Labu apetīti, mūsu dārgie!

Gan toreiz, gan arī tagad gribējās kā labāk, bet iznāca… Paši zināt kā. Pret padomju pagātni es izturos ar ironiju. Tas bija interesants laiks, kad mēs bariem gājām uz demonstrācijām un nopietnām sejām nesām politbiroja novecojušo vārgo vadoņu portretus. Pēc tam draudzīgi iedzērām, stāstot par tiem pašiem partijas večiem jaunākās anekdotes. Svētku lozungu bagātajā klāstā galvenais bija “Tauta un partija – vienotas!”, kam vēlāk tika atrasts pielikums “Nav vienoti tikai veikali”. Tukšie plaukti beigu beigās arī paātrināja sistēmas krahu, kurai tā arī neizdevās apvienot visu zemju proletāriešus un izsludināt pasaules mēroga revolūciju.

… Tajā neaizmirstamajā laikā man tikai vienreiz palaimējās pabūt Latvijas kompartijas CK ēkā, kur notika žurnālistu seminārs. Atzīšos: partijas norādījumi rakstošiem darbiniekiem sen izkūpējuši no galvas. Tāpēc uz visu mūžu atmiņā saglabājusies maltīte CK bufetē. Trīs restorāna kvalitātes ēdieni kopā ar teicamu apkalpošanu man izmaksāja lētāk par pieticīgām pusdienām Krāslavas ēdnīcā. Kas tur ko teikt, sekretāri, viņu vietnieki un instruktori mīlēja, bet galvenais, prata sātīgi, garšīgi un lēti paēst, kas ne vienmēr izdevās vienkāršiem mirstīgajiem.

Pārmaiņas iestājās deviņdesmito gadu sākumā, un biedrus nomainīja kungi. Kādu reizi, kad Rīgā es gāju garām Saeimas ēkai, man uzsauca pazīstams kolēģis fotožurnālists. Parlamenta fotogrāfs no prieka mani aizveda uz dienesta kafejnīcu, kur es otro reizi mūžā izbaudīju kulināro privilēģiju labumus. Protams, toreiz mēs ar seno paziņu atzīmējām mūsu nejaušo satikšanos. Vēlāk nožēloju, ka nepierakstīju tos lētos cenrāžus. Nesen man patrāpījās rokās laikraksta izgriezums ar nosaukumu “Deputāta ēdienkarte”. Tiem lasītājiem, kuri sen nav bijuši galvaspilsētā, es paskaidrošu: lai vesels vīrietis varētu labi paēst, Rīgas kafejnīcā viņam jāizliek vismaz pieci seši lati. Saeimas sabiedriskās ēdināšanas blokā glāze piena vai kefīra (200 g) maksā… 30 santīmu, kas ir divas reizes lētāk nekā pilsētā. Sēņu zupas porcija maksā reizes trīs četras reizes lētāk: tikai 60 santīmu.

Pilnvērtīgi salāti ēdnīcas štata apmeklētājiem izmaksā 30 santīmus par porciju, bet tāds izmeklēts ēdiens kā karbonāde franču mērcē — Ls 1,85. Rīsu un griķu putraimu piedeva — nieka 30 santīmu. Gluži kā skolas ēdnīcā. Parlamenta ēdnīcā, protams, ir arī zivju ēdieni. Piemēram, cepta makrorusa cena te ir vienkārši smieklīga — Ls 1,75. Vārdu sakot, labu apetīti, mūsu dārgie privileģētie!

Neviļus prātā iezogas doma, ka trekno gadu izsludināšanas ideja deputātiem radusies pēc pusdienām. Sātīgām un gandrīz par velti. Tādēļ ir vērts kļūt par politiķi.

Aleksejs GONČAROVS