“Tā dzīvot ir romantiskāk...”

Nebūt ne katram uzsmaida laime realizēt sevi radošā jomā. Parasti jūsmīgs skats uz dzīvi ir ģimenes audzināšanas ietekmes rezultāts vai arī iepazīšanās ar brīnišķīgas mākslas pasauli skolas gados, kad ir tik svarīgi rast skaidrību sevī. Un te, lūk, skolotāju pienākums ir palīdzēt zēniem un meitenēm. Alla atceras, kā paņēma rokās tamboradatu vēl pirmsskolas vecumā. Iespējams, ka toreiz viņai nebija pat četru gadu. Bet viņas pirmā rokdarbu skolotāja bija vecvecmāmiņa Melānija. Piemiņai par viņu Alla glabā tamboradatas, adāmadatas un rokdarbus, kas tapuši pirms simts gadiem. Interese par tautas dejām pamodās vēlāk, tikai septītajā klasē Alla sāka uzstāties uz skatuves. Viņai vienkārši laimējies piedzimt un dzīvot Dagdā, dejotāju pilsētā, kur vienmēr bija talantīgi horeogrāfi. Pats par sevi saprotams, ka viņi pamanīja daudzsološo Allu un uzaicināja viņu piedalīties tautas deju ansamblī. Šķiet, tas bija nesen... Divi gadu desmiti aizritēja tik ātri un nemanāmi. Pa īstam aizrautīgi cilvēki nejūt gadus, kā tas ir Allai, bet darbā ar bērniem nav iespējams iztikt bez jaunības dzirksts.

Mūžu dzīvo, mūžu mācies — tā ir patiesība, kas sen kļuvusi par Allas devīzi. Viņa pabeigusi divas augstskolas — Liepājā un Daugavpilī, bet vēl dažādus kursus un seminārus. Kas arī palīdzēja Allai kļūt par plaša profila pedagoģi. Viņa ir sākumklašu, mājturības skolotāja un horeogrāfe. Skaidrs, ka šāds profesionālais diapazons vienmēr tiks pieprasīts. Sen esmu pamanījis, ka humora izjūta ir apdāvinātu un darbīgu cilvēku obligāta rakstura īpašība. Lūk, arī mūsu sarunā Alla pēkšņi paziņoja intriģējošu informāciju: uz Krāslavas Bērnu un jauniešu centru kā pulciņu skolotāja viņa atnāca strādāt ļoti sen — vēl pagājušajā tūkstošgadē. Un pat pastāvīgie brau-cieni no Dagdas uz Krāslavu, turklāt par pašas līdzekļiem, viņu nesarūgtina. Svarīgs ir kas cits: bērnu un jauniešu centrā Alla ir pratusi realizēt sevi un, kā saka, atradusi nodarbošanos pēc sirds patikas. Tas ir gadījums, kad cilvēks dara iemīļoto darbu, bet viņam par to vēl arī maksā algu.

Centra direktore Rita Vekšina sniedza šādu raksturojumu: “Viņa ieradās mūsu kolektīvā viena no pēdējām. Uzreiz iemantoja kolēģu simpātijas un cieņu — ar savu atklāto raksturu, labestību, vienkāršību, un lielo vēlēšanos papildināt zināšanas. Viņai raksturīga pastāvīga tieksme meklēt un, protams, radoši, bez tā nav iespējams ražīgs darbs mūsu bērnu un jauniešu centrā. Rajona izstāžu un konkursu organizēšana, piedalīšanās reģionālajos un valsts mēroga pasākumos ir atbildīgs darbs, ar ko sekmīgi tiek galā Alla Jasjukeviča. Koordinētāja un metodiķe, kura parādījusi sevi vides izglītības sfērā. Savu aizraušanos ar dejām viņa nodod skolēniem. Cenšos nepalaist garām nevienu Tautas deju ansambļa “Dagda” uzstāšanos uz skatuves, lai aplaudētu arī mūsu Allai.” Nepārskaitīšu visus metodiķes Allas Jasjukevičas vadīto lietišķās jaunrades pulciņu panākumus. Jauno lietpratēju darbi visu laiku tiek demonstrēti ne tikai pilsētas un rajona izstādēs. Par šiem spilgtajiem pasākumiem savus lasītājus pastāvīgi informē laikraksts “Ezerzeme”. Aizraušanās ar lietišķo jaunradi centra pulciņos kļuvusi patiešām masveida. Spriediet paši: vairāk nekā trīs desmitus pulciņu vada 25 pieredzējušie pedagogi. Tas vēl neskaitot septiņus vizuālās mākslas pulciņus. Par vispārējo popularitāti liecina tas fakts, ka pašlaik bērnu un jauniešu centra pulciņus ar interesi apmeklē bezmaz seši simti zēnu un meiteņu! Ieskaitot centra darbojošās filiāles skolās. Šā darba koordinēšana, ar ko arī nodarbojas Alla, ir tēmu izstrādāšana, izstāžu, semināru organizēšana skolotājiem un citi kopīgi pasākumi. Labāko pulciņu vadītāju vārdi ir plaši pazīstami Latvijā, viņus aicina vadīt radošās darbnīcas reprezentablos semināros. Jau kļuvis par labu tradīciju pulciņu labāko dalībnieku darbus eksponēt reģionālajās izstādēs un Latvijas finālos. Lūk, arī šajā attēlā jūs redzat pulciņa vadītāju Allu Jasjukeviču ar audzēkni Kristīni Andžāni. Līdzautore ir Laura Plotka. Pagājušajā gadā jaunās dag- dietes darbs tika demonstrēts ekspozīcijās Balvos un Rīgā.

Metodiķa darbs ir kā papildfunkcija. Galvenie pienākumi — divu lietišķās mākslas pulciņu vadīšana Dagdā. Plus divas ritmikas grupas pirmklasniekiem. Sporta dejas uz skatuves — tas vienmēr ir brīnišķīgs skats un Dagdas plaša diapazona dejotāju pārliecinošs apstiprinājums.

Pasākumiem bagāts ir arī šis bērnu un jauniešu centra pusgadsimta jubilejas gads, kad notiek gatavošanās X Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem. Kopā ar bērnu un jauniešu centra draudzīgo pedagogu kolektīvu mēs vienojāmies, ka labāk ir runāt nevis par plāniem, bet gan par iecerētā realizēšanu. Būsim mazdrusciņ pacietīgi — mūs gaida daudz pārsteigumu, lielu un mazu.

Mans pēdējais jautājums Allai: “Ko dod jums uzstāšanās uz skatuves?” Tāda, lūk, izskanēja atbilde: “Tautas dejas ir manas dzīves neatņemama sastāvdaļa. Pastāvīgs darbs ar sevi, jo mēģinājumi notiek katru nedēļu. Tā ir nepieciešamība, apgarots dvēseles stāvoklis un nenogurstoši pašapliecināšanās meklējumi — kustībās mūzikas pavadījumā. Plus spilgti skatuves tērpi! Deju ansamblis ir kā ģimene. Dažādi raksturi, paradumi, bet reizēm arī kaprīzes. Taču kopīgais mērķis liek katram pakļaut sevi galvenajam rezultātam — dāvāt prieku skatītājiem un arī sev. Darbs, kuram ir efektīvs rezultāts un atzinība, sagādā patiesu prieku. Tā dzīvot ir daudz interesantāk.”

Aleksejs GONČAROVS