Viss atkārtojas...

Uzrakstīt bijušie man neceļas roka, jo ļoti daudzi zemkopības un lopkopības vadītāji paspēja atstāt labas atsauksmes par sevi ne tikai rajona, bet arī valsts vēsturē. Liels paldies jums par to!

Tas, ko deva Latvijai iekārtas maiņa, ir diskutējams jautājums. Neuzcēlusi līdz galam vienu gaišo nākotni, valsts sāka gaidīt debessmannu no tirgus ekonomikas. Jaunā kuģa kapteiņi un stūrmaņi, visi kā viens mīlēdami sevi vairāk par saviem tuvākajiem, pilnībā aizmirsa kaut vai cik necik uzlabot dzīvi vienkāršajai tautai, kura ilgās gaidās atslābinājās tiktāl, ka vairs negrib iet uz referendumiem sevis aizstāvībai. Notika tas, kam arī bija jānotiek: slikti vadītais kuģis uzskrēja uz krīzes rifiem. No trieciena pret zemūdens klintīm sašūpojās viss. Klusums valdīja tikai valsts seifos, kurus jaunizceptie varasvīri iztukšoja līdz pēdējam santīmam. Vecākie Eiropas Savienības biedri, protams, sniedza mums palīdzības roku, tikai vairāku miljardu parādi ir jāatdod. Bet kā? Kur esi tu, Latvijas rūpniecības un lauksaimniecības kādreizējā slava? Sabiedrības labklājības pamatā ir darbs — apzinīgs, efektīvs, perspektīvs. Bija tāds laiks, kad cilvēkam lika stādāt, un Latgalē tika izmantota katra pēda zemes. Pirmskara Latvija lutināja Lielbritāniju un citas valstis ar kvalitatīvu lauksaimniecības produkciju. Pēckara Latvija sūtīja ešelonus uz Maskavu un Ļeņingradu, bet kas noticis tagad?

Palūkosimies pagātnē, lai labāk izprastu tagadni. Pārskatot savus arhīvus, nejauši atcerējos jauno lauksamniecības speciālistu salidojumu pirms trīsdesmit gadiem. To gadu organizētāji ir pelnījuši atzinības vārdus par to, ka viņiem bija radoša pieeja jebkuram pasākumam. Toreiz, lai radītu intrigu, uz balli bija uzaicināti jaunlaulātie tieši no dzimtsarakstu nodaļas. Tie bija Lauksaimniecības akadēmijas absolventi Jevģēnijs un Valentīna Bārtuļi. Jaunajiem agronomiem bija veltīti draudzīgi apsveikumi, pats Anatolijs Orlovs uzsauca tostu jaunlaulātajiem. Neiztika arī bez toreizējos laikos vērtīgas dāvanas. Tiesa, tā kristāla vāze vēlāk saplīsa. Taču dzīvesbiedri Bārtuļi tagad uzskata, ka tas bija uz laimi. Dievs viņiem dāvāja trīs lieliskus bērnus. Lai gan Jevģēnijam un Valentīnai nebija viegli audzināt trijotni visgrūtākajos pārejas laikos, galvenie pārbaudījumi nu ir garām. Izpildītais vecāku pienākums — vai tā nav galvenā dzīves jēga?

Ar savām kāzām LLA piektā kursa studenti pasteidzās apzināti, lai dabūtu norīkojumu uz vienu saimniecību, jo Valentīna dzimusi Alūksnē. Toreiz Latgale guva virsroku pār Vidzemi. Kolhozs pie Indras laipni uzņēma jaunos speciālistus. Sākumā dzīvesbiedri Bārtuļi priecājās par jauno Kirova māju, vēlāk — par Līvānu. Tolaik tā bija bagātība un reālas rūpes par kadriem. Bārtuļi varonīgi sagaidīja arī pārejas laiku: bērni, bija jāaudzina, tas neļāva atslābināties. Jevģēnijam paveicās pārkvalificēties par zemes ierīkotāju, bet Valentīna ne uzreiz dabūja amatu atbilstoši specialitātei un bija ar mieru veikt jebkuru darbu.

Jau kuro reizi lauku mājā man rāda laika ritumā nodzeltējušos laikrakstu eksemplārus, kas ir dārgs ģimenes arhīvs. Ar interesi pāršķirstu “Ezerzeme” lappuses un atceros, kā dzīvesbiedri Bārtuļi četras reizes piedalījās dziedošo ģimeņu saietos “Spiets”. Vēlāk manu acu priekšā auga skaistās māsiņas Tatjana un Alla, Indras dejotāju lepnums. Vēlāk viņas vairākkārt trāpījās man kadrā jau kā Tautas deju ansambļa “Laima” dalībnieces. Ieguvusi Daugavpils universitātē sākumklašu pedagoga diplomu, Tatjana studē pa otram lāgam — tagad jau tiesvedības fakultātē. Pirms pusotra gada dzīvesbiedri Bārtuļi izdeva vecāko meitu pie vīra. Tas ir deju ansambļa partneris Ingus. Lieliska izveidojās jaunā ģimene, kura dāvāja vectētiņiem un vecmāmiņām mazdēliņu Robertu. Otrā meita Alla, tāpat kā māsa, pēc ģimnāzijas pabeigšanas kļuva par kaimiņpilsētas universitātes dejojošu studenti.

Es iegriezos pie Bārtuļiem Tatjanas dienā, kad abas māsas bija atbraukušas apciemot vecākus. Es labprāt iepazinos: te bija gan Ingus, gan Roberts. Bārtuļu znots izrādījās muzikants. Viņš strādā par pārdevēju mūzikas instrumentu veikalā. Kopā ar savu dzīvesbiedri patstāvīgi cenšas izlemt dzīvokļa jautājumu, šim nolūkam viņi nebaidījās paņemt kredītu. Kārtējo reizi es pārliecinos par jaunās paaudzes drosmi. Mērķis attaisno līdzekļus...

Vecāku galvenā apspriežamā tēma ir gatavošanās dēla Nikolaja kāzām. Viņa izredzētā Līna no Rūjienas galu galā piekrita rīkot kāzas Latgalē. Nākamie jaunlaulātie izvēlējās dzīvi galvaspilsētā, kur nav nemaz tik vienkārši atrisināt dzīvokļa problēmu. Kas sakāms par zilo ezeru novadu, tad tas ir slavens ne tikai ar strādīgiem cilvēkiem, bet arī ar prasmi rīkot ģimenes svinības atbilstoši tradīcijām. Lūk, arī Ingus ar gandarījumu atcerējās, ka, izpērkot Tatjanu, zelta monētu vien pietrūka, tāpēc viņš atkausēja vecāku sirdis ar akordeona spēli. Arī šoreiz paņēma rokās instrumentu... Mūsu sirsnīgajā kompānijā pietrūka tikai Nikolaja. Taču februārī viņš kopā ar Līnu noteikti atbrauks uz Indru, lai apsveiktu vecākus kāzu 30 gadu jubilejā.

Ātri aizritēja gadi, nu putnēni atstāj vecāku ligzdu. Valentīna un Jevģēnijs nesūrojas par gadiem, viņi ar prieku uzņēma vecmāmiņas un vectētiņa statusu. Sievasmāte slavēja savu znotu, tas atbildēja viņai ar to pašu. Nobeigumā mēs parunājām arī par krīzi, kuru izjutuši visi bez izņēmuma. Ticu, ka Bārtuļi pārvarēs visu...

Tajā svētdienā es aizsēdējos viesmīlīgajā lauku mājā. Goda vārds, es negribēju šķirties no cilvēkiem. No kontaktēšanās ar viņiem ap sirdi kļuva patīkami. Tā jau ir iekārtota dzīve: bērni izaug ātri, lai atkārtotu savu vecāku gaitas. Dzīvot bērnu labā ir cilvēku esamības mūžsenā un nebeidzamā ķēdīte.

Pēdējais, ko gribēju sacīt: agrāriešu brālība nav tukši vārdi. Gaidāmajās Nikolaja Bārtuļa kāzās visgodājamāko ciemiņu skaitā būs viņa vecāku bijušie kursa biedri Uļjana Osadčaja un Sergejs Zakrevskis. Valentīnas un Jevģēnija bērnu krustvecāki.

Aleksejs GONČAROVS