Top sava bibliotēka

Krāslavas pamatskolas zālē skolēni, viņu vecāki, skolotāji un viesi sanāca uz grāmatas atvēršanas svētkiem. Jau devīto gadu pēc kārtas dienas gaismu ierauga pa grāmatiņai. Veidojas gluži kā sava bibliotēka.

Šoreiz tapis ne jau kāds diži lielais izdevums, bet, kā atzīmēja sanākušie, ļoti mīļš, sirsnīgs un tik patriotisks. Par godu Krāslavas 85 gadu jubilejai skolas bibliotēkas vadītājas Valentīnas Ļebedkovas ierosme materializējusies dzejā, nostāstos, pašu autoru izdomātās teikās un, protams, zīmējumos un fotoattēlos. Katrai pilsētas ielai veltīts kāds sirsnīgs vārds un attiecīgs noformējums. Vai maz jāsaka, ka skolēnu, ku-ri to visu radīja, ir daudz: zālē sanākušo un priekšā pie gariem galdiem sēdošo skaits bija aptuveni vienāds. Turklāt savai skolai uzticīgi arī tie, kas sen jau mācās citur: arī viņi pielikuši roku šī krājuma tapšanā un ieņēma vietas autoru vidū. Vakars izvērtās interesants vēl arī tāpēc, ka uz skatuves nāca pamatskolas pašdarbnieki, sniedza skatītāju priekam inscenējumu, protams, lasīja arī fragmentus no prezentētās grāmatas.

Lai jums, lasītāji, rastos neliels priekšstats, par ko ir runa, piedāvāju Lienītes Bērziņas asprātīgo “Teiku par Krāslavu”.

Reiz bijusi skaista pilsēta, kurai pagaidām nebija vēl izdomāts vārds. Pilsētā vienmēr bija ļoti daudz vārnu. Šai pilsētā dzīvoja ļoti bagāts ķēniņš, kuram bija jauka un daiļa meita. Reiz meita aizgāja uz tuvējo mežu pastaigāties. Pēkšņi savilkās bieza migla, un meitene vairs nespēja atrast ceļu uz mājām. Drīz satumsa, un meitene nakti pavadīja mežā. Uzausa rīts, tomēr vēl neviens nebija gājis meiteni meklēt. Uz to visu noraudzījās kokā sēdoša gudra vārna. Vārnai sametās meitenes žēl, un viņa nolēma tai palīdzēt. Vārna aizlaidās uz pili, kurā atradās noskumušais ķēniņš. Viņš ilgojās pēc meitas. Vārna pielaidās pie loga un sāka skaļi un cītīgi čivināt. No sākuma ķēniņš uz to nereaģēja, bet vēlāk viņš saprata, ka, iespējams, tā ir kāda zīme. Ķēniņš sekoja vārnai un pavisam drīz viņš atrada savu nosalušo un pārbiedēto meitu. Ķēniņš sauca: “Vārnai slava, vārnai slava!” Tad viņš saprata, ka pilsēta arī jānosauc par godu vārnai. No sākuma bija doma pilsētu saukt par Vārnslavu, bet to nolēma saīsināt. Tā kā vārna lido apkārt un sauc: ”krā, krā”, izdomāja, ka “vārn” vietā jāliek vārds “krā.” Tā radās pilsētas nosaukums — Krāslava. Par godu Vārnai.

Ja jūs šis domu gājiens ieinteresēja, tad visa grāmatiņa ir atrodama arī internetā Krāslavas pilsētas domes mājas lapā www. kraslava.lv (Par Krāslavu; Krāslavai - 85; Grāmata par Krāslavu; Krāslavas pamatskolas veltījums Krāslavas 85.gadadienai).

Izlasiet, apskatiet krāsainās ilustrācijas. Tas ir tā vērts.

Ērika STEPIŅA