārtu. Ko mēs arī vērojām. Vēl viena svarīga pašvaldības apstiprinātā nolikuma detaļa: internāts tiek atvērts tad, ja to pieprasa ne mazāk kā pieci skolēnu vecāki.

Šajā mācību gadā saskaņā ar žurnālu internātā dzīvoja 8 skolēni no Skaistas, Kalniešu, Kastuļinas un Kombuļu pagasta. Starp internāta iemītniekiem ir arī problemātiski bērni. Mūsu sarunu pārtrauca telefona zvans. Klases audzinātāja nobrīdināja Valentīnu Vanagu, ka ceturtās klases skolnieks Ernests grasoties doties mājās, lai aizstāvētu vecmāmiņu.... Tā ka diplomētajai pedagoģei neatkarīgi no mainītā amata nosaukuma nekad netrūka audzināšanas, bet precīzāk — mātes rūpju. Tāpat kā nakts auklītei, ļoti atbildīgajai darbiniecei Vijai Samulei.

Es pietiekami labi pazīstu Valentīnu Vanagu pēc kopīgā darba Sarkanā Krusta rajona komitejā. Situācijā, kad viņa tika nostādīta fakta priekšā, ka tiks slēgts internāts un bērni tiks pārvietoti uz ģimnāzijas kopmītni, viņu pārsteidza steiga, ar kādu tika pieņemts lēmums. Viņa labi pazīst savus aizbilstamos, viņu ģimenes un ir pārliecināta, ka visi nokļūs citos apstākļos, kādos viņiem nāksies adaptēties. Tas nav vienkārši. Pedagoģe uzskata, ka prātīgāk būtu neslēgt internātu līdz mācību gada beigām. Bet uz brīvām vietām varētu uzaicināt pilsētas problemātisko ģimeņu bērnus.

Savā novada domes priekšēdētājam Mečislavam Lukšam un Krāslavas pamatskolas direktorei Vijai Koncevičai adresētajā iesniegumā Valentīna Vanaga izteica savus ierosinājumus internāta saglabāšanai, šim nolūkam viņa ir ar mieru strādāt līdz mācību gada beigām par zemāku algu. (Šis gads taču ir žēlsirdības gads). Taču vēstule palika bez atbildes. Pati iesniedzēja uzskata, ka internāta slēgšana izmaksās dārgāk nekā komandanta atlaišana.

Atjaunotās neatkarības gados Latvijā guvusi “sekmes” tikai vienā — ekonomikas sagraušanā. Tagad pienākusi kārta arī sociālajai sfērai. Atņemot bērniem labus apstākļus, steidzīgie birokrāti aizmirst, cik dārgi viņu “jauncelsmes” darbs izmaksās nodokļu maksātājiem.

P. S. Kad šis raksts tika gatavots publicēšanai, V. Vanaga atnāca uz redakciju un lūdza paziņot par savu piedāvājumu: ja internāts tiks saglabāts, bērnu un viņu vecāku miera labad viņa piekrīt nostrādāt līdz gada beigām, nesaņemot algu.

Aleksejs GONČAROVS