Ko karina pie lielā zvana

Nekad nejautā, ko karina pie lielā zvana. Runa ir par tevi. Pravietiski vārdi, kurus mēs esam sapratuši ar nokavēšanos. Līdz kam ir novesta valsts! Izrunājot šo retorisko frāzi, mēs ar putām uz lūpām šajā nelaimē esam gatavi vainot ko vien tīk, tikai ne sevi. Visvairāk pārmetumu tiek adresēts parlamentam un valdībai. Kas ir ne visai taisnīgi: varasvīri nav kontrolējami tikai tad, kad tauta ir miegaina. Ar mūsu mēmo piekrišanu valsts lēni, bet pārliecinoši tuvojās savai liktenīgajai robežai.

Laiduši pie varas vienas un tās pašas partijas, vēlētāji paši ļāva labējiem nekaunīgi izdabāt bagāto interesēm. Izpostījusi tradicionālo Latvijas rūpniecību un iedzinusi strupceļā kādreiz attīstīto lauksaimniecību, jaunā vara piedāvāja savu valsts attīstības ekonomisko modeli: “Nopērc un pārdod!”. Tā, lūk, draudzīgi arī tirgojās ne jau ar savām, bet gan ar importa precēm, veicinot Turcijas, Ķīnas, Japānas un pat Polijas, Lietuvas finansiālo labklājību ar latiem, dolāriem, vēlāk ar eiro. Līdz ar viegli un ātri sapelnāmas naudas pieplūdumu krasi paaugstinājās nekustamā īpašuma cenas.

Šādas kredītmānijas apstākļos savu labumu nepalaida garām bankas, galvenokārt ārvalstu. Reklāma darīja savu darbu, un patiešām uz nekustamā īpašuma darījumu rēķina kāds arī sakrāja lielu bagātību. Tikai brīnumu nav: burbulis pārplīsa, bet cenu haoss nekustamā īpašuma tirgū iedzina strupceļā tūkstošiem ģimeņu, kuras sapņoja nopelnīt vai iegādāties savu zemes gabalu, dzīvokli uz viegli pieejamu kredītu rēķina. Toreiz arī radās trekno gadu ilūzija.

Līdzīga aina bija vērojama arī agrārajā sektorā. Tikai ar lielu nokavēšanos mēs sapratām: vecās pasaules valstis jaunajās ES dalībvalstīs redzēja reālu iespēju paplašināt pašu produkcijas noieta tirgus. Nekaunīgi apmierinot savas privātās intereses, vecākie biedri, atvainojiet, kungi atrada pieeju dažiem valsts mēroga menedžeriem. Jau kuro reizi zemkopības ministrs no televizora ekrāna spītīgi cenšas ieskaidrot tautai, ka no vietējās cukura rūpniecības likvidācijas ieguvēju skaitā finanšu ziņā izrādījās pat zemnieki un pārstrādātāji. Taču Latvija uz visiem laikiem zau-dēja tradicionālo nozari! Tagad Damokla zobens apdraud Latvijas piensaimniekus. Pavisam nesen varas diletanti aģitēja zemniekus nebaidīties ņemt kredītus, piedalīties projektos, būvēt piena telpas un mūsdienīgas fermas, iegādāties dārgu tehniku. Tūkstošiem lauku ģimeņu, kuras pievērsās piena lopkopības attīstībai, ticēja saviem maizes devējiem agrāriešiem. Valstī, kurā tradicionāli neviens ne par ko neatbild, bet varas partiju pārstāvji tikai rūpējas par personīgo labumu, noticis tas, kam arī bija jānotiek. Latvijas zemnieki, kuri ir izmisuši par smieklīgām iepirkuma cenām, izveda uz valsts nozīmes ceļa jaudīgu tehniku. Masu protesta akcijas kļūst ilgstošas. Bet zemkopības ministrs Mārtiņš Roze ir gluži mierīgs un spītīgi negrib dzirdēt prasības par atstādināšanu un turpina “barot” lauciniekus ar saviem solījumiem. Bet viņi prasa vien glābt piena nozari, kam vajadzīgi 24 miljoni latu!

Kur lai ņem tādu summu, ja budžets brakšķ visos stūros. Izdiedelējot miljardu kredītus, amatvīri nevarēja izdomāt neko labāku, kā risināt samilzušās problēmas uz vienkāršās tautas rēķina. Turpinās finansējuma samazināšana izglītībai, veselības aizsardzībai. Vienā mierā tiek skandināta ideja samazināt skolu, ārstniecības un sociālo iestāžu skaitu. Veselības aizsardzības budžets vien ir samazināts par 100 miljoniem latu! Pieņemšana pie ārsta maksās 1 latu, pie speciālista — 5 latus. Maksa par ārstēšanos stacionārā maksās jau 12 latus dienā, kas būtībā vairākumam cilvēku padara medicīnisko apkalpošanu nepieejamu. Dārgāki kļūst agrāk kompensējamie medikamenti, kas jau izraisīja ne tikai invalīdu protestu. Tajā pašā laikā pat 2008. krīzes gadā mazā valsts pamanījās iztērēt valsts pārvaldes aparātam 800 miljonu latu! Tikai nesen ministru prezidents informēja valsts vadītāju par valsts pārvaldes sistēmas reorganizācijas radikālo plānu. Ivars Godmanis visbeidzot paziņoja: no 138 aģentūrām paliks tikai 86. Lai Dievs dotu... Cerības vieš premjera paziņojums par to, ka daļa atlikušo valsts aģentūru turpmāk nevarēs cerēt uz palīdzību no budžeta: naudu nāksies pelnīt pašiem, sniedzot maksas pakalpojumus iedzīvotājiem. Valsts aģentūru sistēmas analoģiska reorganizācija šogad vien ļaus ietaupīt aptuveni trīs desmitus miljonu latu. Pasludināta arī ministriju skaita gaidāmā samazināšana, apvienojot tās. Baidos no viena: valdība tiks atstādināta, un atkal paliks labie nodomi vien, ar kuriem bruģēts ceļš uz elli. Diemžēl prezidenta pēdējās sarunas ar partiju pārstāvjiem par tēmu, kā izkļūt no ekonomiskās krīzes un veidot profesionālo valdību, pārvērtušās par diskusijas klubu. Tautas partijas smalki izdomātajā piedāvājumā pirms termiņa atlaist Saeimu, citos pozīcijas un opozīcijas juceklīgajos ierosinājumos, korupcijas reālās apkarotājas Jutas Strīķes nepieļaušanā ieņemt KNAB vadītājas posteni skaidri saskatāmas partiju intereses, kuru realizēšana neatveseļos krīzes situāciju un nenovērsīs valsts noslīdēšanu līdz liktenīgajai robežai, aiz kuras sākas bankrots.

Tauta, kura negrib domāt perspektīvi, neprot ievēlēt un kurai ir slinkums apmeklēt referendumus, saņēma to, ko pelnīja. Apzināti sašķeltā sabiedrība, ienaidnieku un vainīgo nebeidzamie meklējumi un vispārējā vienaldzība, kad uzspļaut visam, būtu tikai ko ēst šodien. Šajā sakarā būtu naivi izskaidrot pilsoņu sabiedrības jēdzienu ar vairākuma Latvijas žurnālistu pūliņiem vien. Tikmēr pašmāju krīze sāpīgi skārusi gandrīz vai katru ģimeni. Varasvīru pastāvīgās bezdarbības un bezatbildības gadi visos līmeņos radīja jaunu amatvīru kastu, kas gūst sekmes tikai vienā jomā — budžeta līdzekļu izšķērdēšanā. Drīz vien viņi draudzīgi dosies cīņā par ienesīgiem amatiem. Līdz pašvaldību vēlēšanām atlikuši četri mēneši. Domājiet par to, godājamie lasītāji un vēlētāji. Cilvēciskuma krīzi esat radījuši jūs paši.

Aleksejs GONČAROVS